— Vai jūs atradāt slepkavības ieroci?
— Nē.
— Un tomēr esat pārliecināts, ka fakti ir tieši tādi?
— Pilnīgi pārliecināts. Misters Vorgreivs klusi sacīja:
— Tagad mēs skaidri zinām, kas jādara.
Nebija šaubu par to, kas tagad ņems iniciatīvu savās rokās. Visu rītu Vorgreivs bija nosēdējis zvilnī terasē — miegains un vienaldzīgs. Tagad viņš ar savu lielo autoritāti viegli saņēma vadības grožus savās rokās. Nejau velti ilgi bija strādājis tiesā. Arī tagad viņš likās spriežam tiesu. Noklepojies viņš ierunājās atkaclass="underline"
— Šorīt, džentlmeņi, sēžot terasē, man bija iespēja novērot jūsu pārvietošanos. Nebija nekādu šaubu par to, ko jūs gribējāt panākt. Jūs pārmeklējāt salu, lai atrastu nepazīstamo slepkavu?
— Pilnīgi pareizi, ser, — sacīja Filips Lombards. Tiesnesis turpināja:
— Jūs, bez šaubām, bijāt nonākuši pie tā paša secinājuma kā es — tas ir, ka Entonija Mārstona un misis Rodžersas nāvi nav izraisījusi nejaušība — tās nebija arī pašnāvības. Jūs, bez šaubām, nopratāt arī to, kāpēc misters Ouens ataicinājis jūs uz šo salu?
Blors aizsmacis atsaucās:
— Viņš ir vājprātīgs! Traks. Tiesnesis iesmējās.
— Jums droši vien būs taisnība. Bet tas neko nemaina. Mūsu galvenais uzdevums tagad ir — glābt savas dzīvības.
Armstrongs drebošā balsī sacīja:
— Bet uz salas neviena nav, es jums saku. Neviena! Tiesnesis pakasīja zodu.
Viņš laipni sacīja:
— Tādā nozīmē, kā jūs to sakāt — jā. Es pie šāda secinājuma nonācu šorīt agri no rīta. Es būtu varējis jums pateikt priekšā, ka jūsu meklējumi nevainagosies panākumiem. Un tomēr es turos pie pārliecības, ka misters Ouens (sauksim viņu tā, ja jau viņš pats šādu vārdu izvēlējies) ir uz salas. Pilnīgi noteikti. Ja pieņemam, ka viņš sev nospraudis mērķi — sodīt cilvēkus par noziegumiem, par kuriem tos nevar saukt pie atbildības pēc pastāvošajiem likumiem, tad ir tikai viens paņēmiens, kā šo plānu īstenot. Misters Ouens varēja ierasties uz salas tikai tā.
Viss ir pilnīgi skaidrs. Misters Ouens ir viens no mums…
— Ak nē, nē, nē…
Vera nespēja savaldīties — viņai izlauzās kaut kas līdzīgs vaidam. Tiesnesis uzlūkoja viņu ar caururbjošu skatienu. Viņš sacīja:
— Mana mīļā jaunā lēdij, šis nav īstais laiks noliegt acīm redzamus faktus. Mēs visi esam nokļuvuši nopietnās briesmās. Viens no mums ir A. N. Ouens. Un mēs nezinām, kurš tas ir. No desmit cilvēkiem, kuri ieradās uz salas, trīs jau ir novākti. Entonijs Mārstons, misis Rodžersa un ģenerālis Makarturs tātad vairs nav turami aizdomās. Mēs esam palikuši septiņi. No šiem septiņiem viens, ja drīkstu tā izteikties, ir neīstais nēģerēns.
Viņš apklusa un palūkojās apkārt.
— Vai jūs visi man piekrītat? Armstrongs sacīja:
— Tas ir neticami — bet es domāju, ka jums taisnība. Blors apstiprināja:
— Par to nav nekādu šaubu. Un, ja jūs vaicātu man, tad es pateiktu priekšā ļoti labu domu…
Tiesnesis Vorgreivs ar ātru rokas mājienu viņu apturēja. Viņš mierīgi sacīja:
— Pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Šobrīd man ir svarīgi noskaidrot, vai visi šiem faktiem piekrīt.
Emīlija Brenta, joprojām adīdama, sacīja:
— Jūsu pamatojumi izklausās loģiski. Es piekrītu, ka viens no mums varētu būt nelabā apsēsts.
Vera nomurmināja:
— Es nespēju tam ticēt… Es nevaru… Vorgreivs sacīja:
— Lombards?
— Piekrītu, ser, pilnīgi piekrītu.
Tiesnesis pamāja ar galvu, likdamies visai apmierināts. Viņš sacīja:
— Tagad pārcilāsim pierādījumus. Iesākumam — vai ir kāds iemesls turēt aizdomās kādu no šiem cilvēkiem? Mister Blor, jādomā, ka jums ir kaut kas sakāms.
Blors smagi elpoja. Viņš sacīja:
— Lombardam ir revolveris. Viņš vakarvakarā neteica taisnību. Viņš pats to atzina.
Filips Lombards nicīgi pasmīnēja. Viņš noteica:
— Es domāju, es labāk paskaidrošu vēlreiz.
Tā viņš arī izdarīja, izstāstīdams visu īsi un kodolīgi. Blors skarbi ieteicās:
— Kādi ir pierādījumi? Nav nekā tāda, kas jūsu teikto apstiprinātu.
Tiesnesis noklepojās.
— Nelaimīgā kārtā mēs visi esam līdzīgā situācijā, — viņš sacīja. — Un nākas paļauties tikai uz mūsu vārdiem.
Viņš paliecās uz priekšu.
— Neviens no jums vēl nav apjēdzis, cik šī situācija neparasta. Pēc manām domām, ir tikai viens ceļš. Noskaidrot, vai te ir kāds, kuru varētu atbrīvot no aizdomām, pamatojoties uz tiem datiem, kādi ir mūsu rīcībā.
Doktors Armstrongs ātri iebilda:
— Esmu labi pazīstams profesionālis. Pati doma par to, ka es varētu…
Tiesneša rokas mājiens atkal apturēja runātāju, neļaujot viņam nobeigt runu. Misters Vorgreivs savā smalkajā, spalgajā balstiņā noteica:
— Arī es esmu pazīstams profesionālis! Bet, dārgais ser, tas itin neko nepierāda! Ir gadījies, ka arī ārsti sajūk prātā. Un tiesneši tāpat. Tāpat, — viņš piebilda, skatīdamies uz Bloru, — arī policisti!
Lombards sacīja:
— Katrā ziņā, es ceru, jūs neturat aizdomās sievietes? Tiesnesis savilka uzacis. Un viņš atbildēja savā slavenajā "šķērmajā" balsī, kuru tik labi pazina aizstāvji:
—Vai es jūs pareizi sapratu —un jūs apgalvojat, ka starp sievietēm nevar būt maniaku?
Lombards dusmīgi noteica:
— Protams, ne. Taču tik un tā tas neliekas diezko ticami… Viņš aprāvās. Tiesnesis Vorgreivs joprojām tajā pašā smalkajā,
spiedzīgajā balstiņā uzrunāja Armstrongu.
— Doktor Armstrong, vai sievietei būtu pa spēkam iebelzt nabaga Makarturam pa pakausi un nobeigt viņu?
Doktors mierīgi atbildēja:
— Pilnīgi, ja viņai būtu pienācīgs ierocis — gumijas steks vai nūja.
— Tātad viņa ar to tiktu viegli galā?