Tiesnesis Vorgreivs sacīja:
— Tagad ir bez piecām minūtēm vienpadsmit. Es domāju, ka vislabāk būtu, ja mēs palūgtu mis Brentu pievienoties mums.
Blors bilda:
— Vai jūs negrasāties kaut ko uzsākt? Tiesnesis atbildēja:
— Grūti pateikt, ko mēs īsti varētu uzsākt. Mūsu aizdomas šobrīd vēl ir tikai aizdomas. Es tomēr palūgšu doktoru Armstrongu sevišķi uzmanīgi novērot Emīliju Brentu. Un tagad iesim ēdamistabā.
Viņi atrada Emīliju Brentu sēžam zvilnī— turpat, kur bija viņu atstājuši. No mugurpuses nekas aizdomīgs nerādījās, ja nu vienīgi tas, ka viņa nelikās pamanījusi viņu ienākšanu.
Un tad viņi ieraudzīja mis Brentas seju— uzpampušu, zilām lūpām un izvalbītām acīm.
Blors iesaucas:
— Mans Dievs, bet viņa taču ir mirusi!
Smalkā un klusā tiesneša Vorgreiva balstiņa noteica:
— Vēl viens no mums ir attaisnots — tikai diemžēl pārāk vēlu! Armstrongs noliecās pie mirušās sievietes. Paostījis viņas lūpas,
viņš pašūpoja galvu un pacēla plakstu. Lombards nepacietīgi ierunājās:
— No kā viņa mirusi, doktor? Kad mēs viņu šeit atstājām, ar viņu viss bija kārtībā!
Armstronga uzmanību bija piesaistījis sīks punktiņš kakla labajā pusē.
Viņš sacīja:
— Šīs pēdas ir atstājusi šļirce.
No loga puses bija dzirdama zumēšana. Vera iesaucās:
— Palūk — bite — zemes bite! Atcerieties, ko es šorīt teicu! Armstrongs drūmi atbildēja:
— Tās nav dzēliena pēdas! Šļirci ir turējusi cilvēka roka. Tiesnesis noprasīja:
— Kāda inde tad viņai ievadīta? Armstrongs atsaucās:
— Visticamāk— kāds cianīds. Varbūt tas pats, kas Entonijam Mārstonam. Viņa noteikti nomira vienā mirklī — noslāpstot.
Vera iekliedzās:
— Bet bite! Tā taču nevar būt sagadīšanās? Lombards drūmi atteica:
— Ak nē, tā nav vis sagadīšanās! Mūsu slepkavām nepieciešams vietējais kolorīts! Viņš ir joku dzinējs. Ne soli negrib atkāpties no sava stulbā skaitāmā pantiņa!
Viņa parasti miermīlīgā balss tagad bija kļuvusi bezmaz spiedzīga. It kā pat viņu, kas rūdīts briesmām un piedzīvojumiem pārbagātā dzīvē, beidzot būtu pievīluši paša nervi.
Viņš nikni uzkliedza:
— Tas ir traki! — Pilnīgs vājprāts — mēs visi esam traki! Tiesnesis mierīgi sacīja:
— Es ceru, ka mūsu spriešanas spējas nav mūs pilnīgi atstājušas. Vai šajā mājā ir šļirce — vai kāds ir atvedis to līdzi?
Doktors Armstrongs atlieca muguru un diezgan nedroši teica:
— Jā, man ir šļirce.
Uz viņu skatījās četru acu pāri. Viņu saērcināja neslēptās aizdomas šajos skatienos. Viņš sacīja:
— Es vienmēr to ņemu līdzi ceļojumos. Kā visi ārsti. Tiesnesis Vorgreivs noteica:
— Tā ir. Vai jūs varat pateikt mums, doktor, kur tā šļirce ir tagad?
— Ārsta somā, manā istabā. Vorgreivs sacīja:
— Varbūt mēs varētu šo faktu pārbaudīt.
Visi pieci uzkāpa augšā, veidojot klusējošu procesiju. Ārsta somas saturu izgāza uz grīdas. Šļirci tur neatrada.
Armstrongs saniknots iesaucās:
— Kāds ir to paņēmis! Istabā iestājās klusums.
Armstrongs atbalstījās ar muguru pret logu. Četri acu pāri joprojām vēroja viņu — naidīgi, aizdomīgi un apsūdzoši. Viņš novērsa acis no Vorgreiva un uzlūkoja Veru, bezpalīdzīgi taisnodamies:
— Es jums saku, kāds ir to paņēmis. Blors un Lombards saskatījās. Tiesnesis teica:
— Šajā istabā mēs esam pieci cilvēki. Viens no mums ir slepkava. Stāvoklis kļūst aizvien draudošāks. Mums ir jādara viss, lai paglābtu mūsu— četru nevainīgu cilvēku dzīvības. Es lūdzu jūs, doktor Armstrong, — paskaidrojiet, kādas zāles ir jūsu rīcībā?
Armstrongs atbildēja:
— Šeit man ir tikai neliela aptieciņa. Jūs varat to pārbaudīt. Jūs atradīsiet dažas miega zāles — trionālu un sulfonāla tabletes, kādu bromīdu, dzeramo sodu, aspirīnu. Neko vairāk. Cianīda man nav.
Tiesnesis noteica:
— Arī man pašam ir līdzi miegazāles — kā liekas, sulfonāls. Jāpiebilst, ka lielās dozās tas var būt nāvējošs. Jums, mister Lombard, cik man zināms, ir revolveris.
Filips Lombards skarbi atbildēja:
— Un kas tad būtu?
— Vienīgi tas, ka es ierosinu savākt doktora zāles, manas miega tabletes, jūsu revolveri un visu pārējo — zāles un ieročus — un noslēpt drošā vietā. Tad, kad tas būs izdarīts, tad nāksies pārmeklēt katram savas mantas. Lombards iesaucās:
— Lai esmu nolādēts, ja atdošu savu revolveri! Vorgreivs bargi noteica:
— Mister Lombard, jums ir ļoti pamatīga miesas būve un daudz spēka, bet atvaļinātais inspektors Blors arī ir fiziski spēcīgs cilvēks. Nezinu, kāds iznākums būtu čīkstinām, bet vienu gan varu jums pateikt. Es pats, doktors Armstrongs un mis Kleitorna nostāsimies Blora pusē — un darīsim, ko varēsim. Jūs taču saprotat, ka tad, ja jūs pretosieties, mēs jūs tik un tā pieveiksim.
Lombards atmeta galvu. Viņa zobi atņirdzās bezmaz zvērīgā smīnā.
— Ak tā, lieliski! Ja jau jūs visi esat vienisprātis, tad lai notiek! Tiesnesis Vorgreivs pamāja ar galvu.
— Jūs esat saprātīgs jauneklis. Kur tas jūsu revolveris ir?
— Naktsgaldiņa atvilktnē pie manas gultas.
— Labi.
— Es aiziešu tam pakaļ.
— Laikam būs labāk, ja mēs visi iesim jums līdzi.
Filips noteica — ar tādu smaidu, kas joprojām vairāk atgādināja mežonīgu grimasi:
— Velns parāvis, jūs gan esat aizdomīgs, ko? Viņi pa gaiteni devās uz Lombarda guļamistabu.
Filips devās taisni pie naktsgaldiņa un parāva vaļā atvilktni. Te viņš ar lāstu atkāpās. Naktsgaldiņa atvilktne bija tukša.
— Vai esat apmierināti? — Lombards noprasīja.
Viņu izģērba līdz ādai — gan viņu, gan istabu pārmeklēja pārējie vīrieši. Vera Kleitorna gaidīja gaitenī.