Labi, viņš ar prieku parunāsies par vecajiem laikiem. Pēdējā laikā viņam radās nojauta, ka vecie biedri no viņa vairījās. Viss to sasodīto baumu dēļ. Dievs Tēvs, kopš tā laika taču pagājuši gandrīz trīsdesmit gadi! Droši vien Armitidžs būs izpļāpājies, viņš nolēma. Sasodītais, bezkaunīgais kucēns! Bet ko tad viņi varēja zināt? Labi, nav jēgas par to domāt! Reizēm tas tikai rādās — rādās, ka te viens, te otrs draugs viņā pētoši noraugās.
Šī Nēģeru sala — būs interesanti paskatīties, kāda tā ir. Par to dzird tik daudz baumu. Varētu domāt, — runas par to, ka salu nopirkusi Admiralitāte, Kara ministrija vai Gaisa spēki, nav nemaz tik tālu no patiesības.
Māju uz salas uzbūvēja jaunais Elmers Robsons — amerikāņu miljonārs. Runāja, ka viņš ieguldījis tajā milzumdaudz naudas. Greznībai tur patiesi jābūt karaliskai…
Eksetera! Vēl veselu stundu jāgaida! Bet viņš negrib gaidīt. Viņam gribas nokļūt salā…
Doktors Armstrongs savā morisā brauca caur Solsberi līdzenumu. Viņš bija ļoti noguris… panākumiem ir arī otra puse. Bija laiki, kad viņš sēdēja savā greznajā Hārlejstrītas kabinetā, tērpies nevainojamā uzvalkā, starp visgreznākajām mēbelēm, vislaikmetīgākās aparatūras vidū — un gaidīja, gaidīja caurām dienām, nenojaušot, kas sagaida nākotnē, — panākumi vai izgāšanās.
Jā, viņam veicās! Viņam bija panākumi! Laime un prasme, protams. Viņš labi prata savu darbu — taču ar to vēl nepietika. Bija vajadzīga veiksme. Un viņam veicās! Precīza diagnoze, pāris pateicīgas sievieškārtas pacientes, kurām bija nauda un stāvoklis sabiedrībā, — un tad jau par viņu sāka runāt: "Jums jāpavaicā Armstrongam, lai arī viņš ir jauns — bet jau tik zinošs; Pema taču gadiem apmeklēja ārstus — pie kā tikai viņa nav ārstējusies — bet Armstrongs jau pirmajā reizē saprata, kas viņai par vainu!" Viņš kļuva plaši pazīstams.
Tagad doktors Armstrongs bija vīrā. Viņa dienas bija sadalītas pa minūtēm. Viņam bija maz laika atpūtai. Tādēļ viņš tā priecājās šajā augusta rītā, atstādams Londonu un aizbraukdams uz dažām dienām, lai apmeklētu kādu salu netālu no Devonas krastiem. Protams, tā nelikās atpūta vārda pilnā nozīmē. Vēstule bija rakstīta, lietojot tik aizplīvurotus izteicienus, toties vēstulei pievienotais čeks bija skaidrāks par skaidru. Nedzirdēti augsts honorārs. Šiem Oueniem noteikti naudas netrūkst. Tikai viņus piemeklējušas nelielas grūtības. Jādomā, ka vīru dara nemierīgu sievas veselība un viņš vēlas to pārbaudīt, nesatraucot viņu. Bet viņa neko negrib dzirdēt par iešanu pie ārsta. Viņas nervi…
Nervi! Doktora uzacis parāvās uz augšu. Šīs sievietes un viņu nervi! Jā gan, viņam tie ienes daudz. Puse sieviešu, kuras pie viņa nāk, vispār nav slimas, gluži vienkārši garlaikojas, bet viņām nedrīkst ne ieminēties par kaut ko tādu! Galu galā — kādu kaiti jau allaž var atrast.
"Jums (sekoja kāds pagarāks zinātnisks termins) ir nedaudz novirze no normas, nekā nopietna, tomēr vajadzētu paārstēties. Ārstēšanās kurss visvienkāršākais."
Jā gan, medicīnā taču visbiežāk ārstē ar ticību. Viņam ir labas manieres, viņš prot iekarot uzticību, pārliecināt un iedvest cerību.
Par laimi, pēc tā gadījuma (tas notika pirms desmit, nē, pirms piecpadsmit gadiem) viņam izdevās saņemties. Viņš gluži brīnumainā kārtā izķepurojās. Jā, tad viņš bija galīgi sašļucis. Taču šoks piespieda viņu sakopot spēkus. Toreiz viņš atmeta arī dzeršanu. Pie Jupitera, tik tiešām tas bija brīnums, kaut gan…
Apdullinoši tūtinot, garām vismaz ar astoņdesmit jūdžu ātrumu stundā aizbrāzās milzīgs SuperSports Dalmain. Doktors Armstrongs tik tikko neiebrauca stabā. Droši vien kāds no jaunajiem neprāšiem, kuri dauzās apkārt pa ceļiem visā valstī. Viņš tos nevarēja ciest. Arī šoreiz — viņš nobraucis kā pa naža asmeni. Sasodītais jaunais karstgalvis!
Tonijs Mārstons, trakā ātrumā drāzdamies cauri Merai, domāja: "Kur var rasties tik daudz autiņu, kas dauzās apkārt pa ceļiem? Vienmēr kaut kas traucē. Un vēl brauc pa pašu ceļa vidu! Braukt pa Anglijas ceļiem — tas ir galīgi bezcerīgi… nevis tā kā Francijā, kur tiešām var parādīt klasi…
Apstāties te iedzert kaut ko vai braukt tālāk? Laika diezgan. Atlicis nobraukt tikai kādas simt jūdzes. Viņš iedzertu džinu un ingveralu. Neganti karsta diena!
Uz šīs salas droši vien varēs labi pavadīt laiku — ja tikai laiks būtu labs. Interesanti, kas tie Oueni tādi ir? Bagāti iznireļi, citādi nebūs. Sarkanmatis allaž prata uzostīt tādus ļautiņus. Viņam, protams, nācās tos meklēt — nabaga zēnam, kuram pašam naudas nebija…
Jādomā, ka ar dzērieniem viņi neskoposies. Lai gan ar šiem iznireļiem, kuri tikuši pie naudas, bet nav dzimuši bagāti, neko nevar zināt. Žēl, izrādās, ka valodas par to, ka Nēģeru salu nopirkusi Gabriela Tērla, bijušas nepatiesas. Viņam nekas nebūtu pretī pabūt kopā ar kinozvaigzni.
Taču, jādomā, kaut kādas meitenes tur tomēr būs…
Izgājis no viesnīcas, viņš izstaipījās, nožāvājās, pavērās augšup skaidrajās, zilajās debesīs un ierāpās savā Dalmeinā.
Vairākas jaunas sievietes viņu sajūsmā nopētīja: viņa sešas pēdas garo, labi veidoto augumu, sprogainos matus, starojošās zilās acis iedegušajā sejā.
Viņš nospieda pedāli, motors ierēcās, un auto ienira šaurajā ieliņā. Večuki un izsūtāmie puikas pajuka uz visām pusēm. Bērneļi apbrīnā nolūkojās pakaļ aiztraucošajai mašīnai.
Entonijs Mārstons turpināja savu triumfa ceļu.
Misters Blors brauca ar lēno vilcienu, no Plimutas. Kupejā bija vēl tikai viens pasažieris — padzīvojis jūrnieks aizmiglotām acīm. Šobrīd viņš bija aizsnaudies.
Misters Blors rūpīgi kaut ko pierakstīja bloknotā.