— Tiesa gan. Ja arī man nāktos kādu noslepkavot, es to darītu tikai tad, ja citādi nevarētu. Masveidīga soda akcija — tas nav manā gaumē. Labi, tad atstāsim mūs abus ārpus aizdomām un pārlūkosim pārējos piecus mūsu ieslodzījuma biedrus. Kurš no tiem varētu būt A. N. Ouens? Ak, uz labu laimi minot un bez kādiem pierādījumiem, — es izvēlētos Vorgreivu!
— Ak tā! — Veras balsī varēja saklausīt izbrīnu. Viņa minūti vai divas pārdomāja, bet pēc tam noprasīja: — Kāpēc?
— To grūti pateikt. Sākumam jau — viņš ir vecs vīrs un gadiem ilgi izlēmis cilvēku likteņus tiesā. Tā sakot, spēlējis pašu Dievu to Kungu — ik gadus, daudzus mēnešus. Tas varēja sakāpt viņam galvā. Viņš sācis ticēt savai visvarenībai, varai pār cilvēku dzīvību un nāvi — pilnīgi iespējams, ka viņa smadzenēs kaut kas nav kārtībā, un viņš sadomājis spert vēl soli tālāk — būt vienlaik gan Augstais Soģis, gan Bende.
Vera lēnām noteica:
— Jā, es domāju, tas var būt iespējams… Lombards sacīja:
— Bet kuru izvēlētos jūs?
Nemaz nešaubīdamās, Vera atbildēja:
— Doktoru Armstrongu. Lombards klusu iesvilpās.
— Doktoru, ko? Ziniet, es gan viņu nostādītu pēdējā vietā — pēc visiem citiem.
Vera pašūpoja galvu.
— Ak vai, nē! Divi cilvēki nomira no indes. Tas tieši norāda uz doktoru. Un bez tam nevajag aizmirst, ka miegazāles misis Rodžersai iedeva tieši viņš — tas ir pilnīgi skaidrs.
Lombards piekrita.
— Jā, tas ir tiesa. Vera turpināja:
— Ja sajucis būtu doktors, viņu nemaz nenāktos tik viegli atmaskot — nevienam nerastos tādas aizdomas. Bez tam ārsti mūždien pārstrādājas un pārpūlas.
Filips Lombards sacīja:
— Jā, bet es šaubos, vai viņš varēja nogalināt Makarturu. Tam nepietiktu laika — īsajā laiksprīdī, kad biju viņu atstājis vienu, — nē, ja nu vienīgi viņš būtu zibenīgi skrējis turp un atpakaļ, bet es šaubos, vai viņš ir tam pietiekami trenēts, turklāt nepavisam nebūtu aizelsies.
Vera bilda:
— Tātad viņš neizdarīja to tajā laiksprīdī. Bet varēja izdarīt vēlāk.
— Kad?
— Kad gāja saukt ģenerāli uz lenču. Filips atkal ļoti klusi iesvilpās. Viņš noteica:
— Tātad jums šķiet, ka viņš varēja to nostrādāt tad? Tam taču būtu vajadzīgi dzelzs nervi.
Vera nepacietīgi sacīja:
— Ar ko tad viņš riskēja? Viņš taču starp mums ir vienīgais mediķis. Viņš varēja apzvērēt, ka nelaiķis bijis miris jau vismaz stundu — un kurš gan iebilstu?
Filips domīgi lūkojās viņā.
— Ziniet, — viņš sacīja, — tā nemaz nav slikta doma. Es iedomājos…
— Kurš tas ir, mister Blor? To es gan gribētu zināt. Kurš tas ir? Rodžersa seja raustījās. Rokas drudžaini plucināja ādas strēmeli — viņš tīrīja sudraba galda piederumus.
Bijušais inspektors Blors sacīja:
— Ek, draugs, tas tiešām ir jautājums pēc būtības!
— Viņa augstā soģība teica, ka viens no mums. Kurš tad? To es gan gribētu zināt. Kas ir šis vilkatis cilvēka izskatā?
— To mēs visi gribētu zināt, — sacīja Blors. Rodžerss asi iebilda:
— Bet jums taču ir kāda ideja, mister Blor. Jums taču ir ideja, vai ne?
— Ideja man var būt, — lēnām noteica Blors. — Taču tā vēl nav pārliecība. Es varu maldīties. Viss, ko varu pateikt, ir —ja nemaldos, tad šim cilvēkam jābūt dzelzs nerviem, dzelzs nerviem —jānudien!
Rodžerss noslaucīja sviedrus no pieres. Viņš aizsmakušā balsī sacīja:
— Tas ir kā nelāgs sapnis, jānudien.
Blors izbrīnījies viņu uzlūkoja — un noteica:
— Vai jums ir kāda ideja, Rodžers?
Mājas uzraugs pašūpoja galvu. Joprojām aizsmacis, viņš atbildēja:
— Es nezinu. Es neko nezinu. Un tieši tas mani visvairāk biedē — tas, ka nav nekādu ideju…
Doktors Armstrongs nikni iesaucās:
— Mums jātiek no šejienes projām — mums jātiek —jātiek! Lai ko tas maksātu!
Tiesnesis Vorgreivs domīgi lūkojās smēķētāju istabas logā. Viņš spēlējās ar pensneja aukliņu. Un teica:
— Es, protams, nespēju paredzēt gaidāmo laiku. Taču varu pasacīt, ka diez vai tuvākajā diennaktī laiva tiks līdz mums — pat ja viņi nopratīs, ka esam nokļuvuši nelaimē —ja nu vienīgi vējš pierimtu.
Armstrongs saķēra galvu rokās un ievaidējās. Viņš noteica:
— Un pa šo laiku mūs visus piebeigs mūsu pašu gultās?
— Ceru, ka tā nebūs, — sacīja misters Vorgreivs. — Esmu nolēmis spert visus iespējamos piesardzības soļus, lai nekas tamlīdzīgs nenotiktu.
Doktoram Armstrongam iešāvās prātā, ka veči krampjaināk turas pie dzīves nekā jauni cilvēki. Viņš savas ilgās ārsta prakses laikā ne reizi vien bija par to brīnījies. Piemēram, viņš pats bija gadus divdesmit jaunāks par tiesnesi, taču viņa dzīvotgriba bija daudz vājāka.
Tiesnesis Vorgreivs domāja:
"Piebeigs mūsu pašu gultās! Tie dakteri visi ir vienādi— viņu domāšanu iespaido klišejas. Cauruncaur aprobežoti ļautiņi." Doktors sacīja:
— Ņemiet vērā, ka ir jau trīs upuri.
— Protams. Bet jums jāatceras, ka viņi nebija sagatavojušies uzbrukumam. Tagad mēs esam brīdināti.
Doktors Armstrongs rūgti noteica:
— Ko gan mēs varam darīt? Agrāk vai vēlāk…
— Es domāju, — sacīja misters Vorgreivs, — ka ir gan šis un tas, ko mēs varētu pasākt.
Armstrongs noteica:
— Mēs taču pat nezinām, kas viņš tāds… Tiesnesis paberzēja zodu un nomurmināja:
— Ak, bet ziniet, es to gan neņemtos apgalvot. Armstrongs viņu izbrīnīti uzlūkoja.
— Vai jūs gribat sacīt, ka zināt? Tiesnesis Vorgreivs piesardzīgi noteica:
— Atzīstu, ka man pietrūkst pierādījumu — tādu, kādi nepieciešami tiesā, — nav neviena paša. Bet, pārcilājot no jauna prātā faktus, man likās, ka visi tie norāda uz vienu cilvēku. Jā, tā es domāju.
Armstrongs atkal viņu uzlūkoja. Viņš noteica: