— Tātad arī jūs vajā šī sajūta?
Viņa nodrebēja. Un pieliecās mazliet tuvāk.
— Es reiz lasīju grāmatu par diviem tiesnešiem, kuri ieradās kādā amerikāņu mazpilsētā — kā Augstākās Tiesas pārstāvji. Viņi sprieda tiesu — Absolūti Taisno tiesu. Tāpēc, ka — viņi nemaz nebija no šīs pasaules…
Lombards sarauca uzacis. Viņš sacīja:
— Debesu sūtņi, ko? Nē, es pārdabiskām būšanām neticu. Tas, kas notiek šeit, ir cilvēka roku darbs.
Vera klusā balsī iebilda:
— Reizēm — es vis neesmu tik pārliecināta… Lombards pavērās viņā. Viņš noteica:
— Tā ir sirdsapziņa… — Pēc klusumbrīža viņš tikpat klusi turpināja: — Tātad jūs to puiku tomēr noslīcinājāt?
Vera sparīgi iebilda:
— Tā nebija! Tā nebija! Jums nav tiesību tā runāt!
Viņš labsirdīgi iesmējās.
— Jā gan, jūs to izdarījāt, manu dārgo meitenīti Es nezinu, kāpēc. Nevaru iedomāties. Varbūt tur bija iejaukts vīrietis. Kā tur bija?
Vera pēkšņi sajutās bezgala nogurusi un vāja — nespēks pārņēma visus viņas locekļus. Viņa neskanīgā balsī sacīja:
— Jā — tur bija iejaukts vīrietis… Lombards mierīgi noteica:
— Paldies. Tas ir viss, ko es gribēju zināt. Vera pēkšņi pielēca kājās. Viņa iesaucās:
— Kas tad tas? Vai sākusies zemestrīce? Lombards atbildēja:
—Nē, nē. Tomēr dīvaini — zeme nodrebēja. Un, es domāju — vai jūs dzirdējāt arī kliedzienu? Es dzirdēju. Viņi palūkojās augšup uz māju. Lombards sacīja:
— Tas bija tur. Labāk iesim un apskatīsimies.
— Nē, nē. Es gan neiešu.
— Kā vēlaties. Es gan iešu. Vera izmisīgi iesaucās:
— Labi, labi! Es iešu jums līdzi!
Viņi kāpa augšā pa nogāzi un piegāja pie mājas. Terasē viss bija mierīgi, tā bija saules pilna. Viņi mirkli minstinājās turpat, pēc tam — nolēma drošības dēļ apiet mājai apkārt, nevis tūlīt iet iekšā.
Un atrada Bloru. Viņš gulēja, atmetis rokas, uz terases akmeņiem mājas austrumpusē, viņa galvaskausu bija ielauzis liels balta marmora klucis.
Filips palūkojās augšup. Viņš vaicāja:
— Kas tā par istabu — virs mums? Vera klusā, drebošā balsī atbildēja:
— Tā ir mana istaba — un tas ir kamīnmalaspulkstenis… Tagad es atceros. Tam bija — lāča apveids.
Viņa atkārtoja vēlreiz, balsij apraujoties un aizlūstot:
— Tam bija lāča apveids…
Filips satvēra viņas plecu.
Viņa balss bija satraukta un drūma, kad viņš sacīja: — Viss skaidrs. Armstrongs ir paslēpies mājā. Es iešu un dabūšu viņu rokā.
Taču Vera ieķērās viņa drēbēs. Viņa iesaucās:
— Neesiet dumjš! Tagad pienākusi mūsu kārta! Viņš grib, lai mēs ejam viņu meklēt! Viņš ar to rēķinās!
Filips apstājās. Viņš domīgi teica:
— Jums laikam taisnība. Vera sauca:
— Vai jūs vismaz tagad atzīstat, ka man bija taisnība? Viņš pamāja.
— Jā —jūs vinnējāt! Tas tiešām ir Armstrongs. Bet kur, pie velna, viņš slēpjas? Mēs taču pārmeklējām visas malas.
Vera brīdinoši noteica:
— Ja jūs viņu neatradāt pagājušajā naktī, tad jums neizdosies viņu atrast arī tagad… Tas ir pilnīgi skaidrs.
Lombards neticīgi sacīja:
— Jā, bet…
— Viņš droši vien jau savlaicīgi sagatavojis sev slēptuvi — pats par sevi saprotams, ka viņš tā rīkojies. Ziniet, tādu kā nišu, kādas mēdz būt vecās mājās.
— Šī taču nav veca māja.
— Un tomēr slēptuvi viņš te varēja ierīkot. Filips Lombards pašūpoja galvu. Viņš sacīja:
— Mēs taču jau pirmajā rītā pārmeklējām visu salu. Varu apzvērēt, ka te nekur nav nekādas slēptuves.
Vera noteica:
— Un tomēr — vajag būt… Lombards bilda:
— Es gan gribētu redzēt… Vera iesaucās:
— Jā, jūs gribētu redzēt! Un viņš to zina! Viņš ir tur iekšā — un gaida jūs!
Lombards sacīja, pa pusei izvilcis no kabatas revolveri:
— Man ir šis — jūs taču zināt.
— Jūs teicāt, ka Bloram nav jābaidās — ka Armstrongs ar viņu netikšot galā. Viņš esot fiziski stiprāks, bez tam uzmanoties. Bet jūs nerēķinājāties ar to, ka Armstrongs ir traks! Bet trakie ir daudz stiprāki par normāliem cilvēkiem. Un arī daudz viltīgāki par jebkum normālu cilvēku.
Lombards ielika revolveri atpakaļ kabatā. Viņš noteica:
— Lai notiek pēc jūsu prāta!
Lombards galu galā pavaicāja:
— Ko jūs domājat darīt, kad iestāsies nakts? Vera neatbildēja. Viņš uzstājīgi turpināja:
— Vai par to jūs neesat padomājusi? Vera bezpalīdzīgi nomurmināja:
— Ko mēs varam darīt? Ak, mans Dievs, man ir bail… Filips Lombards domīgi sacīja:
— Laiks ir jauks. Būs gaiša mēnesnīca. Mēs varētu atrast kādu vietiņu — klinšu pakājē, piemēram. Varam sēdēt tur un gaidīt rītu. Mēs nedrīkstam gulēt… Mums visu laiku jābūt nomodā. Ja kāds nāks uz mūsu pusi, es šaušu!
Viņš apklusa, pēc tam turpināja:
— Jums varbūt šajās plānajās drēbēs būs auksti? Vera, nelāgi pasmiedamās, pārvaicāja:
— Auksti? Man būs vēl aukstāk, ja būšu mirusi! Filips Lombards klusi piebilda:
— Jā, tur jums taisnība… Vera nepacietīgi sarosījās. Viņa sacīja:
— Es sajukšu prātā, ja vēl ilgi te sēdēšu. Iesim pastaigāties.
— Lai notiek!
Viņi lēnām soļoja uz priekšu gar krasta klints malu — te pakāpdamies augstāk, te nokāpdami zemāk. Saule jau slīga uz rietu. Gaisma bija zeltota un dūmakaina. Tā ietina abus gluži kā zeltītā apsegā.
Nervozi iesmiedamās, Vera pēkšņi sacīja:
— Cik žēl, ka mēs te nevaram izpeldēties… Filips lūkojās lejā, jūrā. Viņš aprauti ierunājās:
— Bet kas tad tas? Redziet — tur, pie tās lielās klints? Nē, mazliet uz labo pusi.