Tā pati. Viņa nevarēja kļūdīties. Protams, arī te, uz salas, ož pēc jūras — taču tā ir citāda smarža. Tā smaržoja todien pludmalē, kad saule cepināja apsūnojušās klintis.
— Vai drīkstu peldēt uz salu, mis Kleitorna?
Kāpēc es nedrīkstu peldēt uz salu?
Nepaklausīgais, izlaistais puika! Ja nebūtu viņa, Hugo būtu bagāts… varētu apprecēt mīļoto meiteni… Hugo…
Patiesi — patiesi — viņš ir tepat kaut kur, netālu no viņas? Nē, viņš gaida istabā…
Viņa paspēra soli uz priekšu. No loga vilka caurvējš, plivinādams sveces liesmu. Tā noraustījās un nodzisa…
Tumsā Vem pārņēma šausmas…
"Neesi muļķe," viņa sacīja pati sev. "Viss ir kārtībā. Tie citi ir lejā. Visi četri. Istabā neviena nav. Nevar būt. Tu vienkārši iedomājies to, kā nav, meitenīt."
Bet šī smarža — šī Sentredinikas liedaga smarža… tā nebija iedoma. Tā bija īsta.
Un istabā kāds bija… Viņa kaut ko dzirdēja — viņa noteikti kaut ko saklausīja…
Un, kamēr viņa tur stāvēja un klausījās — viņas kaklam pieskārās slapja roka, kura oda pēc jūras…
Vera iekliedzās. Viņa kliedza un kliedza, tie bija nepārvaramu šausmu kliedzieni — mežonīgi saucieni pēc palīdzības.
Viņa nedzirdēja, kas notika lejā, — kā gāzās krēsli, vērās durvis, vīriešu kājas dimdināja kāpnes. Viņu bija pārņēmušas nepārvaramas šausmas.
Un tad nāca glābiņš, durvīs uzplaiksnīja uguntiņas — sveces —, istabā iesteidzās vīrieši.
— Kāda velna pēc? Kas noticis? Augstais Dievs, kas lēcies? Vera notrīsēja, paspēra soli uz priekšu un sabruka uz grīdas. Pus
apziņā viņa manīja kādu noliecamies pie viņas un kādu — liecam viņas galvu pie ceļiem.
Tad ar pēkšņu izsaucienu — piepešu: "Ak Dievs, paskat to tur!" — viņas saprāts atgriezās. Vera atvēra acis un pacēla galvu. Viņa redzēja to, ko vēroja vīrieši ar svecēm.
No griestiem nokarājās gara slapju jūraszāļu pīte. Tā melnajā tumsā bija pieskārusies viņas kaklam. To viņa bija noturējusi par lipīgu slīkoņa roku, kas stiepjas no nebūtības, lai izpurinātu no viņas dzīvību!
Viņa sāka histēriski smieties. Un sacīja:
— Jūraszāles — tikai jūraszāles, tāpēc arī tā smarža…
Te viņai atkal uzmācās nelabums — tas uzplūda viļņiem vien. Kāds atkal satvēra viņas galvu un lūkoja to pievilkt pie ceļiem.
Likās, ka pagājusi mūžība. Viņai piedāvāja kaut ko iedzert — piespiežot pie lūpām glāzi. Viņa saoda, ka tas ir brendijs.
Viņa jau gribēja pateicīgi norīt malku, taču pēkšņi brīdinājuma signāls — gluži kā trauksmes zvans — noskanēja viņas smadzenēs. Viņa uzrausās sēdus un atgrūda glāzi nost.
Tad viņa skarbi noprasīja:
— No kurienes tas ir?
Atbildēja Blora balss. Viņš mirkli blenza uz Vem un tikai pēcāk atbildēja:
— Es to atradu lejā. Vera iesaucās:
— Es to nedzeršu!
Brīdi valdīja klusums, pēc tam Lombards sāka smieties. Viņš atzinīgi sacīja:
— Lieliski, Vera. Redzu, ka skaidrais prāts nav jūs atstājis — ar visu to, ka bijāt pārbijušies par savu jauno dzīvību. Es dabūšu jaunu pudeli, kura vēl nav attaisīta.
Viņš ātri izsteidzās laukā.
Vera nedroši noteica:
— Man jau ir labāk. Iedzeršu mazliet ūdens.
Armstrongs pieturēja viņu, palīdzēdams piecelties kājās. Viņa devās pie mazgājamā galdiņa, grīļodamās un tverdamas doktoram pie rokas. Atgriezusi aukstā ūdens krānu, viņa piepildīja glāzi. Blors apvainojies sacīja:
— Tam brendijam nav nekādas vainas. Armstrongs noprasīja:
— Kā jūs to zināt? Blors dusmīgi atteica:
— Es neko tajā neesmu bēris. Tas bija tas, ko jūs vēlējāties zināt, vai ne?
Armstrongs teica:
— Es neteicu, ka jūs kaut ko tādu darījāt. Taču jūs to varējāt izdarīt — ja ne jūs, tad kāds cits — varbūt pudele tieši tāpēc tur atradās.
Istabā iesteidzās Lombards.
Viņam rokās bija neiesākta brendija pudele un korķu viļķis. Viņš pabāza neattaisīto pudeli Verai zem deguna.
— Te tas ir, manu meitenīt. Pilnīgi droši. — Viņš norāva foliju un izvilka korķi. — Laimīgā kārtā te ir lieli spirtotu dzērienu krājumi. Tas A. N. Ouens ir ļoti tālredzīgs.
Veru kratīja drudzis.
Armstrongs paturēja glāzi, kamēr Filips ielēja tajā brendiju. Viņš sacīja:
— Labāk iedzeriet to, mis Kleitorna. Jums nācās pārciest negantu šoku.
Vera ieņēma malciņu brendija. Viņas sejā atgriezās krāsa. Filips Lombards pasmējies sacīja:
— Jauki, šī būs pirmā slepkavība, kura neizdevās saskaņā ar plānu.
Vera atsaucās — gandrīz vai čukstus:
— Jūs domājat — tā tas bija paredzēts? Lombards pamāja:
— Droši vien cerēja, ka jūs aiz bailēm notirināsiet kājas! Ar dažu labu tā notiktu, vai ne, dakter?
Armstrongs visu vēl nebija apdomājis. Viņš šaubīgi sacīja:
— Hm, to ir grūti pateikt. Jauns, vesels cilvēks — ar veselu sirdi. Nebūtu ticami. Bet, no otras puses raugoties…
Viņš paņēma brendija glāzi, kuru bija atnesis Blors. Pataustīja to ar pirkstu un uzmanīgi nogaršoja saturu. Viņa sejas izteiksme nemainījās. Viņš šaubīgi noteica:
— Hm, garša it kā būtu laba.
Blors dusmīgi paspēra soli uz priekšu. Viņš iesaucās:
— Ja jūs gribat teikt, ka es esmu tam kaut ko piešāvis klāt, tad es jums apgriezīšu sprandu.
Vera, kurai brendijs bija atgriezis parasto apņēmību, steidzās piesaistīt uzmanību, ierunādamās:
— Kur tad tiesnesis? Visi trīs vīrieši saskatījās.
— Tas ir dīvaini… Es domāju, ka viņš nāca augšā kopā ar mums. Blors sacīja:
— Es arī… Kā tur bija, jūs taču nācāt augšā pa kāpnēm aiz manis?
Armstrongs atbildēja:
— Domāju, ka viņš sekoja man… Protams, viņš gāja lēnāk nekā mēs. Viņš taču ir vecs vīrs.