Viņš lēni piebilda:
— Jo mēs esam iekrituši lamatās — varu apzvērēt, ka tā ir! Misis Rodžersas nāve! Tonija Mārstona nāve. No pusdiengalda pazudušās nēģerēnu figūriņas! Ak jā, mistera Ouena stils ir skaidri redzams — bet kur, pie velna, ir šis misters Ouens pats?
Lejā gongs svinīgi aicināja visus uz lenču.
Rodžerss stāvēja pie ēdamistabas durvīm. Kad trīs vīri nokāpa pa kāpnēm, viņš paspēra pāris soļus uz priekšu. Un sacīja — klusā, bažīgā balsī:
— Es ceru, ka lenčs jums visiem garšos. Auksts šķiņķis, auksta mēle un novārīti kartupeļi. Vēl ir siers, cepumi un konservēti augļi.
Lombards sacīja:
— Izklausās tā nekas. Tātad krājumi vēl nav izsīkuši?
— Ēdamā ir daudz, ser, lielākoties konservi. Pieliekamais ir piebāzts pilns. Es teiktu, ka tā ir nepieciešamība, ser, uz salas, kurai reizēm ilgāku laiku nav sakaru ar cietzemi.
Lombards pamāja.
Rodžerss, sekodams trim vīriem ēdamistabā, nomurmināja:
— Mani uztrauc, ka Freds Narakots te šodien nav rādījies. Mums briesmīgi neveicas, tas gan ir jāsaka.
— Jā, — sacīja Lombards, — briesmīgi neveicas — tas ir īstais vārds.
Istabā ienāca mis Brenta. Viņai acīmredzot bija aizripojis vilnas dzijas kamols, un tagad viņa to rūpīgi satina. Apsēdusies savā vietā pie galda, viņa ieteicās:
— Laiks mainās. Vējš ir ļoti spēcīgs, un jūrā parādījušās baltas viļņu galotnes.
Ienāca tiesnesis Vorgreivs. Viņš gāja lēniem, svinīgiem soļiem. Viņa asās acis, slēpdamās zem kušķainajām uzacīm, nopētīja klātesošos. Viņš sacīja:
— Jums šorīt bijis tāds nemierīgs rīts.
Viņa balsī varēja samanīt tādu kā ļaunu prieku.
Istabā iesteidzās Vera Kleitorna. Viņa bija mazliet aizelsusies.
Vera steigšus sacīja:
— Ceru, ka jums nenācās mani gaidīt. Vai esmu nokavējusi? Emīlija Brenta atsaucās:
— Jūs neesat pēdējā. Arī ģenerāļa vēl nav. Viņi sasēdās ap galdu.
Rodžerss uzrunāja mis Brentu:
— Sāksim, cienītā, vai mazliet pagaidīsim? Vera sacīja:
— Ģenerālis Makarturs sēž tur lejā piejūras. Es vis nedomāju, ka viņš tur būtu dzirdējis gongu. — Viņa likās šaubāmies. — Viņš šodien tāds dīvains, man šķiet.
Rodžerss aši piedāvāja:
— Iešu lejā un viņu pasaukšu — pateikšu, ka lenčs ir galdā. Doktors Armstrongs pielēca kājās.
— Iešu es, — viņš sacīja. — Jūs varat sākt ēst.
Viņš izsteidzās no istabas. Aiz muguras viņš dzirdēja Rodžersa balsi:
— Vai vēlaties aukstu mēli vai aukstu šķiņķi, cienītā?
Pieciem cilvēkiem, kuri sēdēja ap galdu, grūti nācās atrast tematu sarunai. Ārā asas vēja brāzmas te šaustīja logus, te rima. Vera tikko manāmi nodrebinājās un sacīja:
— Tuvojas vētra.
Blors pūlējās uzsākt sarunu. Viņš sacīja:
— Vakar no Plimutas kopā ar mani vilcienā brauca kāds vecis. Viņš teicās zinām, ka tuvojas vētra. Taisni jābrīnās, kā tie vecie jūrnieki zina, kad būs vētra.
Rodžerss apstaigāja galdu, novākdams netīros traukus. Piepeši viņš apstājās pusceļā, ar šķīvjiem rokās. Un sacīja dīvaini iztrūcinātā balsī:
— Kāds skrien šurp…
Viņi visi varēja dzirdēt soļus — kādu skrienam augšā uz terasi. Un šajā brīdī — viņi visi zināja, zināja, lai gan vēl neviens neko nebija viņiem teicis…
It kā pēc kopīgas vienošanās visi reizē piecēlās kājās. Stāvēja un lūkojās uz durvju pusi.
Tajās, strauji elpodams, parādījās doktors Armstrongs. Viņš sacīja:
— Ģenerālis Makarturs —
— Miris! — nesavaldīgi iesaucās Vera. Armstrongs apstiprināja:
— Jā, viņš ir miris…
Iestājās klusumbrīdis — ilgs klusumbrīdis.
Visi septiņi lūkojās cits citā, nespēdami ne vārdu bilst.
Vētra saka plosīties tieši tobrīd, kad pa durvīm ienesa veca vira līķi.
Visi bija sapulcējušies vestibilā.
Un tad pēkšņi sāka svelpt un gaudot vējš, lejup gāzās lietus straumes.
Blors un Armstrongs ar savu nesamo devās uz kāpnēm, kad Vera Kleitorna pēkšņi pagriezās un iegāja atpakaļ tukšajā ēdamistabā.
Tur viss bija palicis savās vietās — kā viņi atstājuši. Uz bufetes malas stāvēja neaiztiktais saldēdiens.
Vera piegāja pie galda. Viņa tur pakavējās minūti vai divas — bet te istabā klusiem soļiem ieslīdēja Rodžerss.
Ieraudzījis Veru, viņš sarāvās. Pēc tam viņa skatiens likās jautājošs. Viņš vaicāja:
— Ak, mis, es… es tikai ienācu apskatīties…
Tik skaļā un aizsmakušā balsī, kas pārsteidza viņu pašu, Vera iesaucās:
— Jums ir taisnība, Rodžers! Apskatieties pats. Tur ir tikai septiņi…
Ģenerālis Makarturs tika novietots savā guļvietā.
Izmeklējis viņu, Armstrongs iznāca no istabas un nokāpa lejā. Viņš visus atrada sapulcējušos viesistabā.
Mis Brenta adīja. Vera Kleitorna stāvēja pie loga, lūkodamās lietū, kas gāza bez mitas. Blors sēdēja, taisni izslējies krēslā, salicis rokas uz ceļiem. Lombards nemitīgi staigāja uz priekšu un atpakaļ pa istabu. Tālākajā istabas galā misters Vorgreivs sēdēja zvilnī. Viņa acis bija pusaizvērtas.
Kad doktors ienāca istabā, tās atvērās. Tiesnesis spalgā, spiedzīgā balstiņā noprasīja:
— Kā ir, doktor?
Armstrongs bija ļoti bāls. Viņš sacīja:
— Nav ne runas par sirdslēkmi vai ko tamlīdzīgu. Makarturs dabūjis pa galvu ar kādu cietu priekšmetu.
Visi sāka sačukstēties, sacēlās troksnis, bet tiesneša spalgā balss atskanēja atkaclass="underline"