Blors neticīgi noteica:
— Un neviens no mums to nepamanīja, ser? Lombards sausi iebilda:
— Mēs visi bijām — pārāk aizņemti ar citām lietām. Armstrongs lēni sacīja:
— Jums taisnība. Mēs visi tikām apsūdzēti. Mēs visi staigājām pa istabu, kustējāmies. Strīdējāmies, sašūtām, noņemamies ar savām pašu darīšanām. Domāju, ka tā tiešām varēja notikt…
Blors paraustīja plecus.
— Fakts, ka tas ir izdarīts! Bet tagad, džentlmeņi, sāksim darboties. Vai kādam gadījumā nav revolveris? Domāju, ka tas var būt par daudz cerēts.
Lombards sacīja:
— Man ir. — Un paplikšķināja sev pa kabatu. Blors ieplēta acis. Viņš tēloti nevērīgā tonī noteica:
— Vai tas jums vienmēr ir līdzi, ser? Lombards sacīja:
— Ieradums. Man ir gadījies nokļūt grūtās situācijās, ziniet.
— Ak tā, — sacīja Blors un piemetināja: — Saprotams, bet jums noteikti nav gadījies nokļūt grūtākā situācijā nekā šobrīd šeit! Ja šajā salā darbojas vājprātīgais, tad tas droši vien ir sagādājis veselu arsenālu — nemaz nerunājot par dūčiem un citiem duramajiem.
Armstrongs iesmējās.
— Te jūs varbūt maldāties, Blor. Daudzi maniakāli slepkavas īstenībā ir ļoti miermīlīgi ļautiņi. Patīkami cilvēki.
Blors noteica:
— Man vis nešķiet, ka šis te ir no tādiem, doktor Armstrong.
Trīs vīri devās apskatīt salu.
To pārmeklēt nemaz nebija grūti. Ziemeļrietumos uz krasta pusi jūrā slējās stāva klints, tās virsma bija pavisam gluda.
Pārējā salas daļā gandrīz nemaz neauga koki, arī augu nebija gandrīz nemaz. Trīs vīri rīkojās metodiski un rūpīgi, virzīdamies augšup un lejup — no salas augstākā punkta līdz pašai ūdens malai, pa ceļam pārlūkojot vissīkākās klinšu spraugas, kurās varēja slēpties ieeja kādā alā. Taču nevienu alu viņi neatrada.
Pārmeklējot jūras krastu, viņi uzdūrās ģenerālim Makarturam, kas sēdēja un lūkojās jūrā. Te bija ļoti mierīgi, vienīgi viļņi plīsa pret klintīm. Vecais vīrs sēdēja, taisni izslējies, viņa acis bija pievērstas apvārsnim.
Viņš nepievērsa nekādu uzmanību meklētājiem, kas tuvojās. Šī nevērība lika viņiem justies neērti. Blors nodomāja:
"Kaut kas nav kārtībā — šis liekas iegrimis transā vai tamlīdzīgi." Viņš noklepojās un draudzīgā tonī sacīja:
— Jūs esat atradis jauku, mierīgu vietiņu, ser.
Ģenerālis sapīka. Viņš pameta īsu skatienu pāri plecam. Un noteica:
— Tik maz laika— laika ir tik maz. Tik tiešām būs jālūdz, lai neviens mani netraucē.
Blors labsirdīgi bilda:
— Mēs jūs netraucēsim. Mēs tikai, tā sakot, aplūkojam salu. Vēlējāmies, ziniet, pārbaudīt, vai te kāds nav paslēpies.
Ģenerālis sarauca pieri un sacīja:
— Jūs nesaprotat —jūs neko nesaprotat. Lūdzu, ejiet prom. Blors atkāpās. Pievienojies pārējiem diviem, viņš noteica:
— Vecais ir jucis… nav nekādas jēgas ar viņu runāt. Lombards ziņkārīgi pavaicāja:
— Ko tad viņš teica? Blors paraustīja plecus.
— Kaut ko tādu, ka viņam neesot laika, un lai viņu netraucējot. Doktors Armstrongs sadrūma.
Un nomurmināja:
— Es tiešām brīnos…
Salas apskate praktiski bija pabeigta. Trīs vīri stāvēja uz salas augstākā punkta un lūkojās uz tālo cietzemi. Laivu jūrā nebija. Vējš aizvien pastiprinājās.
Lombards sacīja:
— Zvejnieku laivas šodien nav izgājušas jūrā. Tuvojas vētra. Ir gan nelādzība, ka no šejienes nevar saskatīt ciematu. Tad mēs varētu dot kādu zīmi vai tamlīdzīgi.
Blors ierosināja:
— Vakarā vajadzētu iekurt ugunskuru. Lombards, pieri raukdams, teica:
— Velnišķīga būšana, bet iespējams, ka tas viss jau ir paredzēts iepriekš.
— Kādā kārtā, ser?
— Kā lai es to zinu? Varbūt tas ir tikai joks. Mūs tīšām te izsēdinājuši, zinot, ka signāli nebūs pamanāmi, vai tamlīdzīgi. Varbūt ciemata iedzīvotājiem pateiks, ka te runa ir par kādām derībām. Kāds sasodīts plānprātiņš izgudrojis blēņu stāstus.
Blors šaubīgi noprasīja:
— Vai jūs domājat, ka viņi tos ņemtu par pilnu? Lombards sausi sacīja:
— Tādiem blēņu stāstiem ir vieglāk noticēt nekā patiesībai! Ja ciemata iedzīvotājiem pateiktu, ka sala jāizolē, kamēr šis Nezināmais misters Ouens klusītēm nobeigs visus savus viesus, — vai jums šķiet, ka tam kāds noticētu?
Doktors Armstrongs teica:
— Ir tādi brīži, kad es pats tam neticu. Un tomēr… Filips Lombards sacīja, zobus atņirdzis:
— Un tomēr — viss ir tieši tā! Jūs to pateicāt, doktor! Blors lūkojās lejup ūdenī.
Viņš sacīja:
— Jādomā, ka lejā neviens nevarēja paslēpties? Armstrongs papurināja galvu.
— Šaubos gan. Klints ir pavisam stāva. Kur tad te varētu paslēpties?
Blors sacīja:
— Klintī var būt kāda sprauga. Ja mums būtu laiva, tad mēs varētu apbraukt salai apkārt.
Lombards iebilda:
— Ja mums būtu laiva, tad mēs jau būtu vismaz pusceļā uz cietzemi!
— Jums taisnība, ser! Lombards pēkšņi ieteicās:.
— Mēs varam pārliecināties par to, vai klintī nav plaisu. Ir tikai viena vieta, kur tās varētu būt — mazliet pa labi no šejienes. Ja jūs, puiši, dabūtu virvi, tad varētu nolaist mani lejā, lai man būtu iespējams par to pārliecināties.
Blors sacīja:
— Pārliecināties tiešām derētu. Lai cik stulbi tas izklausās —jāparedz viss! Iešu paskatīties, vai nav iespējams kaut ko sadabūt.