Vera ņēmās pētīt. Viņa sacīja:
— Izskatās, ka tās ir kāda drēbes!
— Peldētājs, ko? — Lombards iesmējās. — Savādi. Es domāju, ka tās ir ūdenszāles.
Vera bilda:
— Iesim apskatīties.
— Tās ir drēbes, — sacīja Lombards, kad viņi bija piegājuši tuvāk. — Vesels sainis. Re, kur zābaks. Nāciet, pieiesim vēl tuvāk.
Viņi rāpās lejā pa klinti.
Vera pēkšņi apstājās. Viņa teica:
— Tās nav drēbes — tas ir cilvēks…
Līķis bija iestrēdzis starp diviem klinšakmeņiem — acīmredzot to tur bija ienesis šīsdienas paisums.
Lombards un Vera beidzot norāpās līdz slīkonim. Un pieliecās tuvāk.
Purpursārta, zilgana seja — atbaidoša slīkoņa seja… Lombards sacīja:
— Mans Dievs! Tas ir Ārmstrongs…
Sešpadsmitā nodaļa
Likās, ka pagājusi mūžība… pasaules Visumā turpināja virpuļot un griezties… Laiks bija apstājies… Tas joprojām stāvēja— lai gan bija pagājuši tūkstoš gadsimti…
Nē, pagājusi bija tikai minūte — vai mazliet vairāk…
Divi cilvēki stāvēja, lūkodamies lejup uz slīkoni…
Lēni, ļoti lēni Vera Kleitorna un Filips Lombards pacēla galvu — un ielūkojās viens otram acis…
Lombards sāka smieties. Viņš ieteicās:
— Tātad viss skaidrs, Vera? Vera sacīja:
— Uz salas neviena nav — neviena paša —, tikai mēs abi… Viņas balss vairāk atgādināja čukstu.
Lombards atsaucās:
— Tieši tā! Tad jau mēs zinām, kā tas viss ir — vai ne? Vera teica:
— Kā tad tika nostrādāts — tas triks ar marmora lāci? Viņš paraustīja plecus.
— Visparastākais triks, mana dārgā — varen izdevies triks… Viņu acis atkal satikās.
Vera domāja:
"Kāpēc es agrāk pamatīgi neapskatīju viņa seju? Tā ir vilka seja — tik tiešām — vilka seja… Tie briesmīgie zobi… " Lombards ierunājās — baisi un draudīgi:
— Tās ir beigas, vai saprotat? Tagad mēs esam tikuši līdz patiesībai. Un tagad ir beigas…
Vera klusi noteica:
— Es saprotu…
Viņa lūkojās jūrā. Ģenerālis Makarturs bija lūkojies jūrā — kad tas bija — vai tiešām tikai vakar? Vai varbūt aizvakar? Arī viņš bija teicis: "Tās ir beigas… "
Viņš bija to sacījis piekrītoši — it kā apsveikdams tās.
Bet Verā šie vārdi — pati doma — radīja protestu. Nē, tās vēl nevarēja būt beigas.
Viņa palūkojās lejup uz doktom Armstrongu. Un sacīja:
— Nabaga doktors Armstrongs… Lombards pavīpsnāja. Viņš noprasīja:
— Kas tad tas? Sievišķīgā līdzcietība? Vera atbildēja:
— Kāpēc lai tā nebūtu? Vai jūs nejūtat nekādu līdzcietību? Viņš noteica:
— Pret jums es līdzjūtību nejūtu. Nemaz negaidiet! Vera atkal lūkojās lejup uz mirušo. Viņa sacīja:
— Mums viņš jāizzvejo. Un jāienes mājā.
— Lai pievienotos citiem upuriem? Lai būtu tīrība un kārtība? Manuprāt, viņš var mierīgi palikt tur, kur viņš ir.
Vera teica:
— Vismaz izvilksim viņu no ūdens. Lombards iesmējās. Viņš sacīja:
— Ja jums tā tīk.
Viņš pieliecās — un vilka slīkoni tuvāk. Arī Vera noliecās, lai viņam palīdzētu. Viņa stiepa un vilka no visa spēka. Lombards smagi elsa:
— Tas darbiņš nav no vieglajiem.
Beidzot viņiem tomēr izdevās izvilkt līķi no ūdens. Atliecis muguru, Lombards noteica:
— Vai esat apmierināta? Vera atsaucās:
— Pilnīgi apmierināta!
Viņas tonis bija brīdinošs. Viņš apcirtās. Jau pieskardamies ar roku kabatai, viņš zināja — tā ir tukša.
Viņa bija atkāpusies jardu vai divus tālāk un lūkojās šurp ar revolveri rokā.
Lombards sacīja:
— Ak tad tāds ir jūsu sievišķīgās līdzcietības iemesls! Jūs tikai gribējāt iztīrīt manu kabatu.
Viņa pamāja.
Un pacēla roku — droši un bez trīsām.
Nāve bija tuvu — šobrīd tā bija Filipam Lombardam tuvāk nekā jebkad. Viņš to zināja.
Un tomēr vēl nejutās sakauts. Viņš pavēloši sacīja:
— Atdodiet revolveri! Vera iesmējās. Lombards turpināja:
— Nāciet šurp un atdodiet to man!
Viņa smadzenes darbojās ātri. Kādā kārtā — ar kādiem līdzekļiem — apvārdot viņu — iemidzināt viņas bailes…
Visu mūžu Lombards bija izvēlējies risku. Un izvēlējās to arī tagad.
Viņš ierunājās — lēnām, pavēloši:
— Tagad paskatieties šurp, manu meitenīt, un paklausieties… Un tad viņš lēca. Zibenīgi kā pantera — vai kāds tamlīdzīgs kaķveidīgais plēsonis.
Vera automātiski nospieda gaili…
Lombarda nostieptais ķermenis sastinga puslēcienā, pēc tam smagi nogāzās zemē.
Vera uzmanīgi panācās uz priekšu, joprojām turēdama revolveri paceltu.
Taču piesardzība vairs nebija vajadzīga.
Filips Lombards bija miris — viņam bija cauršauta sirds…
Veru pārņēma atvieglojums — milzīgs, neizsakāms atvieglojums.
Beidzot tas ir garām.
Vairs nav jābaidās ne no kā — nekādas nervozēšanas… Uz salas viņa tagad ir viena pati… Viena ar deviņiem mirušajiem…
Bet kāda tam nozīme? Viņa taču ir dzīva… Viņa te sēž — tik neizsakāmi laimīga — tik neizsakāmi mierīga… Baidīties vairs nevajag…
Saule jau rietēja, kad Vera beidzot sakustējās. Prieks par drošības sajūtu bija tik liels, ka neatstāja vietas nekam citam.
Viņa tikai tagad saprata, ka ir izsalkusi un nogurusi. Viņai ļoti gribējās gulēt. Izstiepties gultā — gulēt, gulēt un gulēt…
Varbūt rīt atbrauks laiva un viņu izglābs — bet īstenībā viņai ir vienalga. Viņai nekas nav pretī palikt. Tagad, kad viņa ir viena, — vairs ne…
Ak! Šis svētīgais, svētīgais miers…
Viņa uzslējās kājās un palūkojās augšup uz māju.