Viņš atkal metās uz Veras istabu.
— Vera?
— Jā.
— Mēs ejam meklēt Armstrongu. Viņš izgājis no savas istabas. Lai kas notiktu, neatveriet durvis! Vai sapratāt?
— Jā, sapratu.
— Ja Armstrongs atnāk un saka jums, ka mēs — es vai Blors, esam nogalināti, neuzklausiet viņu! Skaidrs? Atveriet durvis tikai tad ja ar jums runās Blors vai es! Sapratāt?
Vera sacīja:
— Jā. Es nemaz neesmu tik dumja. Lombards teica:
— Tad labi.
Viņš pievienojās Bloram. Un iesaucās:
— Un tagad — ejam viņu meklēt! Medības sākušās! Blors brīdināja:
— Mums jābūt uzmanīgiem. Atcerieties, ka viņam ir revolveris. Filips Lombards, iedams lejā pa kāpnēm, iespurdzās.
Viņš sacīja:
— Te jūs maldāties. — Un atvēra ārdurvis, piemetinādams:
— Bulta atbīdīta— tātad viņš kuru katru brīdi nodomājis atgriezties.
Viņš turpināja:
— Revolveri es atdabūju! — Un viņš runādams pa pusei izvilka to no kabatas. — Šovakar to atradu naktsgaldiņa atvilktnē, tas bija nolikts atpakaļ.
Blors sastinga uz vietas — uz durvju sliekšņa. Viņa seja bija pārvērtusies. Filips Lombards to redzēja.
— Neesiet tik sasodīti stulbs, Blor! Es netaisos jūs nošaut! Ejiet atpakaļ un aizbarikadējieties, ja jums tīk! Es iešu uzmeklēt Armstrongu.
Viņš izgāja mēnessgaismā. Blors, mirkli šaubījies, sekoja viņam. Viņš nodomāja:
"Kā rādās, es pats uzprasījos. Galu galā…"
Galu galā viņš jau bija gūstījis noziedzniekus, arī bruņojušos ar revolveriem. Lai kā Bloram pietrūka, drosmes tam netrūka. No briesmām viņš nekad nebija vairījies. Viņš nebijās no atklātām, acīm redzamām briesmām, vienīgi neizskaidrojamais un pārdabiskais spētu viņu nobiedēt.
Vera, atstāta viena gaidīt meklējumu iznākumu, piecēlās un apģērbās.
Viņa reizumis uzmeta skatienu durvīm. Labas, izturīgas durvis. Tās bija aizslēgtas un aizbultētas, bet zem roktura pabāzta ozolkoka krēsla atzveltne.
Ar spēku tās nevarētu uzlauzt. Nejau nu doktors Armstrongs. Viņš fiziski nebija tik spēcīgs.
Ja viņa būtu Armstronga vietā un nodomājusi izdarīt slepkavību, tad darbotos nevis ar spēku, bet ar viltību.
Viņa īsināja laiku, mēģinādama iedomāties, kādus līdzekļus viņš varētu pielietot.
Viņš varētu, kā jau Filips bija pateicis priekšā, paziņot par kāda cita nāvi. Vai varbūt viņš varētu apgalvot, ka pats ir nāvīgi ievainots un vaidot nogulties pie viņas durvīm.
Bija vēl citas iespējas. Viņš varēja paziņot, ka māja deg. Vēl vairāk, viņš pats varētu māju aizdedzināt.
… Jā, tas ir pilnīgi iespējams. Izvilinājis abus pārējos vīriešus no mājas, pirms tam izlaistījis benzīnu, viņš varētu pielaist uguni. Un viņa kā tāda muļķe paliktu, ieslēgusies savā istabā, — līdz būtu par vēlu.
Viņa piegāja pie loga. Tik ļauni vis nebija. Vajadzības gadījumā pa to varēja izlēkt. Tas gan bija diezgan augstu, taču lejā — atradās parocīga puķu dobe.
Viņa apsēdās un, paņēmusi savu dienasgrāmatu, sāka rakstīt tajā skaidrā, salasāmā rokrakstā.
Kaut kā taču vajadzēja īsināt laiku.
Pēkšņi viņa sastinga, lai ieklausītos, kļuvusi pati uzmanība. Viņa bija izdzirdusi skaņu. Tā, kā viņai likās, bija plīstoša stikla šķindoņa. Un atskanēja kaut kur lejā.
Viņa uzmanīgi klausījās, bet skaņa neatkārtojās.
Tad viņa izdzirda — vai domājās izdzirdusi klusinātus soļus kāpnēs, pakāpienu krakstoņu, drēbju čaboņu — taču skaidri neko nevarēja saklausīt, un viņa, tāpat kā Blors pirms viņas, nodomāja, ka šīs skaņas radījusi viņas pašas iztēle.
Taču pēc tam viņa tiešām izdzirda pilnīgi reālas skaņas. Lejā staigāja cilvēki, bija dzirdamas balsis. Pēc tam gluži skaidri varēja dzirdēt kādu kāpjam augšā pa kāpnēm — durvis atvērās un aizvērās, kāds uzkāpa bēniņos un staigāja pa augšu — virs viņas galvas. Pēc tam tur soļi noklusa.
Galu galā soļi atskanēja gaitenī. Lombarda balss sacīja:
— Vera! Vai ar jums viss kārtībā?
— Jā. Kas noticis? Blora balss sacīja:
— Vai jūs mūs neielaistu?
Vera devās pie durvīm. Viņa atvilka krēslu, atslēdza durvis un atvilka aizbīdni. Un atvēra durvis.
Abi vīrieši smagi elpoja, viņu kājas un bikšu gali bija slapji. Vera atkal noprasīja:
— Kas noticis? Lombards atbildēja:
— Armstrongs ir pazudis…
Vera iesaucas:
— Kā?
Lombards atteica:
— Pazuda kā nebijis, uz salas viņa nav. Blors piebalsoja:
— Pazuda— tas ir īstais vārds! Izgaisa— it kā tas būtu kāds viltīgs triks.
Vera nepacietīgi noprasīja:
— Kas tās par blēņām? Viņš ir kaut kur paslēpies. Blors noteica:
— Nē, nav vis! Es jums saku, te, uz šīs salas, nav kur noslēpties. Tā ir kaila un gluda kā rokas delms! Un ārā spīd mēness. Tik gaišs kā dienā. Un viņš nekur nav atrodams!
Vera sacīja:
— Viņš būs ielavījies atpakaļ mājā. Blors iebilda:
— Mēs arī tā domājam. Pārmeklējām māju. Jūs droši vien to dzirdējāt. Es jums saku, viņa te nav. Viņš ir prom — izzudis, izkūpējis, izgaisis…
Vera neticīgi noteica:
— Es tam neticu. Lombards iebilda:
— Bet tā ir patiesība, mana dārgā. Viņš mirkli paklusēja, pēc tam teica:
— Ir vēl kāds mazs sīkums. Ēdamistabā ir izsists logs, un uzgaida vairs ir tikai trīs nēģerēnu figūriņas.
Piecpadsmitā nodaļa
Visi trīs sēdēja pie virtuves galda un ēda brokastis. Ārā spīdēja saule. Bija skaista diena. Vētra bija rimusies. Un līdz ar laika maiņu bija mainījies arī salas gūstekņu garastāvoklis.
Tagad viņi jutās kā cilvēki, kas pamodušies no ļauna sapņa. Te draudēja briesmas, jā gan, taču dienas gaismā briesmas vairs nelikās tik briesmīgas. Tā paralizējošā baiļu atmosfēra, kura vakar saistīja viņus, liedzot darboties, kamēr ārā gaudoja vējš, bija projām.