— Lūdzu, ser, man ļoti vajag pārmīt ar jums kādu vārdu. Tur iekšā, ser.
Doktors pagriezās atpakaļ un iegāja mājā kopā ar satriekto pārvaldnieku. Viņš sacīja:
— Kas noticis, cilvēk? Saņemieties taču!
— Šurp, ser, nāciet šurp!
Viņš atvēra ēdamistabas durvis. Doktors iegāja iekšā. Rodžerss sekoja viņam un aizvēra durvis.
— Tā, — sacīja Armstrongs. — Kas ir?
Rodžersam kaklā raustījās gāmurs. Viņš rija siekalas. Un izgrūda:
— Te notiek kaut kas nesaprotams, ser. Armstrongs skarbi noprasīja:
— Kaut kas? Kaut kas nesaprotams?
— Jūs varbūt domājat, ka es esmu jucis, ser. Teiksiet, ka tas nav itin nekas. Taču tam ir jāatrod izskaidrojums, ser. Tam ir jāatrod izskaidrojums. Tāpēc, ka citādi nav nekādas jēgas.
— Labi, cilvēk, sakiet taču, kas par lietu? Izbeidziet runāt tik mīklaini.
Rodžerss atkal norija siekalas.
Viņš sacīja:
— Tās mazās figūriņas, ser. Galda vidū. Mazās porcelāna figūriņas. To tur bija desmit. Es varētu zvērēt, ka bija desmit.
Armstrongs sacīja:
— Jā, desmit. Vakarvakarā pie vakariņgalda mēs tās saskaitījām.
Rodžerss pienāca tuvāk.
— Tieši tā, ser. Vakar, kad es te uzkopu, to bija deviņas, ser. Es to ievēroju un nodomāju, ka tas ir dīvaini. Bet tas arī bija viss, ko es nodomāju. Un tālāk, ser — tas, kas notika šorīt. Klājot brokastgaldu, es tām nepiegriezu vērību. Biju norūpējies un nobažījies. Taču tagad, ser, kad nācu novākt galdu — apskatieties pats, ja jūs man neticat. Te ir tikai astoņas, ser! Tikai astoņas! Tur taču nav nekādas jēgas, ko? Tikai astoņas…
Septītā nodaļa
Pēc brokastīm Emīlija Brenta uzaicināja Veru Kleitornu atkal uzkāpt klintsgalā, lai paskatītos, vai nenāk laiva. Vera piekrita.
Vējš bija pastiprinājies. Jūrā parādījās baltputainas viļņu galotnes. Zvejnieku laivas nebija izbraukušas jūrā — un no motorlaivas nebija ne miņas.
Stiklhevēnas ciematu pat nevarēja redzēt — vienīgi pakalnu, kas slējās aiz tā; mazo līcīti aizsedza rūsganas klints krāvums. Emīlija Brenta sacīja:
— Jūrnieks, kas mūs vakar atveda, likās tik uzticams cilvēks. Patiešām, tas ir ļoti dīvaini, ka šorīt viņš tā novēlojies.
Vera neko neteica. Viņa lūkoja apslāpēt paniskās bailes, kas mācās virsū.
Viņa dusmīgi sacīja pati sev:
"Tev jāsaglabā aukstasinība. Tas viss nemaz pēc tevis neizskatās. Tev taču allaž bijuši tik stipri nervi."
Pēc minūtes vai divām viņa skaļi sacīja:
— Es vēlētos, lai viņš atbrauktu. Es — es gribētu tikt projām. Emīlija Brenta sausi noteica:
— Nav šaubu, ka mums visiem to gribētos. Vera atbildēja:
— Tas viss ir kas nedzirdēts… un tik ne… nejēdzīgs. Padzīvojusī sieviete viņai līdzās pēkšņi ieteicās:
— Es esmu ļoti neapmierināta ar sevi — kā es varēju tik viegli uzķerties uz šīs makšķeres? Patiesi, tā vēstule ir tik neticama, ja tā padomā. Bet tobrīd man neradās nekādas aizdomas — ne mazākās.
Vera mehāniski nomurmināja:
— Jādomā gan, ka ne.
— Mums parasti ir nosliece ņemt visu par pilnu — pat pārāk, — sacīja Emīlija Brenta.
Vera nodrebinādamas dziļi ievilka elpu. Viņa teica:
— Vai jūs tiešām domājat — tā, kā teicāt pie brokastgalda?
— Esiet mazliet precīzāka, mana dārgā. Par ko jūs īsti runājat? Vera klusi noteica:
—Vai jūs patiešām domājat, ka Rodžerss un viņa sieva nomušījuši to veco lēdiju?
Emīlija Brenta domīgi lūkojās jūrā. Viņa sacīja:
— Es esmu par to pilnīgi pārliecināta. Bet kā jūs domājat?
— Es pat nezinu, ko domāt. Emīlija Brenta turpināja:
— Viss liecina, ka tā tiešām bijis. Tas, ka tā sieviete paģība. Un tas vīrietis nometa kafijas paplāti — atcerieties vien. Tad vēl tas, kā viņš par to runāja — necik patiesīgi vis neskanēja. Ak jā, man šķiet, ka viņi tiešām to izdarījuši.
Vera sacīja:
— Tas, kā viņa skatījās — it kā baidītos no savas ēnas! Es nemūžam neesmu redzējusi tik pārbiedētu sievieti… viņu noteikti briesmīgi mocīja sirdsapziņa…
Mis Brenta nomurmināja:
— Es atceros izteicienu, kas bija ierāmēts un karājās manā istabā, kad vēl biju bērns. Vari būt pārliecināts, ka tavs grēks nāks gaismā. Tas ir ļoti patiesi. Vari būt pārliecināts, ka tavs grēks nāks gaismā.
Vera uzrausās kājās. Viņa sacīja:
— Bet mis Brenta — mis Brenta — tādā gadījumā…
— Jā, mana dārgā?
— Kā tad pārējie? Kā ir ar pārējiem?
— Es jūs nesaprotu.
— Visi pārējie apvainojumi — tie — vai tad tie nebija patiesi? Bet, ja tas, par Rodžersu, ir taisnība…
Viņa aprāvās, nespēdama skaidri izsacīt juceklīgās domas. Emīlijas Brentas piere, nupat vēl drūmi saraukta, pēkšņi noskaidrojās.
Viņa noteica:
— Ak, tagad es jūs saprotu. Jā, ir vēl tas misters Lombards. Viņš atzinās, ka pametis divdesmit cilvēkus likteņa varā.
Vera sacīja:
— Tie taču bija tikai iedzimtie… Emīlija Brenta bargi piezīmēja:
— Melns vai balts, visi cilvēki ir brāļi. Vera nodomāja:
"Mūsu melnie brāļi — mūsu melnie brāļi. Ak, man nāk smiekli! Esmu histēriķe. Es vairs neesmu es pati…" Emīlija Brenta domīgi turpināja:
— Protams, daži apvainojumi izklausījās ļoti pārspīlēti un smieklīgi. Piemēram, gadījumā ar tiesnesi, kas tikai veica savu pienākumu, ko viņam uzticējusi sabiedrība. Un tad vēl bijušais Skotlendjarda detektīvs. Un arī gadījums ar mani pašu.
Viņa apklusa, pēc tam turpināja:
— Protams, ņemot vērā apstākļus, es vakarvakarā neko neteicu. Tas īsti nav tas temats, ko pārrunāt vīriešu klātbūtnē.
— Nē?
Vera ieinteresēta klausījās. Mis Brenta nevērīgi turpināja: