Man bija izveidojusies bezsirdīga tiesneša reputācija, taču tā bija nepelnīta. Mani slēdzieni vienmēr bija taisnīgi un objektīvi.
Viss, ko varēju darīt, lai zvērinātos neapvārdotu mutīgie emocionālo runu meistari — advokāti, — es pastāvīgi pievērsu viņu prātus lietas būtībai un pierādījumiem, kādi bija mūsu rīcībā.
Pēdējos gados es sāku novērot izmaiņas savā raksturā — es sāku zaudēt savaldīšanos, man gribējās ne tikai nolasīt spriedumus, bet arī izpildīt tos.
Man gribējās — ļaujiet man to atzīt vaļsirdīgi — pašam izdarīt slepkavību. Es nopratu, ka tā ir pašizteikšanās kāre — kā jau māksliniekam. Es biju vai varēju būt — noziegummākslinieks! Es sāku zaudēt varu pār savu iztēli, kuru līdz tam bija izdevies turēt grožos, jo pretējā gadījumā tā liktu šķēršļus manam darbam.
Man vajadzēja— vajadzēja— vajadzēja izdarīt slepkavību! Un, kas vēl svarīgāk, nevis parastu, bet neparastu slepkavību! Tam vajadzēja būt fantastiskam noziegumam — kaut kam neatkārtojamam — neparastam! Šajā aspektā mana iztēle laikam bija un palika pusaudža iztēle.
Es gribēju kaut ko teatrālu un neiedomājamu!
Es gribēju nogalināt… Jā, es gribēju nogalināt…
Bet — lai cik neticami tas liktos, — mani atturēja un iegrožoja mana iedzimtā taisnības izjūta. Nevainīgais nedrīkstēja ciest.
Un tad pēkšņi man prātā uzausa kāda doma — aizsākdamās neviļus, gadījuma rakstura sarunā. Tas bija ārsts, ar kuru es tobrīd runājos, — visparastākais ierindas ārsts. Viņš nejauši pieminēja daudzus noziegumus, kurus likuma spēks nespēja aizsniegt.
Un kā piemēru minēja gadījumu ar savu pacienti — pavecāku lēdiju, kura bija nesen mirusi. Viņš teicās esam pārliecināts, ka pacienti pazudinājuši viņas kalpotāji — precēts pāris, kuri savlaicīgi nav iedevuši viņai parakstītās zāles, jo pēc saimnieces nāves abiem bija jāsaņem paprāvs mantojums. Tādas lietas — kā paskaidroja ārsts — esot pilnīgi neiespējami pierādīt, tomēr savā prātā viņš esot pilnīgi pārliecināts, ka noticis tieši tā. Viņš vēl piebilda, ka līdzīgi gadījumi, izdarot slepkavības ar iepriekšēju nodomu, neesot nekāds retums — taču saukt vainīgos pie atbildības pēc likuma neesot iespējams.
Tas arī bija sākums. Pēkšņi man bija skaidrs, kas tālāk darāms. Un es nolēmu izdarīt nevis vienu slepkavību, bet veselu sēriju.
Es atcerējos bērnībā dzirdēto skaitāmpantiņu — par desmit maziem nēģerēniem. Tas mani fascinēja jau divu gadu vecumā— tik nepielūdzamā viņu skaita sarukšana — un neizbēgamības izjūta.
Slepenībā sāku meklēt upurus…
Nesākšu visos sīkumos aprakstīt, kā veicu šo meklēšanu. Man bija zināma pieredze, kuru liku lietā gandrīz vai katrā sarunā ar cilvēkiem, kurus sastapu, — un rezultāti bija tiešām pārsteidzoši. Gulēdams slimnīcā, es uzzināju par gadījumu ar doktoru Armstrongu — to man izstāstīja māsa, kura mani kopa un bija nepielūdzama spirtoto dzērienu nīdēja, viņa visādi centās mani pārliecināt par sīvā velnišķo ietekmi, kā pierādījumu minēdama, kā pirms daudziem gadiem viņas klātbūtnē piedzēries dakteris uz operāciju galda nogalinājis slimnieci, kuru operējis. It kā nejauši pavaicāju, kurā slimnīcā viņa strādājusi, un vēl šo to, tā drīz vien izdibinādams vajadzīgos datus. Bez kādām grūtībām sameklēju gan ārsta, gan viņa pacientes pēdas.
Divu runīgu kara veterānu saruna manā klubā uzvedināja mani uz ģenerāļa Makartura pēdām. Kāds vīrs, kurš nupat bija atgriezies no Amazones krastiem, pastāstīja man, cik necilvēcīgi tajā apvidū izrīkojies kāds Filips Lombards. Sašutis merusahibs Majorkā pastāstīja man notikumu ar puritānisko Emīliju Brentu un viņas nelaimīgo kalponi. Entoniju Mārstonu izvēlējos no lielākas cilvēku grupas, kuri vainojami līdzīgos noziegumos. Viņa nedzirdētā cietsirdība un pilnīgā nespēja just atbildību par iznīcinātām cilvēku dzīvībām lika man uzskatīt viņu par bīstamu sabiedrībai un tāpēc — nāvei nolemtu. Bijušais inspektors Blors nonāca manā redzes lokā pilnīgi dabiskā veidā — kad daži no maniem kolēģiem iekarsuši apsprieda Lendora lietu. Es nolēmu viņu noteikti atmaskot. Policists — likuma kalps —, tāpēc vien viņam jābūt cilvēkam ar neaptraipītu reputāciju. Jo katrs viņa vārds ir svarīgs, kaut vai tikai viņa profesijas dēļ vien.
Un, visubeidzot, vēl gadījums ar Veru Kleitornu. To es dzirdēju, šķērsojot Atlantijas okeānu. Vienvakar vēlā stundā es sēdēju smēķētāju salonā kopā ar izskatīgu, jaunu cilvēku, vārdā Hugo Hamiltons.
Hugo Hamiltons jutās nelaimīgs. Lai slīcinātu bēdas, viņš bija pamatīgi stiprinājies ar grādīgiem dzērieniem. Viņam ļoti vajadzēja izkratīt sirdi. Nemaz necerot uz kādiem rezultātiem, es iesāku ar viņu parasto sarunu. Tas, ko es dzirdēju, bija pārsteidzoši. Vēl tagad atceros viņa teikto. Viņš teica:
— Jums taisnība. Slepkavībai nebūt nav jābūt tādai, kā daudzi domā, — iedodot kādam žurkuzāles vai nogrūžot viņu no klints, — nekā tamlīdzīga. — Viņš pieliecās man tuvāk, lūkodamies man tieši sejā. — Es reiz pazinu slepkavnieci — es jums saku, es viņu pazinu. Vēl vairāk — es biju viņā traki samīlējies… Lai Dievs mans liecinieks, reizēm man liekas, ka esmu joprojām… Tā ir elle, es jums saku — īsta elle. Redziet, viņa to izdarīja lielākā vai mazākā mērā manis dēļ… Man kaut kas tāds nebija nācis ne prātā — sievietes ir nepārskatāmas — pilnīgi neizdibināmas — jūs nekad nevarētu iedomāties, ka tāda meitene —jauka, vienkārša, dzīvespriecīga meitene — spējīga ko tādu izdarīt, vai ne? Ka viņa palaida bērnu peldēt jūrā, kurp vēlas, — un ļāva viņam noslīkt — jūs taču neticētu, ka sieviete spēj kaut ko tādu pastrādāt?