Un viņš aši aizsoļoja uz mājas pusi.
Lombards lūkojās augšup — debesīs. Tur bija sākuši drūzmēties mākoņi. Vējš aizvien vēl turpināja pieaugt. Viņš pašķielēja uz Armstrongu. Un teica:
— Jūs esat tik kluss, doktor. Par ko jūs domājat? Armstrongs lēni sacīja:
— Es šobrīd domāju — vai vecais Makarturs tiešām ir sajucis…
Vera visu rītu nevarēja atrast sev vietu. Viņa vairījās no Emīlijas Brentas, gluži vai drebinādamās aiz riebuma.
Mis Brenta bija iznesusi ārā savu zvilni, novietojusi to aiz mājas stūra — aizvējā. Tur viņa sēdēja un adīja.
Ikreiz, kad Vera par viņu iedomājās, acu priekšā iznira bāla slīkones seja ar ūdenszālēm matos… seja, kas reiz bijusi skaista, — varbūt mazliet nekaunīgi skaista — un ko vairs nespēja sasniegt ne žēlums, ne šausmas.
Bet Emīlija Brenta, mierīga savas taisnības apziņā, sēdēja un adīja.
Terases laukumiņā pītā krēslā bija sadudzis tiesnesis Vorgreivs. Galva pilnīgi iegrimusi plecos.
Kad Vera lūkojās uz tiesnesi, viņa redzēja gaišmatainu un zilacainu jaunekli uz apsūdzēto sola — jaunekļa sejā bija šausmas un pārsteigums. Edvards Sitons. Iztēlē redzēja tiesneša krunkainās rokas — tās uzlika galvā melno, stūraino cepuri, un pēc tam viņš sāka lasīt spriedumu…
Pēc brīža Vera nokāpa līdz jūras krastam. Viņa sāka iet uz priekšu gar jūru — līdz pašam tālākajam salas galam, kur sēdēja vecais vīrs, lūkodamies uz apvārsni.
Ģenerālis Makarturs sakustējās, viņai tuvojoties. Viņš pagrieza galvu — skatienā dīvaini sajaucās jautājums ar satraukumu. Viņa jutās pārsteigta. Minūti vai divas ģenerālis raudzījās viņā, acis nenovērsdams.
Viņa nodomāja:
"Cik savādi! Viņš skatās tā, it kā zinātu…" Viņš sacīja:
— Ak, tā esat jūs! Jūs atnācāt…
Vera apsēdās zemē viņam līdzās. Viņa sacīja:
— Vai jums patīk te sēdēt un skatīties jūrā? Viņš laipni pamāja ar galvu.
— Jā, — viņš sacīja. — Tas ir jauki. Te ir laba vieta, es domāju — lai gaidītu.
— Gaidītu? — Vera skarbi pārjautāja. — Ko tad jūs gaidāt? Viņš laipni atbildēja:
— Beigas. Bet, es domāju, jūs taču to zināt, vai ne? Tā taču ir tiesa, vai ne? Mēs visi gaidām beigas.
Viņa nedroši pavaicāja:
— Ko jūs ar to gribat teikt? Ģenerālis Makarturs svinīgi noteica:
— Neviens no mums šo salu nepametīs. Tāds ir plāns . Jūs, protams, arī to ļoti labi zināt. Jūs tikai nespējat saprast vienu — cik tas ir liels atvieglojums!
Vera brīnīdamās pārvaicāja:
— Atvieglojums? Viņš sacīja:
— Jā. Protams, jūs esat tik ļoti jauna… jūs vēl neesat tam gatava. Bet tā būs! Svētīgais atvieglojums, uzzinot, ka beidzot viss ir galā — ka jums nav vairs tālāk jānes nasta. Arī jūs kādu dienu to sajutīsiet…
Vera asi noteica:
— Es jūs nesaprotu.
Viņas pirksti krampjaini savilkās. Pēkšņi viņai sametās bail no šī vecā karavīra.
Viņš domīgi sacīja:
— Redziet, es Lesliju mīlēju. Es viņu ļoti mīlēju… Vera pajautāja:
— Vai Leslija bija — jūsu sieva?
— Jā, mana sieva…. Es mīlēju viņu… un lepojos ar viņu. Viņa bija tik jauka… un tik dzīvespriecīga.
Minūti vai divas viņš cieta klusu, pēc tam sacīja:
— Jā, es mīlēju Lesliju. Tāpēc es to izdarīju. Vera sacīja:
— Jūs gribat teikt… — un aprāvās. Ģenerālis Makarturs laipni pamāja ar galvu.
— Kāda jēga tagad to noliegt —ja reiz mēs visi drīz mirsim? Es sūtīju Ričmondu nāvē. Domāju, ka es savā veidā kļuvu par slepkavu. Dīvaini. Slepkavība — es vienmēr tik ļoti cienīju likumu! Bet tajā laikā es uz šo lietu skatījos savādāk. Man nebija sirdsapziņas pārmetumu. "Viņš, nolādēta būšana, ir to nopelnījis!" tā es domāju. Bet pēcāk…
Vera dusmīgā balsī noprasīja:
— Kas — pēcāk?
Viņš nenoteikti nogrozīja galvu. Ģenerālis izskatījās apjucis un mazliet nobēdājies.
— Es nezinu. Es — nezinu. Redziet, tas viss bija gluži citādi. Es nezinu, vai Leslija jebkad nojauta… Nedomāju vis. Bet, redziet, kopš tā laika es par viņu neko daudz vairs nezinu. Viņa attālinājās — tur, kur es viņai vairs nevarēju piekļūt. Un pēc tam nomira — un es paliku viens…
Vera sacīja:
— Viens — viens… — Un atbalss uztvēra viņas vārdus, atkārtodama tos klintīs.
Ģenerālis Makarturs noteica:
— Arī jūs būsiet priecīga, kad beidzot pienāks gals. Vera piecēlās. Viņa skarbi atteica:
— Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt! Viņš atbildēja:
— Es zinu, mans bērns. Es zinu…
— Jūs nevarat zināt. Jūs nemaz nevarat saprast…
Ģenerālis Makarturs atkal lūkojās jūrā. Viņš likās nemaz vairs nemanām viņas klātbūtni.
Maigi un ļoti klusu viņš nomurmināja: — Leslij…?
Kad Blors nāca atpakaļ no mājas ar virvi, kuru bija aptinis ap roku, viņš atrada Armstrongu stāvam turpat, kur bija viņu atstājis, un lūkojamies lejup —jūras dziļumos.
Blors aizelsies noprasīja:
— Kur misters Lombards? Armstrongs bezrūpīgi atbildēja:
— Aizgāja pārbaudīt kādu savu minējumu. Viņš pēc minūtes būs atpakaļ. Klausieties, Blor, es uztraucos.
— Es teiktu, ka mēs visi uztraucamies. Doktors nepacietīgi atmeta ar roku.
— Protams, protams. Es nemaz nedomāju to. Es domāju par veco Makarturu.
— Kas ir ar viņu, ser?
— Mēs meklējam vājprātīgo, — doktors Armstrongs drūmi sacīja, — bet ko jūs teiktu par ģenerāli?
Blors neticīgi atsaucās:
— Vai jūs domājat, ka viņš ir maniaks? Armstrongs šaubīgi noteica:
— Tā es vis neteiktu. Nevienu mirkli. Bet, protams, es neesmu gara slimību ārsts. īstenībā es ar viņu nemaz neesmu tā kārtīgi parunājis — neesmu viņu pētījis no šī redzes viedokļa.