— Priecājos, ka jūs vairs neturat aizdomās mani. Blors itin kā nokaunējies atbildēja:
— Es tiešām sākumā tiku domājis pārjums — tas revolveris — un neticamais stāsts, kādu jūs izstāstījāt — vai neizstāstījāt. Taču es nopratu, ka jūs spētu izdomāt ko viltīgāku. Ceru, ka jūs arī mani neturat aizdomās.
Filips domīgi atbildēja:
— Protams, ir iespējams, ka es maldos, taču man šķiet, ka jums nav tik daudz iztēles, lai paveiktu tādu darbiņu. Viss, ko varu pateikt, ir — ja jūs esat tas noziedznieks, tad esat velnišķīgi labs aktieris un man atliek tikai noņemt jūsu priekšā cepuri. — Viņš pieklusināja balsi. — Taču, starp mums runājot, Blor, un ņemot vērā to, ka mūs, iespējams, drīz vien padarīs stīvus, pasakiet man — jūs taču devāt nepatiesu liecību — vai varbūt es maldos?
Blors samulsis mīņājās no vienas kājas uz otru. Visubeidzot viņš sacīja:
— Tagad, kā šķiet, tam vairs nav lielas nozīmes. Jā gan, tā bija, Lendors tiešām bija bez vainas. Tā banda mani uzpirka, un mēs viņu iesēdinājām aiz restēm. Tikai saprotiet pareizi — es nekad neatzīšu…
— Liecinieku klātbūtnē, jūs gribējāt sacīt, —pasmīnēdams noteica Lombards. — Tas paliks tikai starp mums. Es ceru, ka jūs vismaz saņēmāt par to glītu summiņu.
— Nesaņēmu pat pusi no solītā. Persella bandīti ir īsti knīpstangas. Bet paaugstinājumu es tomēr saņēmu.
— Un Lendoram piesprieda mūža ieslodzījumu — viņš katorgā nomira?
— Es taču nevarēju zināt, ka viņš mirs, vai ne? — Blors noprasīja.
— Nē, vienkārši jums neveicās.
— Man? Jūs gribējāt teikt — viņam?
— Jums arī, Blor. Tāpēc, ka viņa nāves dēļ arī jūsu dzīve beigsies pirms laika.
— Mana? — Blors viņu izbrīnīti uzlūkoja. — Vai jums šķiet, ka es ļaušu ar sevi izrīkoties tāpat kā Rodžerss un tie citi? Nē, es gan ne! Es gan mācēšu sevi aizstāvēt — un piesargāšos, to es jums saku!
Lombards bilda:
— Labi, labi, es negribu slēgt ar jums derības. Un bez tam —ja jūs nobeigs — kurš gan izmaksās man vinnestu?
— Paklausieties, mister Lombard, — ko jūs ar to gribat teikt? Lombards atņirdza zobus smaidā.
— Es gribu teikt, mans dārgais Blor, ka jūsu cerības izdzīvot, man domāt, nav diezko lielas.
— Kāpēc tā?
— Jūsu iztēles trūkums padarīs jūs par lielisku mērķi. Noziedznieks ar tādu iztēli kā A. N. Ouens jebkurā mirklī aptīs jūs ap pirkstu —ja vien gribēs.
Blora seja metās purpursārta. Viņš pikti noprasīja:
— Un kā ar jums?
Filipa Lombarda seja bija kļuvusi drūma un ļaunu vēstoša. Viņš noteica:
— Man ir pietiekami daudz iztēles. Esmu jau agrāk nokļuvis bīstamās situācijās — un ticis cauri sveikā! Domāju, ka arī šoreiz tas man izdosies — neko vairāk neteikšu, bet ceru arī šoreiz izkulties sveikā.
Pannā cepās olas. Vera, grauzdēdama maizi, domāja:
"Kāda velna pēc es sacēlu to stulbo histēriju? Tā bija kļūda. Mieru, meitenīt, tikai mieru."
Galu galā viņa taču vienmēr lepojusies ar savu izturētību!
"Mis Kleitorna bija lieliska — nezaudēja savaldīšanos — un tūlīt * pat peldēja Sirilam pakaļ. "
Kāpēc tagad par to domāt? Tas viss ir beidzies— beidzies… Sirils nozuda zem ūdens labu laiciņu pirms tam, kad viņa tika līdz klintij. Viņai likās, ka straume rauj viņu pašu atklātā jūrā. Viņa ļāvās straumei — peldēja lēnītēm, mierīgi — šūpojās viļņos — līdz beidzot piebrauca laiva…
Viņi slavēja viņas drosmi un aukstasinību…
Tikai ne Hugo. Hugo vienīgi — lūkojās viņā tā…
Ak Dievs, cik tas sāpīgi — domāt par Hugo, pat tagad vēl…
Kur viņš ir? Ko viņš dara? Vai saderinājies — apprecējies?
Emīlija Brenta skarbi uzsauca:
— Vera, maizīte svilst!
— Ak vai, piedodiet, mis Brenta, patiešām! Cik muļķīgi! Emīlija Brenta noņēma pēdējo olu no taukainās pannas. Vera,
uzlikdama uz restītēm jaunas riciņas, izbrīnīti noteica:
— Jūs esat apbrīnojami mierīga, mis Brenta.
Emīlija Brenta, tik tikko pavērdama sakniebtās lūpas, atbildēja:
— Man jau bērnībā mācīja nezaudēt galvu un nekad necelt troksni.
Vera mehāniski pārdomāja dzirdēto.
"Viņa bijusi iebaidīts bērns… Tas daudz ko izskaidro…"
Viņa sacīja:
— Vai jums nav bail?
Viņa apklusa, pēc tam piemetināja:
— Vai varbūt jums nav nekas pretī mirt?
Mirt! Šī doma ieurbās Emīlijas Brentas saltajās smadzenēs kā nosmailināts svārpsts. Mirt! Bet viņa taču nemaz netaisījās mirt! Pārējie var mirt —jā gan — bet nejau viņa, Emīlija Brenta. Šī meitene neko nesaprot! Emīlijai nav bail — protams, jo nevienam no Brentiem nav bail ne no kā. Viņi visi bijuši pienākuma cilvēki, no karavīru dzimtas. Bez bailēm skatījušies acīs nāvei.
Viņi visi dzīvojuši taisnu un godīgu dzīvi — tāpat kā viņa, Emīlija Brenta, dzīvoja godīgu dzīvi… Viņa nekad nav izdarījusi neko tādu, par ko nāktos kaunēties… Un, ja tā, tad viņa, protams, nemirs…
"Visu savu zūdīšanos metiet uz viņu, jo viņš gādā par jums. "3 "Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. "4
Tagad bija diena — nakts briesmas izgaisušas. "Neviens no mums neatstās šo salu." Kas to teica? Protams, tas bija ģenerālis Makarturs, kura brālēns apprecēja Elsiju Makfersoni. Likās, ka viņam tas patika. Likās —jānudien — ka viņam šī doma bija apsveicama! Grēks! Tā taču ir zaimošana — tā domāt. Daži cilvēki tik maz domā par nāvi, ka paši atņem sev dzīvību. Beatrise Teilore… Pagājušajā naktī viņa redzēja Beatrisi sapnī— murgoja, ka tā stāv ārpusē, piespiedusi seju pie rūts, — sten un lūdzas, lai ielaiž mājā. Taču Emīlija Brenta negribēja laist viņu iekšā. Tāpēc, ka tad, ja ielaistu, notiktu kaut kas šausmīgs…