— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka viņa tiešām to izdarīja? Atbildot viņš likās pēkšņi atskurbis:
— Esmu pilnīgi pārliecināts. Neviens cits par to neiedomājās. Bet es zināju — topašbrīd, kad uzmetu viņai skatienu, — kad es pārbraucu mājās — pēc visa tā… un arī viņa saprata, ka es zinu… Viņa nebija ņēmusi vērā vienu — ka es mīlēju to bērnu…
Viņš neko vairāk nepateica, bet bija pateicis pietiekami, lai es varētu izzināt par šo notikumu sīkāk — un rekonstruēt to.
Man bija vajadzīgs vēl desmitais upuris. Tas bija vīrs, vārdā Moriss. Aizdomīgs mazs vīrelis. Bez citiem netīriem darījumiem viņš nodarbojās arī ar narkotiku tirdzniecību un bija vainojams pie tā, ka narkotikas sāka lietot kāda mana drauga meita. Viņa izdarīja pašnāvību divdesmit viena gada vecumā.
Visu šo meklējumu laiku es prātā loloju savu plānu. Tagad tas bija izlolots, un pēdējo punktu pielika mana saruna ar ārstu no Hārlejstrītas. Es jau minēju, ka tiku pārcietis operāciju. Ārsts, kuru apmeklēju Hārlejstrītā, pārliecināja mani, ka otru operāciju nav nozīmes taisīt. Mans padomdevējs medicīnas lietās runāja ar mani gaužām aizplīvuroti, bet no manis nav nemaz tik viegli noslēpt patiesību — esmu radis to uzminēt.
Neteicu ārstam savu lēmumu — ka mana nāve nebūs ilga un mokpilna, kādai tai vajadzēja būt, ja viss noritētu dabiski. Nē, mana nāve pienāks kā piedzīvojums. Pirms miršu, es izdzīvošu savu dzīvi.
Un tagad par Nēģeru salas nozieguma īstenošanas mehānismu. Iegādāties salu ar Morisa starpniecību tā, lai slēptu pēdas, bija vieglāk par vieglu. Šādās lietās viņš bija īsts eksperts. Sistematizējis savāktās ziņas par iespējamajiem upuriem, es varēju izdomāt katram no viņiem piemērotu ēsmu. Nevienā gadījumā es necietu sakāvi. Visi mani ciemiņi astotajā augustā ieradās Nēģeru salā. Viņu starpā biju arī es.
Ar Morisu es jau biju ticis galā. Viņš sirga ar kuņģa darbības traucējumiem. Pirms aizbraukšanas no Londonas iedevu viņam zāļu kapsulu, ieteikdams ieņemt tās uz nakti, — teicu, ka tās man lieliski līdzēja pret manu gastrītu. Viņš tās pieņēma nešaubīdamies — šis vīrs bija hipohondriķis. Es nemaz nebaidījos, ka viņš varētu atstāt kādus kompromitējošus dokumentus vai pierādījumus. Viņš nebija tāds cilvēks.
Upuriem vajadzēja mirt stingri izstrādātā rindas kārtībā — par to es biju īpaši parūpējies. Es nevarēju ar visiem viesiem apieties vienādi, jo viņu vainas pakāpe bija dažāda. Nolēmu, ka tie, kurn vainas pakāpe ir vieglāka, mirs pirmie, jo viņiem nevajadzēja ciest ilgstošas bailes, dzīvojot pastāvīgā sasprindzinājumā, kādam būs pakļauti aukstasinīgākie noziedznieki.
Entonijs Mārstons un misis Rodžersa nomira pirmie — viens acumirklī, otra — mierīgā miegā. Mārstons, kā es nospriedu, bija piedzimis bez tās morālās atbildības sajūtas, ar kurn mēs visi parasti esam apveltīti. Viņš vienkārši bija amorāls —pagāns. Misis Rodžersa, bez šaubām, bija darbojusies sava vīra ietekmē.
Nav vajadzības sīki aprakstīt, kā nomira šie divi. Policija spēs noskaidrot viņu nāves iemeslus bez kādām grūtībām. Ciānkāliju dabūt bija viegli — ar to iznīcina lapsenes. Man jau bija šīs indes krājums, un bija vieglāk par vieglu iebērt to tukšajā Mārstona glāzē — laikā, kad pēc plates noklausīšanās bija iestājies apjukums.
Jāpiebilst, ka es pētīju savu viesu sejas — nenolaidu acis no viņiem, kamēr viņi noklausījās apsūdzību, — ar manu ilgo tiesu darba pieredzi es nevarēju kļūdīties — viņi visi ir vainīgi.
Pret stiprajām sāpju lēkmēm, kādas man uznāca pēdējā laikā, man bija parakstītas miega zāles — hlorālhidrāts. Iekrāt šo preparātu līdz nāvējošai devai nebija grūti. Kad Rodžerss nesa sievai brendiju, viņš uz mirkli bija to nolicis uz galda, un, ejot garām šim galdam, es iebēru tās brendijā. Viss noritēja gludāk par gludu, jo tajā laikā vēl nebija modušās aizdomas.
Ģenerālis Makarturs nomira bez kādām ciešanām. Viņš nemaz nedzirdēja mani no aizmugures piezogamies klāt. Biju rūpīgi izdomājis, kurā laikā varēju pamest terasi tā, lai manu prombūtni neviens neievērotu, un viss izdevās veiksmīgi.
Kā jau biju paredzējis, visa sala tika pārmeklēta, un atklājās, ka bez mums septiņiem uz salas neviena cita nav. Bija radusies aizdomu atmosfēra. Saskaņā ar manu plānu man uz laiku vajadzēja sabiedroto. Es izvēlējos doktoru Armstrongu. Viņš atstāja viegli pārliecināma cilvēka iespaidu, bez tam viņš mani pazina pēc izskata un reputācijas un nekādi nevarēja nojaust, ka cilvēks ar manu sabiedrisko stāvokli varētu būt vairākkārtējs slepkava! Viņš turēja aizdomās Lombardu, un es sacījos esam ar viņu vienisprātis. Teicu, ka man ir viltīgs plāns , kā notvert noziedznieku lamatās, piespiežot viņu sevi atklāt.
Lai gan šajā laikā visu istabas tika pārmeklētas, paši cilvēki vēl nebija pārmeklēti. Taču tam vajadzēja notikt drīz.
Rodžersu es nogalināju desmitajā augustā no rīta. Viņš cirta skalus, lai varētu iedegt plītī uguni, un nedzirdēja mani tuvojamies. Ēdamistabas atslēgu, ar kurn viņš bija šo istabu aizslēdzis, es atradu viņa kabatā. Durvis viņš bija aizslēdzis jau iepriekšējā vakarā.
Juceklī, kāds sacēlās, kad atrada Rodžersa līķi, es ielavījos Lombarda istabā un paņēmu revolveri. Zināju, ka viņam ir līdzi revolveris — jo pats biju Morisam pieteicis dot mājienu, ka varētu izrādīties, ka tas ir nepieciešams.
Brokastu laikā, lejot mis Brentai kafiju, es iebēru tajā miegazāļu paliekas. Mēs izgājām no ēdamistabas, atstādami viņu tur. Pēc brītiņa es ielavījos atpakaļ — viņa jau snauda, un es viņai iešļircināju pamatīgu devu cianīda. Izdarības ar zemes biti bija tikai tāda bērnišķība— ziniet, tās man darīja prieku. Gribēju pēc iespējas tuvoties iemīļotajam skaitāmpantiņam.