— Vai tam vajadzēja lielu spēku, doktor? Armstrongs nomākti atbildēja:
— To varēja izdarīt arī sieviete, ja tas ir tas, ko jūs gribējāt uzzināt. — Viņš ātri palūkojās apkārt.
Vera Kleitorna un Emīlija Brenta bija devušās uz virtuvi.
— Meitene varētu to paveikt vēl jo vieglāk — viņa ir tik sportiska. Mis Brentai ir trauslāka ķermeņa uzbūve, taču arī šādas sievietes reizēm mēdz būt pietiekami spēcīgas. Un bez tam jums jāņem vērā, ka prātu zaudējušie mēdz būt neiedomājami spēcīgi.
Tiesnesis domīgi pamāja.
Blors nopūzdamies piecēlās. Viņš sacīja:
— Pirkstu nospiedumu nav. Cirvja kāts pēcāk noslaucīts. Tobrīd atskanēja skaļi smiekli — viņi apsviedās. Pagalmā stāvēja
Vera Kleitorna. Viņa spiedza — augstā, griezīgā balsī, ik pa brīdim neno valdīdama smieklus:
— Varbūt uz šīs salas ir arī bites? Vai to jūs varat man pateikt? Kur te ir medus? Ha, hā!
Vīrieši neizpratnē uzlūkoja meiteni. Izskatījās tā, it kā šī veselīgā, tik līdzsvarotā meitene juktu prātā viņu acu priekšā. Viņa turpināja — tajā pašā augstajā, nedabiskajā balsī:
— Neblenziet uz mani tā! It kā domātu, ka es esmu ķerta. Tas, ko es vaicāju, ir prātīgāk par prātīgu. Bites, dravas un bites! Ak, jūs nesaprotat? Vai tad neesat lasījuši tās idiotiskās rīmes? Tās ir augšā, jūsu guļamistabās — izstudējiet tās! Ja mums būtu kaut cik prāta, mēs uzreiz būtu nākuši šurp. "Septiņi kad malku cērt, viens no šiem top nozūmēts." Un nākamā rinda skan tā. Es zinu visu to pantu no galvas, es jums saku! "Seši palikuši vēl — vienam zemes bite dzēla." Tāpēc es jums prasu — vai viņiem te, uz salas, ir bites? Vai nav jocīgi? Vai tas nav sasodīti jocīgi…?
Viņa atkal sāka nevaldāmi smieties. Doktors Armstrongs paspēra soli uz priekšu. Viņš pacēla roku — un iesita viņai pamatīgu pļauku.
Vera noelšas, norīstījās — un norija siekalas. Kādu minūti viņa stāvēja klusēdama, pēc tam sacīja:
— Pateicos… Tagad viss ir kārtībā.
Viņas balss atkal bija mierīga un savaldīga — izturētas un lietišķas guvernantes balss.
Viņa pagriezās un devās pāri pagalmam uz virtuvi, noteikdama:
— Mēs ar mis Brentu pagatavosim brokastis. Vai jūs — varētu paņemt dažus skalus, lai iekurtu uguni?
Viņai uz vaiga sārtojās doktora pirkstu pēdas. Kad viņa aizgāja uz virtuvi, Blors teica:
— Jā, jūs ātri tikāt ar viņu galā, doktor. Armstrongs kā taisnodamies atbildēja:
— Tā vajadzēja! Mums te pietrūka vēl tikai histērijas — bez visa pārējā.
Filips Lombards sacīja:
— Viņa nemaz nav histēriķes tips. Armstrongs piekrita.
— Ak, nē. Laba, nosvērta, bet jūtīga meitene. Tas bija tikai piepešais šoks. Tā var gadīties katram.
Rodžerss bija saskaldījis mazliet malkas, pirms tika nogalināts. Viņi salasīja to un aiznesa uz virtuvi. Tur jau darbojās Vera un Emīlija Brenta. Mis Brenta izgrāba pelnus no plīts. Vera grieza šķiņķi.
Emīlija Brenta noteica:
— Paldies. Mēs pagatavosim, brokastis, cik ātri vien varēsim, — teiksim, pēc pusstundas vai minūtēm četrdesmit piecām. Ūdens tūdaļ uzvārīsies.
Bijušais inspektors Blors klusā, aizsmakušā balsī pačukstēja Filipam Lombardam:
— Ziniet, ko es domāju? Filips Lombards atbildēja:
— Ja jau jūs grasāties to man izstāstīt, tad kāda jēga minēt? Atvaļinātais inspektors Blors bija nopietns cilvēks. Jokus viņš
nesaprata. Un nesamulsis turpināja:
—Amerikā esot bijis tāds gadījums. Nogalināja kādu vecu džentlmeni un viņa sievu — sacirta ar cirvi. Gaišā dienas laikā. Mājā neviena nebija, tikai viņu meita un kalpone. Kalpone, kā vēlāk pierādījās, to izdarīt nevarēja. Meita bija cienījama vecmeita vidējos gados. Kaut kas tamlīdzīgs likās neiespējams. Tik neiespējams, ka viņu attaisnoja. Taču nekad netika atrasts nekāds izskaidrojums. — Te viņš ieturēja pauzi. — Es atcerējos šo gadījumu, kad ieraudzīju cirvi, — un pēc tam, kad iegāju virtuvē un redzēju viņu tur — tik mierīgu un rūpīgu. Ne aci nepamirkšķināja! Tas, ka skuķim uznāca histērija, gan ir likumsakarīgi — kaut ko tādu jau varēja sagaidīt, — vai jums tā nešķiet?
Filips Lombards īsi noteica:
— Tā varētu būt. Blors turpināja.
— Bet tā otra! Tāda tīrības mīļotāja — pat priekšautu nav aizmirsusi uzsiet — mistera Rodžersa priekšautu, jādomā gan — noteikdama vienīgi: "Brokastis būs gatavas pēc kādas pusstundas." Ja jūs vaicātu man, es teiktu, ka tā vecene ir jukusi — kā cepurnieks no "Alises Brīnumzemē"! Daudzas vecmeitas sajūk prātā, es nedomāju, ka visas kļūst maniakālas un nogalina katru, kas gadās ceļā, bet galvā viņām kaut kas saiet greizi. Nelaimīgā kārtā ar viņu ir noticis kas tamlīdzīgs. Reliģijas mānija — viņa domā, ka ir Dieva tā Kunga instruments vai kaut kas tamlīdzīgs! Ziniet, viņa sēž savā istabā un visu laiku lasa Bībeli.
Filips Lombards nopūtās un noteica:
— Bet tas taču nav pierādījums, ka viņai galvā viss nav kārtībā, Blor. Taču Blors turpināja, pārliecināti un nešaubīgi:
— Bet viņa taču bija izgājusi laukā — uzvilkusi lietusmēteli, un gājusi skatīties uz jūru.
Lombards papurināja galvu. Viņš sacīja:
— Rodžersu nogalināja, kad viņš skaldīja malku — tā sakot, tūlīt pēc tam, kad viņš piecēlās. Tātad mis Brentai nebija vajadzības pēc tam vēl kādu stundu pastaigāties. Ja jūs vaicātu manas domas, es teiktu, ka Rodžersa slepkava droši vien ielīda atpakaļ gultā un notēloja, ka guļ saldā miegā.
Blors teica:
— Jūs mani nepareizi sapratāt, mister Lombard. Ja tā sieviete nebūtu vainīga, tad baidītos viena pastaigāties pa salu. Viņa varēja darīt to tikai tādā gadījumā, viņai nebija ne no kā jābīstas. Tas ir, ja viņa pati ir slepkava.
Filips Lombards noteica:
— Tā ir vērtīga norāde… jā, par to es nebiju padomājis. Un, tikko manāmi pasmīnēdams, viņš piebilda: