Emīlija sarāvās un atjēdzās. Šī meitene tik dīvaini uz viņu skatījās. Un viņa lietišķi pajautāja:
— Vai viss ir gatavs, ko? Tad nesīsim brokastis iekšā.
Brokastu maltīte bija tāda savāda. Visi izturējās ārkārtīgi laipni.
— Vai varu jums piedāvāt vēl kafiju, mis Brenta?
— Gabaliņu šķiņķa, mis Kleitorna?
— Vai vēlaties vēl vienu maizīti?
Visi seši uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis, — savaldīgi un mierīgi. Bet dvēselē? Domas skraidīja kā vāveres ritenī…
"Kas būs tālāk? Kurš nākamais? Kas? Kurš? "
"Vai izdosies? Nezinu. Bet pamēģināt būtu vērts. Ja pietiks laika. Mans Dievs, ja vien pietiktu laika…"
"Reliģijas mānija, cits nekas… Taču, uzlūkojot viņu, grūti tam noticēt… Jādomā, ka es maldos…"
"Tas ir stulbi — viss ir stulbi. Es jūku prātā. Kamoli pazūd — sarkani gumijota zīda aizkari — tur nav nekādas jēgas. Es to nekādi nevaru saprast…"
"Ir gan muļķis, noticēja visam, ko es viņam teicu. Tas nācās tik viegli… Un tomēr man jārīkojas uzmanīgi, ļoti uzmanīgi."
"Sešas mazās porcelāna figūriņas… tikai sešas — cik to tur būs šovakar vakarā?"
— Kas vēlas pēdējo olu?
— Marmelādi?
— Pateicos — vai nogriezt jums vēl maizi?
Seši cilvēki ēda brokastis, it kā nekas nebūtu noticis…
Divpadsmitā nodaļa
Maltīte bija galā.
Tiesnesis Vorgreivs noklepojās. Viņš sacīja — spiedzīgā, autoritatīvā balstiņā:
— Es domāju, ka būtu derīgi sapulcēties un apspriest radušos stāvokli. Teiksim, pēc pusstundas viesistabā.
Visi acīm redzami šim ierosinājumam piekrita. Vera sāka nokopt galdu. Viņa sacīja:
— Es savākšu traukus un nomazgāšu. Filips Lombards piedāvāja:
— Mēs tos aiznesīsim uz bufetes telpu, lai jums būtu vieglāk.
— Pateicos.
Emīlija Brenta, kas bija piecēlusies kājās, atkal apsēdās.
— Ak vai! Tiesnesis pavaicāja:
— Kas jums noticis, mis Brenta? Emīlija taisnodamās sacīja:
— Man ļoti žēl. Man gribētos palīdzēt mis Kleitornai, taču es pati nesaprotu, kas man lēcies. Galva reibst.
— Galva reibst? — Doktors Armstrongs tuvojās viņai. — Gluži dabiski. Aizkavēta reakcija pēc šoka. Varu jums piedāvāt kaut ko…
— Nē!
Šis vārds izskanēja kā kliedziens. Visi apjuka. Doktors Armstrongs piesarka tumši sarkans.
Nebija iespējams pārprast, šausmas un aizdomu pieskaņa viņas balsī bija pietiekami daiļrunīgas. Ārsts kokaini noteica:
— Kā jums tīk, mis Brenta. Viņa iesaucās:
— Es negribu nekādas zāles — itin nekādas! Gribu tikai pasēdēt mierīgi un pagaidīt, kamēr reibonis pāries.
Viņi turpināja novākt brokastgaldu. Blors sacīja:
— Esmu pieradis nodarboties ar saimnieciskām lietām. Sniegšu jums palīdzīgu roku, mis Kleitorna.
— Paldies! — atsaucās Vera. Emīlija Brenta palika viena ēdamistabā.
Pēc kāda laika viņa izdzirda klusu murmināšanu bufetes telpā. Reibonis pakāpeniski pārgāja. Tagad viņa jutās miegaina — it kā nupat, nupat grasītos aizsnausties.
Te viņa izdzirda zuzināšanu — vai zuzēja viņai ausīs vai kaut kur istabā?
Viņa domāja:
"Izklausās pēc bites — pēc zemes bites."
Pēc tam viņa ieraudzīja kukaini. Tas rāpās augšup pa loga rūti.
Vera Kleitorna šorīt bija runājusi par bitēm.
Bitēm un medu…
Viņai garšoja medus. Medus no kārēm, iztecinot to caur muslīna drāniņu. Pak, pak, pak…
Istabā kāds bija… kāds — slapjš un pilošs… Beatrise Teilore bija izkāpusi no upes ūdeņiem…
Viņai atlika tikai pagriezt galvu, un viņa Beatrisi ieraudzītu. Taču viņa nespēja pagriezt galvu…
Ja viņa varētu iekliegties… Taču viņa nespēja kliegt.
Mājā neviena nav. Viņa ir pilnīgi viena…
Viņa izdzirda soļus — klusus, zaglīgus soļus sev aiz muguras. Šļūcošus, grīļīgus slīkones soļus…
Nāsīs iesitās sastāvējuša mitruma smaka…
Bet pret rūti joprojām sitās zemes bite — zumzināja un zumzināja…
Un tad viņa sajuta dūrienu.
Bite bija iedzēlusi viņai kaklā…
Visi viesistabā gaidīja vairs tikai Emīliju Brentu. Vera Kleitorna sacīja:
— Varbūt aiziet un viņu pasaukt? Blors ātri ieteicās:
— Vienu mirklīti!
Vera atkal apsēdās. Visi jautājoši uzlūkoja Bloru. Viņš turpināja:
— Paklausieties visi, manas domas ir tādas: nupat laiks izbeigt meklēšanu — visu šo cilvēku slepkava šobrīd sēž ēdamistabā. Varu apzvērēt, ka visās slepkavībās vainojama šī sieviete.
Armstrongs vaicāja:
— Un kur tad motīvs?
— Reliģijas mānija. Ko jūs par to sakāt, doktor? Armstrongs sacīja:
— Tas ir pilnīgi iespējams. Es tur neko nevaru iebilst. Bet mums taču nav nekādu pierādījumu.
Vera noteica:
— Viņa ļoti dīvaini uzvedās — virtuvē, kad mēs gatavojām brokastis. Viņas acis…
Viņa nodrebēja. Lombards sacīja:
— Tas vēl neko nepierāda. Mēs visi tagad esam nedaudz jukuši! Blors iebilda:
— Tas ir kas cits. Turklāt viņa vienīgā atteicās sniegt jebkādus paskaidrojumus — pēc tam, kad no gramofona plates atskanēja tie apvainojumi. Kāpēc? Tāpēc, ka nebija, ko paskaidrot.
Vera sakustējās krēslā. Viņa ierunājās.
— Tā nav gluži tiesa. Viņa man pateica — vēlāk. Vorgreivs noprasīja:
— Ko tad viņa jums pateica, mis Kleitorna? Vera atkārtoja stāstu par Beatrisi Teilori.
— Pilnīgi ticams stāsts. Tas man šķiet gluži patiess. Sakiet, lūdzu, mis Kleitorna, vai mis Brenta mokās ar nožēlu un vainas apziņu?
— Nekā tamlīdzīga, — sacīja Vera. — Viņa jūtas ļoti paštaisna. Blors teica:
— Šīm taisnprātīgajām vecmeitām sirdis ir akmens cietumā! Lielākoties viņas moka visparastākā skaudība!