Blors neticīgi sacīja:
— Bļembļem —jā gan! Bet es neņemos apgalvot… Armstrongs viņu pārtrauca — ar pūlēm, gluži kā cilvēks, kas tik
tikko spēj savaldīties.
— Iespējams, ka jums taisnība! Sasodīts, kāds noteikti ir paslēpies uz salas! Ak, tur jau nāk Lombards.
Viņi rūpīgi piestiprināja virvi. Lombards sacīja:
— Es darīšu, ko varēšu. Katram gadījumam uzmaniet virvi, es paraustīšu.
Pēc minūtes vai divām, kamēr viņi tā stāvēja, vērodami Lombarda pārvietošanos, Blors sacīja:
— Rāpjas kā kaķis, vai ne?
Viņa balsī varēja saklausīt tādu dīvainu pieskaņu. Doktors Armstrongs sacīja:
— Es domāju, ka viņš savā laikā būs daudz uzturējies kalnos.
— Iespējams.
Iestājās klusums, un bijušais inspektors sacīja:
— Savāds tips, ja tā padomā. Vai zināt, ko es domāju?
— Ko?
— Ar viņu saistās kas nelāgs!
— Kādēļ gan?
Blors nosprauslojās. Pēc tam sacīja:
— Es īsti nezinu. Bet es viņam neuzticētos ne mirkli. Doktors Armstrongs pavaicāja:
— Jādomā, ka viņam varētu būt vētraina pagātne. Blors noteica:
— Varu derēt, ka tur daudzi piedzīvojumi ir melnā tumsā tīti. — Viņš mirkli paklusēja, pēc tam turpināja: — Vai jūs gadījumā neesat paķēris līdzi revolveri, doktor?
Armstrongs ieplēta acis.
— Es? Augstais Dievs, nē. Kāpēc lai es to darītu? Blors sacīja:
— Bet kāpēc Lombardam to vajadzēja? Armstrongs šaubīgi novilka:
— Jādomā, ka viņam tāds paradums. Blors nievīgi pavīpsnāja.
Te pēkšņi virve tika paraustīta. Dažas minūtes viņi vilka no visa spēka — stiepdami Lombardu augšā. Tad, kad vilkt kļuva vieglāk, Blors sacīja:
— Paradums nelīdzinās paradumam! Misters Lombards ņem līdzi revolveri, kad dodas uz mežoņu apdzīvotiem apvidiem, un vēl arī prīmusu, guļammaisu un dusta pulveri, šaubu nav! Taču pieraduma pēc viņš nevarēja visu to vest līdzi uz šejieni! Vienīgi piedzīvojumu romānos cilvēki nēsā līdzi revolverus — tur to apraksta kā normālu parādību.
Doktors Armstrongs norūpējies pašūpoja galvu.
Pārliekušies pār klints malu, viņi sekoja Lombarda kustībām. Viņa meklējumi bija galā, un uzreiz varēja redzēt, ka tie nav nesuši augļus. Drīz vien viņš parādījās klintsaugšā. Un ņēmās slaucīt no pieres sviedrus.
— Tā, — viņš sacīja, — tagad viss ir skaidrs. Tas ir vai nu mājā, vai nekur — citu slēptuvju nav.
Māju pārmeklēt bija vienkārši. Viņi pārlūkoja piebūves, pēc tam pievērsās pašai mājai. Virtuves skapītī atrada misis Rodžersas centimetrmēru un pārmērīja sienas. Taču nekur nekādu tukšumu nebija. Un kur gan lai tādus ierīkotu moderni būvētā mājā, kur visas līnijas ir taisnas un precīzas. Sākumā viņi izpētīja pirmo stāvu. Kāpjot augšā uz guļamistabām, viņi pa logu ieraudzīja Rodžersu, kas nesa uz terasi paplāti ar kokteiļiem.
Filips Lombards līksmi sacīja:
— Apbrīnojams radījums — tik labs sulainis! Lai kas arī notiktu, viņš visu pacieš pilnīgā mierā.
Armstrongs piekrītoši noteica:
— Rodžerss ir pirmklasīgs sulainis, to arī es varu sacīt! Blors teica:
— Viņa sieva bija ļoti laba pavāre. Tās vakariņas vakarvakarā… Viņi pievērsās pirmajai guļamistabai.
Pēc piecām minūtēm visi trīs jau stāvēja kāpņu laukumiņā. Neviens nebija noslēpies istabās — tur nebija nekādas paslēptuves. Blors bilda:
— Te ir tādas mazas kāpnītes. Doktors Armstrongs sacīja:
— Tās ved uz kalpotāju istabu. Blors paziņoja:
— Ir jābūt kādai pažobelei zem jumta— kaut vai ūdens tvertnēm, cisternām vai tamlīdzīgi. Tā ir visticamākā iespēja — un arī vienīgā!
Un tobrīd, kamēr viņi tur tā stāvēja, augšā atskanēja troksnis. Klusu, zaglīgu soļu švīkoņa.
To bija dzirdējuši visi. Armstrongs saķēra Blora roku. Lombards brīdinoši pacēla pirkstu.
— Klusu — klausieties!
Troksnis atskanēja atkal — kāds kustējās: klusi, zaglīgi, cenšoties spert soļus pēc iespējas uzmanīgi. Armstrongs nočukstēja:
— Pašlaik viņš ir guļamistabā. Tajā, kur atrodas misis Rodžersas līķis.
Blors tāpat čukstus atbildēja:
— Skaidra lieta! Tā ir labākā slēptuve, kādu vien var iedomāties! Nevienam tas nebūtu ienācis prātā. Bet tagad — klusu, uzmanieties!
Viņi uzmanīgi zagās augšā.
Mazajā laukumiņā pie durvīm viņi atkal apstājās. Jā, istabā kāds
bija. Iekšā tikko dzirdami nokrakšķēja grīdas dēlis. Blors nočukstēja: — Aiziet!
Viņš atrāva durvis un metās iekšā, pārējie divi sekoja viņam pa pēdām.
Te visi trīs sastinga uz vietas.
Istabā stāvēja Rodžerss ar drēbju kaudzi rokās.
kabatas lukturīti un sekoja viņam.
Pēc piecām minūtēm trīs vīri stāvēja kāpņu laukumiņā un drūmi vērās cits citā. Viņi bija notriepušies no galvas līdz kājām, sapinušies zirnekļu tīklos un sapīkuši.
Uz salas nebija neviena cita — tikai astoņi vēl dzīvajos palikušie.
Blors atguvās pirmais. Viņš sacīja:
—Atvainojiet… hm… Rodžers. Mēs dzirdējām te kādu kustamies un nodomājām — tātad… Viņš aprāvās. Rodžerss teica:
—Atvainojiet, džentlmeņi. Es tikai paņēmu savas mantas. Es domāju, ka nevienam nebūs iebildumu, ja es ierīkošos kādā no tukšajām viesu istabām stāvu zemāk? Mazākā istabā.
Viņš to sacīja Armstrongam, un Armstrongs atbildēja:
— Protams. Protams. Dariet, kā vēlaties.
Viņš centās neskatīties uz gultā gulošo nedzīvo ķermeni. Rodžerss sacīja:
— Pateicos, ser.
Viņš izgāja no istabas, ar mantām apkrāvies, un devās lejā pa kāpnēm uz guļamistabu stāvu.