Armstrongs bija nožēlojamā nervu nospriegojuma stāvoklī. Viņam bija drudzis un trīcēja rokas. Viņš aizdedza cigaretes citu pēc citas un tūlīt atkal nodzēsa. Acīmredzot uzspiestā bezdarbība viņu apgrūtināja vēl vairāk nekā citus. Reizumis viņš teica vētrainas, nervozas runas.
— Mēs… mēs taču nevaram te sēdēt un neko nedarīt! Ir taču kaut kas — noteikti, noteikti jābūt kaut kam tādam, ko mēs varētu uzsākt? Ja nu mēs iedegtu ugunskuru?
Blors nospiesti iebilda:
— Tādā laikā?
Lietus atkal bija sācis līt. Vēja brāzieni drebināja māju. Lietus strūkloja logos, šī nomācošā skaņa uzdzina depresiju.
Viņi bija izstrādājuši kopēju darbības plānu — klusēdami, nepārmīdami ne vārda. Visi sēdēja, salasījušies viesistabā. Iziet no tās drīkstēja tikai pa vienam. Pārējie četri gaidīja izgājušo atgriežamies.
Lombards sacīja:
— Tas ir tikai laika jautājums. Laiks noskaidrosies. Tad mēs varēsim kaut ko uzsākt — dot kādu signālu, iedegt ugunskuru, uzbūvēt plostu — vai uzsākt vēl ko citu!
Armstrongs negaidot sāka smieties.
— Laika — jūs teicāt — laika jautājums? Mēs taču nevaram gaidīt! Mēs visi jau būsim miruši…
Ierunājās tiesnesis Vorgreivs — un viņa smalkajā balstiņā bija saklausāma nelokāma apņēmība:
— Nē, ja visi būsim uzmanīgi. Mums jāpiesargājas… Pusdienas tika paēstas — kā pienākas, taču tajās valdīja izteikta
vienkāršība. Uz virtuvi gāja visi pieci. Pieliekamajā atrada lielu konservu krājumu skārda bundžās. Viņi atvēra kārbu ar vērša mēli un divas kārbas ar konservētiem augļiem. Un ēda, sastājušies ap virtuves galdu. Pēc tam bariņā atgriezās viesistabā un atkal sāka uzmanīt cits citu.
Domas, kuras joņoja viņu galvās, bija slimīgas, drudžainas, neprātīgas…
"Tas ir Armstrongs… Es ievēroju, ka viņš mani iesāņus uzlūko… ar vājprātīgā acīm… pavisam nesaprātīgām… varbūt viņš nav nekāds ārsts… Tā ir, skaidra lieta!… Viņš ir vājprātīgais, kas izmucis no kāda trakonama — un uzdodas par ārstu… Tāda ir patiesība… vai pateikt citiem?… Varbūt sākt kliegt?… Nē, tas neder, viņš tikai kļūs piesardzīgāks… Bez tam viņš izskatās tik normāls… Cik ir pulkstenis?… Tikai ceturksnis pāri trijiem? Ak Dievs, es jūku prātā… Jā, tas ir Armstrongs… Tagad viņš mani novēro…"
"Nē, man viņš klāt netiks! Es pratīšu sevi aizsargāt… Ne jau pirmoreiz noklustu bīstamā situācijā… Kur, pie velna, palicis tas revolveris?… Kas to paņēmis?… Kurš to atrada?… Neviens nav to paslēpis — to mēs visi zinām. Mēs taču visu pārmeklējām… Neviens nevarēja to paslēpt… Bet kāds zina, kur tas atrodas… "
"Viņi jūk prātā… viņi visi jūk prātā… Baidās no nāves… mēs visi baidāmies no nāves… Arī man ir bail no nāves… Jā, bet tas nekavē nāves brīdi pienākt… "Līķrati piebraukti, ser. " Kur es to lasīju? Tā meitene… Es uzmanīšu meiteni. Jā, es uzmanīšu meiteni."
"Bez divdesmit četri… Tikai bez divdesmit četri… varbūt pulkstenis apstājies? Es nesaprotu — nē, es nesaprotu… Nekas tāds nevar notikt… bet notiek… Kāpēc mēs nepamostamies? Celieties — Tiesas Diena ir klāt — nē, nē, tā ne! Ja vien es spētu skaidri domāt… Man galva — manā galvā notiek kaut kas nelāgs… liekas, tā pārsprāgs… sašķīdīs sīkos gabaliņos… nekas tamlīdzīgs nevar atgadīties… Cik ir pulkstenis? Ak Dievs — ir tikai bez piecpadsmit četri."
"Tikai nezaudēt galvu… Tikai nezaudēt galvu… Ja vien es varētu nezaudēt galvu… Te viss ir pilnīgi skaidrs— viss izdomāts visos sīkumos. Taču neviens nedrīkst neko pamanīt. Man jāīsteno kāds triks. Tam jāiedarbojas! Kuru izvēlēties? Tāds ir jautājums — kurn izvēlēties? Domāju —jā, es domāju gan — viņu."
Kad pulkstenis nosita piecas reizes, visi sarāvās.
Vera sacīja:
— Vai kāds — vēlas tēju?
Mirkli valdīja klusums. Blors atbildēja:
— Es vēlētos kādu tasi. Vera sakustējās. Viņa noteica:
— Došos to pagatavot. Jūs visi varat palikt te.
— Es domāju, mana dārgā jaunā lēdij, ka mēs labāk visi iesim līdzi un paskatīsimies, kā jūs to pagatavojat.
Vera uzlūkoja viņu, pēc tam īsi un histēriski iesmējās. Viņa bilda:
— Protams! To varēja gaidīt!
Visi pieci devās uz virtuvi. Vera un Blors pagatavoja un padzēra tēju. Pārējie trīs dzēra viskiju — atvemsi gluži jaunu pudeli un izvilkuši zeltera pudeli ar šifonu no neiesāktas, aizzīmogotas kastes.
Tiesnesis nomurmināja, smaidīdams savu reptiļa smaidu:
— Mums jābūt ļoti uzmanīgiem…
Viņi devās atpakaļ uz viesistabu. Lai gan bija vasara, tur valdīja krēsla. Lombards pagrieza slēdzi, taču gaisma neiedegās. Viņš noteica:
— Skaidrs! Motors nestrādā — Rodžersa nav, neviens ar to nenodarbojas.
Brīdi šaubījies, viņš teica:
— Es domāju, mēs varētu iet un to iedarbināt. Tiesnesis Vorgreivs iebilda:
— Es pieliekamajā redzēju sveču paku — labāk jau izlietosim tās. Lombards izgāja. Pārējie četri sēdēja, uzmanīdami cits citu. Viņš atgriezās ar sveču paciņu un vairākām apakštasēm. Viņš iededzināja piecas sveces — un izvietoja tās istabā. Pulkstenis rādīja bez ceturkšņa seši.
Divdesmit pāri sešiem. Vera juta, ka nespēj vairs te nosēdēt. Viņa nolēma iet augšā savā istabā un saslapināt deniņus ar aukstu ūdeni, jo viņai stipri sāpēja galva.
Viņa piecēlās un devās uz durvīm. Pēc tam apķērās — un paņēma no kastes sveci. Aizdegusi to, viņa nopilināja mazliet vaska uz apakštases un cieši piestiprināja sveci pie tās. Pēc tam izgāja no istabas, cieši aizvērdama durvis un atstādama visus četrus vīriešus istabā. Vera devās augšā pa kāpnēm — un pa gaiteni uz savu istabu.
Kad viņa atvēra durvis, tad pēkšņi sastinga un palika stāvam.
Viņas nāsis drebēja.
Jūra… Sentredinikas liedaga smarža.