Seja, kurn viņš bija kaut kur redzējis, — bet kad? Ne jau uz salas. Nē, tas bija daudz senāk.
Savadi, ka viņš neatceras šā cilvēka vardu… Muļķīga seja, patiešām, tas tips izskatījās pēc lempja! Kā tad!
Skaidrība atausa — tā bija pārsteidzoša. Lendors!
Savādi, ka viņam bija pilnīgi aizmirsies, kā Lendors izskatījies. Vienīgi vakar viņš bija centies atsaukt atmiņā tā zeļļa seju, bet tas neizdevās.
Un tagad — te tā bija, ik vaibstu varēja atšķirt skaidri jo skaidri, it kā būtu redzējis šo seju vēl vakar.
Lendoram bija sieva — vārga un izdilusi, ar rūpju sagrauztu seju. Viņam bija arī bērns — apmēram četrpadsmit gadu veca meitene. Un viņš pirmo reizi iedomājās par to, kas varētu būt noticis ar viņām.
(Revolveris. Kas noticis ar revolveri? Tas bija vēl svarīgāk.)
Jo vairāk viņš par to lauzīja galvu, jo vairāk brīnījās… To būšanu ar revolveri viņš nespēja saprast.
Kāds šajā mājā revolveri paņēmis…
Lejā pulkstenis nosita vienu.
Blora domu pavediens pārtrūka. Viņš apsēdās gultā, pēkšņi saausīdamies.
Jo viņš bija saklausījis skaņu — tikko dzirdamu skaņu — kaut kur aiz viņa istabas durvīm.
Pa tumšo māju kāds staigāja!
Viņam uz pieres izspiedās sviedri. Kas tas bija, kas tur paslepšus un klusībā staigāja pa gaiteņiem? Viens bija piecēlies pastrādāt kādu ļaundarību, viņš būtu varējis saderēt!
Neraugoties uz tuklo miesas būvi, Blors tomēr bez trokšņa izkāpa no gultas, pielavījās pie durvīm un apstājās tur, ieklausīdamies.
Taču skaņa vairs neatkārtojās. Un tomēr Blors jutās pārliecināts, ka nav maldījies. Viņš bija aiz durvīm dzirdējis soļus. Viņam sāka slieties stāvus mati. Un atkal sarosījās bailes…
Kāds pa nakti zaglīgi staigāja apkārt.
Viņš ausījās — taču skaņa neatkārtojās.
Tagad Bloram uzmācās jauns kārdinājums. Gribējās doties ārā un pārbaudīt. Ja vien viņam izdotos ieraudzīt to, kas tur tumsā klejo apkārt.
Taču vērt vaļā durvis — būtu pēdējā muļķība. Iespējams, ka otrs gaida no viņa tieši to. Varbūt tas tīši grib, lai Blors sadzird to, ko bija dzirdējis, cerēdams, ka viņš tad nāks ārā apskatīties.
Blors stāvēja nekustīgi — klausīdamies. Tagad viņam likās, ka dzird skaņas it visur — čaboņu, krakstoņu, noslēpumainus čukstus, taču viņa uzņēmīgās, reālistiskās smadzenes zināja, ko dara, — tās sacīja priekšā, ka visi šie trokšņi radušies tikai paša sakairinātajā iztēlē.
Un tad pēkšņi viņš izdzirda kaut ko tādu, kas nebija radies iztēlē. Soļi — ļoti klusi, ļoti uzmanīgi, tomēr sadzirdami soļi, kurus varēja samanīt cilvēks, kas klausījās tik uzmanīgi kā šobrīd Blors.
Soļi klusītēm aizdipēja garām viņa durvīm pa gaiteni (gan Lombarda, gan Armstronga istabas atradās tālāk nekā viņa istaba). Kāds pagāja garām viņa durvīm — nešaubīgi un noteikti.
Un, ja tā, tad Blors bija izlēmis.
Viņš nodomāja apskatīties, kas tas tāds bijis! Soļi garām viņa durvīm devās uz kāpņu pusi. Kurp šis staigātājs gāja?
Kad Blors rīkojās, tad rīkojās ātri — gluži pārsteidzošā ātrumā, ņemot vērā lēno smagnējību. Viņš devās atpakaļ pie gultas, ieslidināja kabatā sērkociņus un, izrāvis naktslampas vadu, aptina to ap lampas kāju. Lampa bija smaga, hromēta, ar smagu ebonīta pamatu — visnotaļ noderīgs ierocis.
Blors bez trokšņa šķērsoja istabu, atvilka krēslu, atslēdza un atbultēja durvis. Tad izgāja gaitenī. Lejā, vestibilā, atskanēja klusa čaboņa. Blors bez trokšņa, vienās zeķēs, devās uz kāpnēm.
Tagad viņš saprata, kāpēc visi trokšņi tik skaidri saklausāmi. Vējš bija rimies, debesis noskaidrojušās. Vārajā mēnessgaismā, kura iespīdēja caur kāpņu telpas logu, Blors redzēja kādu cilvēku izejam laukā pa parādes durvīm.
Jau skriedams viņam pakaļ, viņš tomēr apstājās.
Viņš atkal reiz gandrīz vai iekritis lamatās! Te bija slazdi — laikam lai izvilinātu viņu no mājas!
Taču šis viltnieks nebija ņēmis vērā vienu — tagad viņš ir Blora rokās, viņš pieļāvis kļūdu.
Jo vienai no trim augšstāva istabām tagad jābūt tukšai. Un jādara itin viss, lai noskaidrotu, kura tā iri
Blors klusi griezās atpakaļ un iegāja gaitenī.
Viņš vispirms pieklauvēja pie Armstronga istabas durvīm. Atbildes nebija.
Mirkli pagaidījis, viņš devās tālāk uz Filipa Lombarda istabu. Te atbilde atskanēja tūlīt.
— Kas tur ir?
— Te Blors. Es domāju, ka Armstrongs nav savā istabā. Pagaidiet mirklīti!
Viņš devās pa gaiteni uz priekšu. Un pieklauvēja atkal.
— Mis Kleitorna! Mis Kleitorna!
Atsaucās izbiedētā Veras balss.
— Kas tur ir? Kas noticis?
— Viss kārtībā, mis Kleitorna. Pagaidiet mirklīti! Es tūlīt būšu atpakaļ.
Viņš devās atpakaļ uz Lombarda istabu. Istabas durvis atvērās. Durvīs stāvēja Lombards. Kreisajā rokā viņš turēja sveci. Pāri pidžamai bija uzrāvis bikses. Labo roku iebāza jakas kabatā. Un skarbi noprasīja:
— Kas, pie velna, te notiek?
Blors ātri paskaidroja. Lombardam iespīdējās acis.
—Armstrongs, ko? Ak tad viņš ir tas mūsu slepkavnieks! — viņš devās pie Armstronga istabas durvīm. —Atvainojiet, Blor, bet es tagad ticu tikai pats savām acīm.
Un viņš skaļi pieklaudzināja.
— Armstrong! Armstrong! Atbilde nesekoja.
Lombards nometās uz ceļiem un ielūkojās atslēgas caurumā. Iebāza tajā mazo pirkstiņu. Viņš noteica:
— Atslēgas durvīs nav. Blors sacīja:
— Tas nozīmē, ka viņš aizslēdzis tās no ārpuses — un atslēgu paņēmis līdzi.
Filips pamāja.
— Pilnīgi dabiska piesardzība. Mēs viņu dabūsim rokā, Blor… Sojā reizē pieķersim! Vienu mirklīti!