Domāju, ka jūs iebildīsiet — sakot, ka Armstrongs varēja novākt pārējos pirms tam, kad tonakt nokļuva jūrā. Taču te ir vēl viena pretruna, kurai mēs netiekam pāri. Armstronga līķis bija augstāk par paisuma iezīmēto svītru. Mēs to atradām tur, kur ūdens to nevarēja uznest. Viņš gulēja ar rokām gar sāniem — kārtīgi novietots, gods godam.
No tā izriet neapstrīdams secinājums. Tad, kad Armstrongs jau bija miris, uz salas vēl kāds bija dzīvs.
Viņš mirkli paklusēja un pēc tam turpināja.
— Un tas liecina —jā, ko gan? Tātad, vienpadsmitajā no rīta agri apstākļi uz salas bija šādi. Armstrongs bija "pazudis" (noslīcis). Vēl paliek trīs cilvēki: Lombards, Blors un Vera Kleitorna. Lombards bija nošauts. Viņa līķi atrada piejūras — turpat pie Armstronga līķa. Vera Kleitorna tika atrasta karājamies savā guļamistabā. Blora līķis gulēja uz terases. Viņam galvu sadragājis smags marmora klucis — tas, iespējams, uzkritis viņam virsū no loga.
Komisāra palīgs skarbi noprasīja:
— No kura loga?
— No Veras Kleitornas istabas loga. Tātad, ser, aplūkosim katru no šiem gadījumiem atsevišķi. Vispirms Filips Lombards. Pieņemsim, ka viņš nogrūdis Bloram uz galvas marmora kluci — tad iemidzināja Veru Kleitorni ar kādām zālēm un pēc tam pakāra. Visubeidzot viņš nokāpa piejūras un nošāvās.
Bet, ja tā, kas paņēma viņa revolveri? Jo revolveris atradās mājā — kāpņu augšgalā — pie Vorgreiva istabas. Komisāra palīgs noprasīja:
— Kā ar pirkstu nospiedumiem uz tā?
— Jā, ir, ser. Veras Kleitornas.
— Bet, ja tas vīrs būtu dzīvs, tad…
— Es zinu, ko jūs gribat sacīt, ser. Ka tā bijusi Vera Kleitorna. Ka viņa nošāvusi Lombardu, ienesusi revolveri atpakaļ mājā, nometusi marmora kluci Bloram uz galvas un pēc tam — pakārusies.
Un tas būtu pilnīgi iespējams. Viņas istabā mēs atradām krēslu ar ūdenszālēm uz sēdekļa, gluži tādām pašām kā uz viņas kurpju zolēm. Izskatās tā, ka viņa uzkāpusi uz krēsla, uzmetusi sev kaklā cilpu un aizspērusi prom krēslu.
Taču krēsls nebija apgāzts, kad to atrada. Tas, tāpat kā visi pārējie krēsli, bija kārtīgi novietots pie sienas. To pēc Veras Kleitornas nāves bija izdarījis kāds cits.
Vēl mums paliek Blors, un —ja jūs sakāt, ka viņš, nošāvis Lombardu un piespiedis pakārties Veru, izgāja no mājas un uzgāza sev virsū marmora kluci, parāvis to aiz virves vai tamlīdzīgi, — es jums gluži vienkārši neticētu. Tādā veidā cilvēki pašnāvības neizdara — turklāt Blors nebija tas vīrs, kuram jebkad būtu piemitušas ilgas pēc abstraktas taisnās tiesas. Komisāra palīgs sacīja:
— Tam es piekrītu. Inspektors Meins turpināja:
— Bet, ja tā, ser, tad uz salas bijis vēl kāds. Kāds, kas aizlaidies lapās, kad viss bija nodarīts. Bet kur viņš visu laiku slēpies — un kur pēc tam palicis? Stiklhevenas iedzīvotāji ir pilnīgā pārliecībā, ka neviens nav atstājis salu līdz tam laikam, kad turp devās glābšanas laiva. Bet tādā gadījumā…
Viņš aprāvās. Komisāra palīgs sacīja:
— Tādā gadījumā…
Viņš nopūtās. Un papurināja galvu. Noliecās uz priekšu.
— Tādā gadījumā— kurš tad īsti viņus nogalinājis?— viņš pabeidza.
Ar roku rakstīts dokuments, kuru nosūtīja uz Skotlendjardu zvejas tralera "Emma Džeina " īpašnieks.
Jau agrā jaunībā es sapratu, cik pretrunīga ir mana daba. Vispirms jāpasaka tas, ka man ir neizdziedināma romantika iztēle. Paņēmiens, kad svarīgu dokumentu ievieto pudelē un iemet jūrā, mani valdzināja jau tad, kad es bērnībā lasīju piedzīvojumu romānus. Tas joprojām mani valdzina — un šī iemesla dēļ es nolēmu to izmantot, uzrakstot savu grēksūdzi, ievietojot to pudelē, pudeli aizzīmogojot — un uzticot viļņiem. Domāju, ka var būt tikai viena iespēja no simta, ka manu grēksūdzi izzvejos, — un tad (varbūt es velti sev glaimoju, lolodams tādu cerību?) neatklātais slepkavību noslēpums nāks gaismā.
Bez romantiskās iztēles es piedzimstot tiku apveltīts arī ar citām īpašībām. Es izjutu zināmu sadistisku baudu, vērojot dzīvu būtņu bojāeju un nogalinot tās. Atceros eksperimentus ar lapsenēm, iznīcinot tās ar dažādiem pesticīdiem.
… Jau kopš bērnu dienām es pazinu prieku nogalināt.
Taču kopā ar to manī mita arī gluži pretējas jūtas — nelokāma taisnības izjūta. Pat doma par to, ka manas vainas dēļ varētu aiziet bojā nevainīgs cilvēks vai pat kustonis ciest sāpes un nomirt — man iedvesa šausmas. Vienmēr un visur es gaidīju, ka taisnība triumfēs.
Mani var saprast — es domāju, ka psihologs saprastu — kāpēc ar šādu manu noslieci es nolēmu kļūt par juristu. Likuma kalpa profesija apmierināja gandrīz visas manas dziņas.
Noziegums un sods vienmēr mani fascinēja. Man patika lasīt detektīvromānus un arī šausmu romānus. Tā izklaidēdamies, es pats nereti izdomāju visviltīgākos slepkavību paņēmienus.
Kad es beidzot kļuvu par tiesnesi, attīstījās vēl viena mana apslēptā rakstura īpašība. Man sagādāja neizsakāmu baudu vērot, kā noziedznieks mokās, sēdēdams uz apsūdzēto sola, — cieš elles mokas, juzdams atmaksu nākam tuvāk un tuvāk. Taču ņemiet vērā — nevainīga cilvēka atrašanās uz apsūdzēto sola man nekādu baudu nesagādāja. Vismaz divos gadījumos es pārtraucu lietas izskatīšanu, kad gluži taustāmi jutu, ka apsūdzētais ir nevainīgs. Tomēr, pateicoties policijas rūpīgajai un centīgajai izmeklēšanai, izrādījās, ka lielākā daļa apsūdzēto, jo īpaši slepkavībās, tiešām ir vainīgi.
Te man jāpiebilst, ka taisni tā notika arī gadījumā ar Edvardu Sitonu. Viņa āriene un manieres atstāja tik maldinošu iespaidu, ka viņš ieguva zvērināto labvēlību. Tomēr pierādījumi, lai arī ne īpaši iespaidīgi, tomēr neapstrīdami, un arī mana tiesneša pieredze, strādājot ar noziedzniekiem, pārliecināja mani, ka viņš ir vainojams noziegumā, kurā viņu apsūdzēja, — tas ir, noslepkavojis padzīvojušu sievieti, kas viņam uzticējās.