Vera iejaucās. Viņa klusi noteica:
— Nē, es nedomāju vis, ka misis Rodžersa jebkad jutās drošībā. Blors mazliet pārmetoši pavērās viņā.
"Jūs, kā jau sieviete, neļaujat ne vārdu bilst…" sacīja viņa skatiens. Viņš turpināja:
— Tā var būt. Šā vai tā, viņuprāt, viņiem nekas briesmīgs nedraudēja. Un te, vakarvakarā, kāds nezināms vājprātīgais visu kā bērtin nober. Kas notiek? Sievišķis salūst — nervi pagalam. Atcerieties, kā vīrs ap viņu noņēmās, kad viņa nokrita garšļaukus! Ne jau tamdēļ, ka būtu varen rūpīgs vīrs! Zvēru pie savas dzīvības! Šis tik nervozi mīdījās. Zeme dega zem kājām, un šis nobijās par savu dzīvību — viņa taču varēja atzīties.
Te jums ir tā teorija! Šie pastrādājuši slepkavību un palikuši nesodīti. Bet, ja tagad to visu atkal uzurdītu, — kas tad notiktu? Desmit pret vienu, šis sievišķis nespētu melot līdz beigām. Tāda sieva kļūtu par pastāvīgām briesmām savam vīram, tā gan. Ar viņu viss ir kārtībā. Viņš melos, acīs skatīdamies, — līdz galam un uzvarai, bet par sievu viņš nevarēja būt pārliecināts! Un —ja viņa sāktu runāt, tad arī viņam būtu beigas! Tā šis iemet kaut ko tasītē — lai būtu pārliecināts, ka viņai mute būs ciet uz visiem laikiem.
Armstrongs lēnām noteica:
— Uz naktsgaldiņa pie gultas nebija tukšas tases — tur vispār nekā nebija. Es paskatījos.
Blors iespurdzās.
— Protams, nemaz nevarēja būt! Pats pirmais, ko viņš izdarīja pēc tam, kad viņa bija to izdzērusi, — paņēma tasi un apakštasi, lai rūpīgi nomazgātu.
Iestājās klusumbrīdis. Tad ģenerālis Makarturs šaubīgi iebilda:
— Tā varēja notikt. Bet es nevaru iedomāties, ka tas būtu iespējams — to nodarīt savai sievai.
Blors īsi iesmējās. Viņš noteica:
— Kad paša dzīvība ir briesmās, tad sentimentāli apsvērumi nenāk ne prātā.
Atkal iestājās klusumbrīdis. Vēl neviens nebija paspējis ierunāties, kad atvērās durvis — un ienāca Rodžerss.
Uzlūkodams klātesošos citu pēc cita, viņš sacīja:
— Ar ko es jums vēl varu būt noderīgs?
Tiesnesis Vorgreivs tikko manāmi sakustējās krēslā. Viņš pavaicāja:
— Kad parasti pienāk motorlaiva?
— Laikā starp septiņiem un astoņiem, ser. Reizumis mazliet pēc astoņiem. Nudien nezinu, kur tas Freds Narakots palicis, ar ko viņš šorīt nodarbojas. Ja viņš būtu slims, tad atsūtītu savu brāli.
Filips Lombards sacīja:
— Cik tad tagad ir pulkstenis?
— Bez desmit minūtēm desmit, ser.
Lombards uzrāva uzacis. Un lēnām pašūpoja galvu. Rodžerss pagaidīja vēl minūti vai divas.
Ģenerālis Makarturs piepeši ierunājās — visnotaļ sparīgi:
— Izsaku jums līdzjūtību, Rodžers, bija bēdīgi dzirdēt par jūsu sievas nāvi. Doktors mums nupat pateica.
Rodžerss palocīja galvu.
— Jā, ser. Pateicos, ser.
Viņš paņēma tukšo bļodu, kurā vairs nebija šķiņķa un olu, — un devās ārā.
Atkal bija iestājies klusums.
Ārpusē uz terases Filips Lombards bilda: — Par to motorlaivu…
Blors pavērās viņā. Un pamāja ar galvu. Viņš teica:
— Es zinu, ko jūs domājat, mister Lombard. Es jau uzdevu sev to pašu jautājumu. Motorlaivai vajadzēja būt te jau pirms divām stundām. Tā nav pienākusi. Kāpēc?
— Vai atradāt atbildi? — Lombards noprasīja.
— Tā nav nejaušība — to es jums saku. Te viss saskan ar pārējo būšanu. Viss ir izplānots vienlaikus.
Filips Lombards pavaicāja:
— Jūs domājat, ka tā vispār neatbrauks?
Viņam aiz muguras ierunājās balstiņa — īdzīga un nokaitināta balstiņa.
— Motorlaivas nebūs, — tā sacīja.
Blors nedaudz izrieza varenos plecus un domīgi noskatīja runātāju.
— Jūs arī tā domājat, ģenerāl? Ģenerālis Makarturs īgni turpināja:
— Protams, ka tā neatbrauks. Mēs cerējām, ka motorlaiva aizvedīs mūs no šīs salas. Tur jau ir tā lieta. Mēs no šīs salas nekur neaizbrauksim… Neviens no mums to neatstās… Tās ir beigas, redziet — visam beigas…
Viņš apklusa, pēc tam piebilda klusā un dīvainā balsī:
— Būs miers — patiešām miers. Te ir beigas visam — tālāk vairs nav kur… Jā, miers…
Viņš pēkšņi pagriezās un devās projām. Šķērsoja terasi, nokāpa pie jūras — līdz pašam galam, kur no ūdens slējās laukā klintis. Viņš gāja mazliet grīļīgi — kā cilvēks, kas nupat pamodies. Blors sacīja:
— Tur ir vēl viens, kas jūk prātā! Izskatās tā, ka mēs visi līdz tam nonāksim.
Filips Lombards iebilda:
— Nevaru iedomāties, ka ar jums kaut kas tāds notiktu, Blor. Bijušais inspektors iesmējās.
— Jā, mani nebūs tik viegli novest līdz ārprātam, — viņš piemetināja un vēl sausi noteica: — Un es nedomāju, ka arī jums kas tamlīdzīgs gaidāms, mister Lombard.
Filips Lombards noteica:
— Šobrīd es tiešām jūtos pilnīgi vesels, pateicos.
Doktors Armstrongs iznāca uz terases. Tur viņš apstājās un pārdomāja. Pa kreisi no viņa bija Blors un Lombards. Pa labi — Vorgreivs, kas lēnām staigāja šurpu turpu, galvu nodūris.
Pēc neilgas svārstīšanās Armstrongs pievērsās staigātājam.
Taču tajā brīdī no mājas steigšus iznāca Rodžerss.
— Vai drīkstu ar jums pārmīt kādu vārdu, ser, lūdzu? Armstrongs pagriezās.
Redzētais viņu pārsteidza.
Rodžersa acis spiedās laukā no pieres. Seja bija kļuvusi pelēcīgi zaļa. Un rokas trīcēja.
Tas bija tāds kontrasts viņa pirmītējai savaldībai, ka Armstrongs jutās gauži pārsteigts.