Vairs ne no kā nav jābīstas! Viņu vairs negaida nekādas šausmas! Tikai parasta, pamatīgi būvēta, moderna māja. Un tomēr — pirms maza brītiņa viņa nespēja to uzlūkot nenotrīsējusi…
Bailes — cik savādas ir bailes!…
Taču tagad tās beigušās. Viņa uzvarējusi — un triumfē pār visām nāves briesmām. Viņai pieticis attapības un drosmes, lai gūtu uzvaru pār visbīstamāko ienaidnieku.
Viņa sāka kāpt augšup uz māju.
Saule laidās rietā, debesīs rietu pusē kārtu kārtām klājās sarkanas un oranžas svēdras. Cik te ir skaisti un mierīgi… Vai tikai viņa to visu neredz sapnī?
Cik viņa nogurusi — briesmīgi nogurusi! Locekļi smeldz, plaksti veras ciet. Ne no kā vairs nav jābaidās… Tikai gulēt… gulēt… gulēt…
Gulēt mierīgi, drošībā — jo uz salas viņa ir viena pati. Viens pamests nēģerēns — pēdējais.
Viņa uzsmaidīja pati sev.
Un devās iekšā pa ārdurvīm. Arī mājā valdīja savāds miers. Vera domāja:
"Citos apstākļos neviens nevarētu gulēt tur, kur katrā guļamistabā pa līķim!"
Vai vispirms nevajadzētu aiziet uz virtuvi un kaut ko ieēst?
Viņa mirkli šaubījās, pēc tam nolēma to nedarīt. Viņa tiešām jutās pārāk nogurusi…
Viņa iegāja pa ēdamistabas durvīm. Galda vidū joprojām stāvēja trīs porcelāna figūriņas.
Vera iesmējās.
Viņa noteica:
— Jūs esat palikuši pakaļ laikam, mani dārgumiņi. Paņēmusi divus, viņa izmeta tos pa logu. Un dzirdēja sašķīstam uz terases akmeņiem. Trešo viņa sažņaudza saujā. Un sacīja:
— Tu vari nākt man līdzi. Mēs esam uzvarējuši, dārgumiņ! Mēs uzvarējām!
Dziestošajā gaismā vestibils izskatījās krēslains.
Vera ar mazo nēģerēnu rokā sāka kāpt augšā pa kāpnēm. Lēni jo lēni — tāpēc, ka viņas kājas pēkšņi bija sācis mākt gurdums.
"Vienīgais, kas atlicies… " Kā tad tur beidzās? Ak jā! "Nespēj vairs šo dzīvi ciest. "
Ciest… cik dīvaini, viņai atkal uzmācās sajūta, ka Hugo ir kaut kur tepat, mājā…
Ļoti spēcīga sajūta. Jā, Hugo ir tur augšā un viņu gaida.
Vera sacīja sev:
— Neesi muļķe. Tu esi tik pārguruši, ka iedomājies visfantastiskākās lietas…
Lēnām — augšup pa kāpnēm…
Kāpņu augšgalā kaut kas izkrita viņai no rokas, nesaceļot gandrīz nekādu troksni uz mīkstā, biezā paklāja. Viņa nemaz nepamanīja, ka ir nometusi zemē revolveri. Viņas uzmanību saistīja vienīgi mazais porcelāna nēģerēns.
Cik klusa tagad bija māja! Un tomēr — tā nemaz nelikās tukša…
Augšā viņu gaidīja Hugo…
"Vienīgais, kas atlicies. " Kā tur bija tālāk? Kaut kas par dzīves apnikumu — vai varbūt kaut ko citu?
Tagad viņa jau bija pie savas istabas durvīm. Hugo gaidīja viņu tur iekšā — par to viņai nebija nekādu šaubu.
Vera atvēra durvis…
Un ievilka elpu…
Kas tas ir — kas tur nokarājas no griestu āķa? Virve ar aizmestu cilpu? Un zem tās stāv krēsls — krēsls, kurš jāaizsper projām… Tātad tas ir tas, ko grib Hugo… Un, protams, tā ir skaitāmpantiņa pēdējā daļa. "Cilpā sienas pavediens — Un tur nesēž vairs neviens. "
Mazā porcelāna figūriņa izkrita viņai no rokām. Tā ripoja tālāk neapstādamās — un saplīsa, atsitoties pret kamīna restēm.
Gluži kā automāts Vera virzījās uz priekšu. Šīs te ir beigas — te ir aukstā, slapjā roka (Sirila roka, protams), kas pieskārusies viņas kaklam…
"Tu drīksti peldēt līdz tai klintij, es atļauju, Siril… "
Tad tāda bija slepkavība — viss, kā izrādījās, bija tik vienkārši!
Taču pēc tam atmiņas par to nekad tevi neatstāj…
Vera uzkāpa uz krēsla, viņas acis bija plati atvērtas — kā mēnessērdzīgajai, kas iet pajumta malu… Viņa uzmeta cilpu sev kaklā. Hugo bija te un noskatījās, kā viņa izpilda savu pienākumu. Vera aizspēra prom krēslu…
epilogs
Sers Tomass Legs, Skotlendjarda komisāra palīgs, sapīcis sacīja:
— Bet tas taču ir pilnīgi neticami! Inspektors Meins goddevīgi piebalsoja:
— Es zinu, ser. Komisāra palīgs turpināja:
— Uz salas atrada desmit līķus un nevienas dzīvas dvēseles. Tā taču ir bezjēdzība!
Inspektors Meins nesamulsdams atteica:
— Un tomēr tā bija, ser. Sers Tomass Legs teica:
— Lai velns parauj, Mein, bet kāds taču viņus visus ir nogalinājis!
— Tā jau arī ir mūsu problēma, ser.
— Vai ārstu atskaitēs nekā noderīga nav?
— Nē, ser. Vorgreivs un Lombards ir nošauti — pirmajam cauršauta galva, otrajam — sirds. Mis Brenta un Mārstons ir noindēti ar ciankāliju. Misis Rodžersa mirusi no hlorāla pārdozēšanas. Rodžersa galva sacirsta ar cirvi. Bloram ielauzts galvaskauss. Armstrongs noslīcis. Makarturam ielauzts galvaskauss, un Vera Kleitorna ir pakārta.
Komisāra palīgs saviebās. Viņš sacīja:
— Tā ir viena tumša lieta…
Viņš minūti vai divas pārdomāja. Pēc tam aizkaitināti noteica:
— Vai jūs gribat sacīt, ka jums neizdevās neko noderīgu izdibināt arī no Stiklhevenas iedzīvotājiem? Nevar būt, ka viņi neko nezina.
Inspektors Meins paraustīja plecus.
— Tie ir vienkārši ļautiņi, pieticīgi zvejnieki. Viņi zina, ka salu nopircis kāds misters Ouens, — un tas arī ir viss.
— Kas piegādāja salai uzturu un veica visus sagatavošanās darbus?
— Kāds vīrs, vārdā Moriss. Aizeks Moriss.
—Un ko viņš par to visu saka?
— Viņš neko nevar pateikt, ser, viņš vairs nav starp dzīvajiem. Komisāra palīgs sadrūma.
— Vai mēs par šo Morisu kaut ko zinām?
— Ak jā, ser, zinām gan. Viņš vis nebija nekāds kārtīgais cilvēks, šis misters Moriss. Pirms trim gadiem viņš bija iejaukts Benito lietā, kad tika uzskrūvētas cenas akcijām, — mēs esam par to pārliecināti, bet neko nevarējām pierādīt. Un vēl viņš bijis saistīts arī ar narkotiku tirdzniecību. Un arī to mēs nevarējām pierādīt. Viņš bija varen izmanīgs tips, tas Moriss.