"Slepkavība slimnīcā. Slepkavība uz operāciju galda. Bez sekām — un droši — droši kā bankā!"
Filips Lombards sacīja:
— Tāpēc — misters Ouens, — tāpēc — Nēģeru sala! Armstrongs dziļi ievilka elpu.
— Tagad mēs esam tikuši līdz būtībai. Kāds ir īstais iemesls, kura dēļ mūs visus ataicināja šurp?
Filips Lombards atmeta:
— Un kā jūs domājat? Armstrongs aprauti noteica:
— Labāk atgriezīsimies pie tās sievietes bojāejas. Kādi minējumi te varētu būt? Rodžerss nogalināja viņu, baidīdamies, ka viņa varētu sākt runāt. Otra iespēja: viņa zaudēja galvu un nolēma pati aiziet no dzīves.
Filips Lombards ieminējās:
— Pašnāvība?
— Ko jūs par to sakāt? Lombards noteica:
— Tā varētu būt — jā gan — ja nebūtu vēl arī Mārstona nāves gadījuma. Divas pašnāvības divpadsmit stundu laikā ir mazliet par daudz! Un, ja jūs teiksiet, ka Entonijs Mārstons — tas jaunais vērsēns bez nerviem un ar mazām smadzenītēm, ir devies pašnāvībā tāpēc, ka nobraucis divus bērneļus, —tas izklausīsies gluži vienkārši smieklīgi! Un bez tam — kur tad viņš dabūja to nāvekli? Nemūžam neesmu redzējis, ka viens nēsātu ciankāliju vestes kabatā. Tomēr par to spriest labāk pienāktos jums.
Armstrongs sacīja:
— Neviens, būdams pie pilna prāta, neturēs kabatā ciankāliju. Ja vien viņš nav nodomājis iznīcināt kādu lapseņu pūzni.
— Aizrautīgs dārznieks un zemes īpašnieks, jūs domājat? Bet tas nav raksturīgi Entonijam Mārstonam. Mani nodarbina fakts, ka ciankālija atrašanos šeit nemaz nav tik viegli izskaidrot. Vai nu Entonijs Mārstons ir apņēmies darīt sev galu vēl pirms braukšanas šurp un tāpēc bija tam sagatavojies, vai…
Armstrongs pamudināja viņu: — Vai? Filips Lombards pavīpsnāja.
— Kāpēc jūs gribat, lai es to pasaku? Tas jums pašam visu laiku ir mēles galā. Entonijs Mārstons, protams, tika nogalināts.
Doktors Armstrongs dziļi ieelpoja.
— Un misis Rodžersa? Lombards lēni noteica:
— Es varētu (ne bez grūtībām) noticēt Entonija pašnāvībai, ja nebūtu misis Rodžersas. Es varētu noticēt misis Rodžersas pašnāvībai (bez kādām grūtībām), ja nebūtu Entonija Mārstona. Es varētu noticēt, ka Rodžerss novācis sievu no ceļa, —ja nebūtu šīs neizskaidrojamās Entonija Mārstona bojāejas. Mums visupirms vajadzīga teorija, kas izskaidrotu abus nāves gadījumus, kuri tādā steigā sekoja viens otram.
Armstrongs sacīja:
— Varbūt es varēšu jums šajā lietā palīdzēt.
Un viņš atkārtoja Rodžersa sacīto par divu porcelāna figūriņu nozušanu.
Lombards sacīja:
— Jā, tās mazās porcelāna nēģerēnu figūriņas… Vakarvakarā to noteikti bija desmit. Un tagad ir astoņas, jūs teicāt?
Doktors Armstrongs noskaitīja: "Desmit moru puikas sēd; Aizrijas viens, kamēr ēd. Deviņi tur sēd un brēc; Viens no šiem tiek nosēdēts. "
Abi vīrieši saskatījās. Filips Lombards pasmīnēja un aizsvieda prom cigareti.
— Viss pārmēru labi sakrīt! Entonijs Mārstons nomira pēc ēšanas — aizrīdamies, un misis Rodžersa gluži vienkārši vairs nepamodās.
— Tātad? —Armstrongs noprasīja. Lombards turpināja viņa sacīto:
— Tātad mēs esam ķezā ar tiem nēģerēniem. Tumšs kā nēģera vēderā! Misters Ikss! Misters Ouens! Nezināmais Jukušais, kam viss atļauts!
—Ak! —Armstrongs atviegloti nopūtās. — Jūs piekrītat. Bet jūs taču saprotat, ko tas nozīmē? Rodžerss zvērēja, ka te nav neviena cita, tikai mēs — un viņi abi ar sievu.
— Rodžerss maldās! Vai varbūt — Rodžerss melo! Armstrongs papurināja galvu.
— Es vis nedomāju, ka viņš melo. Tas vīrs ir pārbijies. Viņš ir tā pārbijies, ka jūk prātā.
Filips Lombards pamāja. Viņš sacīja:
— Un motorlaivas šodien nebija. Viss saskan. Mistera Ouena tālredzība liek sevi manīt. Nēģeru sala jāizolē no cietzemes, kamēr misters Ouens būs padarījis savu darāmo.
Armstrongs bija nobālis. Viņš sacīja:
— Jūs taču saprotat — tam vīram jābūt bīstamam maniakam? Filips Lombards ierunājās, un tagad viņa balss skanēja mazliet
citādi:
— Ir kaut kas tāds, ko misters Ouens nav paredzējis.
— Kas tas?
— Ka šī sala ir — kaila klints. To pārmeklēt mums nenāksies grūti. Mēs drīz vien šo misteru A. N. Ouenu, eskvairu, atradīsim.
Doktors Armstrongs brīdinoši sacīja:
— Viņš var būt bīstams. Filips Lombards iesmējās.
— Bīstams? Kam no ļaunā vilka bail? Es būšu bīstams, kad tikšu viņam klāt!
Viņš brīdi paklusēja, tad sacīja:
— Mums, šķiet, vajadzētu lūgt palīgā Bloru. Tādā situācijā viņš noteikti būs noderīgs. Sievietēm labāk neko neteikt. Kas attiecas uz pārējiem, tad ģenerālis aiz vecuma ir bļembļem, es domāju, bet vienīgais vecā Vorgreiva spēks ir — viņa loģika. Šis darbiņš ir jāpaveic mums trijiem.
Astotā nodaļa
Bloru pierunāt nenācās grūti. Viņš tūlīt piekrita visiem izteiktajiem pamatojumiem.
— Tas, ko jūs teicāt par tām porcelāna figūriņām, ser, visu izmaina. Tas ir vājprāts, jānudien! Vēl tikai viena iebilde. Vai jūs neesat iedomājušies, ka šis Ouens varbūt grib padarīt savu darāmo ar svešām rokām?
— Paskaidrojiet, ko jūs gribat teikt, cilvēk.
— Manuprāt, viss var būt tā. Pēc vakardienas šantāžas jaunais Mārstons sajuka prātā un noindējās. Un arī Rodžerss bailēs sajuka un novāca sievu! Viss saskaņā ar A. N. O. plāniem.
Armstrongs papurināja galvu. Viņam neizgāja no prāta cianīds. Blors viņam piekrita.
— Jā, es biju to aizmirsis. Ir nedabiski nēsāt to visur līdzi. Bet kā tad tas nokļuva dzērienā, ser?
Lombards sacīja:
— Tiku par to domājis. Mārstons tovakar izdzēra vairākas glāzes. Laikā starp priekšpēdējo un pēdējo glāzi bija diezgan garš pārtraukums. Visu šo laiku viņa glāze stāvēja uz galdiņa. Es domāju, lai gan neesmu par to pilnīgi pārliecināts, ka tas bija mazais galdiņš pie loga. Logs bija vaļā. Kāds varēja iebērt ciankāliju glāzē pa logu.