Luisa Lorija
Devējs
1
Tuvojās decembris, un Jonam pamazām piezagās bailes. Nē, tas nav īstais vārds, zēns nodomāja. Bailes tas nozīmē dziļu, nepatīkamu priekšnojautu, ka notiks kas šaušalīgs. Bailes viņš bija izjutis pirms gada, kad nepazīstama lidmašīna divas reizes pārlidoja kopienas teritorijai. Un abas reizes viņš to redzēja. Samiedzis acis pret debesīm, zēns vēroja spīdīgo lidaparātu, ātrumā gandrīz netveramu debesu klajā, palidojam garām un pēc sekundes izdzirda troksni. Vēl pēc brīža tā pati lidmašīna lidoja otrreiz šoreiz pretējā virzienā.
Vispirms viņu pārņēma apbrīna. Nekad iepriekš viņš lidaparātu tik tuvu nebija redzējis noteikumi liedza pilotiem lidot pāri kopienai. Reizēm, kad kravas lidmašīnas piegādāja pārtikas kravas un nosēdās uz laukuma, kas atradās pāri upei, bērni ar divriteņiem mēdza joņot līdz pat upes krastam un ar interesi vēroja, kā notiek kravas izkraušana un kā lidmašīna paceļas un aizlido vienmēr virzienā projām no kopienas.
Bet lidmašīna, kas laidās pāri kopienai pirms gada, bija citāda. Tas bija nevis masīvs un apjomīgs kravas lidaparāts, bet gan reaktīvā lidmašīna, spējīga sasniegt lielu ātrumu, ar smailu priekšgalu, kur vieta bija tikai vienam pilotam. Uztraukumā pametis skatu apkārt, Jona pamanīja, ka ari citi gan pieaugušie, gan bērni bija pārtraukuši katrs savu darāmo un apmulsuši gaidīja izskaidrojumu nebijušajam gadījumam, kas viņus bija tā izbiedējis.
Tad atskanēja rīkojums visiem iedzīvotājiem doties uz kādu no tuvākajām ēkām un uzturēties tur. Bez kavēšanās, griezīgi skanēja balss no skaļruņiem, divriteņus
atstājiet turpat, kur tie ir!
Daudz nedomājot, Jona paklausīgi pameta divriteni uz ietves pie savas ģimenes mājvietas. Abi vecāki joprojām bija darbā, un jaunākā māsiņa Lilī atradās bērnu aprūpes centrā, kur viņa, kā parasti, pavadīja laiku pēc skolas.
Uz ielas nebija neviena cilvēka zēns, lūkodamies ārā pa logu, kas atradās ielas pusē, nevienu neredzēja: ne pēcpusdienas maiņā vienmēr aizņemtos ielas tīrītājus, ne ainavu labiekārtošanas darbiniekus, ne arī pārtikas piegādātājus, kas parasti šajā dienas laikā pārpildīja kopienas ielas. Visapkārt mētājās pamesti divriteņi vienam no apgāztajiem braucamajiem vēl joprojām griezās ritenis.
Tad gan Jona bija jutis bailes. Viss iekšā sagriezās, ieraugot savu kopienu tik klusu un nogaidošu. Zēnu pārņēma trīsas.
Tomēr nekas nenotika. Pagāja vairākas minūtes, un skaļruņi mierinošā un mazāk steidzīgā balsī paskaidroja, ka mācību pilotam gadījies misēklis nepareizi nolasītas instrukcijas un aplam izpildīts pagrieziens. Pirms pilota kļūda tika pamanīta, viņš bija izmisīgi mēģinājis nokļūt atpakaļ.
Pats par sevi saprotams, ka pilots nekavējoties tiks atbrīvots, pēc īsa klusuma brīža balss piebilda. Pēdējais paziņojums izskanēja mazliet ironiskā tonī, it kā ziņotājam tas liktos uzjautrinoši; un Jona pasmaidīja, lai gan zināja, cik nopietns un pat ļaunu vēstījošs bija šāds paziņojums. Kopienai joprojām noderīgam iedzīvotājam tikt atbrīvotam no kopienas nolīmēja negrozāmu lēmumu tas bija briesmīgs sods, neizsakāma neveiksme.
Pat bērni saņēma rājienu, ja spēlējoties it kā pa jokam izmantoja šo vārdu, izsakot dzēlīgas piezīmes par neveiklāku biedru, kas nebija noķēris bumbu vai arī pakritis skrējiena brīdī. Arī Jonam tā reiz gadījās; savam labākajam draugam zēns bija uzsaucis: "Nu, viss, Ašer! Tu esi atbrīvots!", kad Ašera neizveicības dēļ viņu komanda bija zaudējusi spēli. Tiesnesis Jonu bija pasaucis no laukuma uz īsu, bet ārkārtīgi nopietnu sarunu. Zēns, samulsis un vainīgs juzdamies, ar nokārtu galvu noklausījās rājienu un pēc spēles Ašeram atvainojās.
Minot divriteņa pedāļus gar upes krastu ceļā uz mājām, Jona domāja par gandrīz taustāmajām bailēm, kas viņu bija pārņēmušas toreiz, ieraugot svešās lidmašīnas ievilktās svītras debesīs. Tagad, gaidot decembri, sajūta nebija gluži tāda pati. Bija jāsameklē īstais vārds, lai to aprakstītu.
Pret valodu Jona izturējās uzmanīgi. Ne tā kā draugs Ašers, kurš runāja ātri un reizēm neskaidri, pīdams kopā un īsinādams vārdus un frāzes reizēm līdz nepazīšanai, un bieži vien tas izklausījās smieklīgi.
Pie sevis pasmīnot, zēns atcerējās, ka kādu rītu Ašers bija ietraucies klasē, kā parasti ar novēlošanos -, bez elpas ieklupdams telpā tieši rīta himnas laikā. Kad klasesbiedri pēc patriotiskās himnas ieņēma savas vietas, Ašers palika stāvam kājās, lai, sekojot instrukcijai, skaļi izteiktu atvainošanos.
- Atvainojos par neērtībām, ko esmu radījis klasesbiedriem, Ašers, vēl joprojām aizelsies, steidzīgi nobēra standarta atvainošanās frāzi.
Skolotājs un klase pacietīgi gaidīja, ko viņš minēs kā kavējuma iemeslu. Visi skolēni smīnēja jau agrāk viņi neskaitāmas reizes bija dzirdējuši Ašera aizbildinājumus.
- Es izgāju no mājām noteiktajā laikā, bet tad, ejot garām zivju audzētavai, ievēroju, kā darbinieki velk ārā lašus. Tos apskatot, man gadījās uzķerties… Atvainojos klasesbiedriem, Ašers noslēdza atvainošanās runu. Ar rokām nogludinājis saburzīto tuniku, zēns apsēdās savā vietā.
- Mēs pieņemam atvainošanos, Ašer, klase vienā balsī novilka standarta atbildes frāzi.
Daži skolēni tik tikko valdīja smieklus.
- Es pieņemu atvainošanos, Ašer, nespēdams noslēpt smaidu sejā, bilda skolotājs. Un pateicos par to, ka atkal esi devis iemeslu nelielai pamācībai sakarā ar precīzu izteiksmi. "Uzķerties" būtu pārāk skarba realitāte, runājot par lašu vērošanu. Viņš pagriezās un uz tāfeles uzrakstīja vārdu "uzķerties". Blakus viņš uzrakstīja vārdu "aizķerties".
Ejot uz mājām, Jona, kavēdamies atmiņās, pie sevis smaidīja. Vēl joprojām domās iegrimis, viņš iestūma divriteni šaurā braucamo stāvvietā pie durvīm un apjauta, ka "nobijies" būtu pārāk stipri sacīts, aprakstot sajūtas, kas viņu pārņēma, decembrim tuvojoties. Šāds apzīmējums būtu pārāk spēcīgs.
Šo īpašo decembri viņš bija gaidījis ilgu laiku. Nu, kad tas jau bija teju pienācis, zēns nebija nobijies, bet… nepacietīgs: viņš beidzot nolēma. Viņš ar nepacietību gaidīja, kad tas beidzot pienāks. Visi vienpadsmit gadus vecie ar nepacietību gaidīja notikumu, kam nule bija jānotiek.
Tomēr, prātojot par to^uiku pārņēma nervozi drebuļi… Viņš nezināja, kas īsti notiks.
Nobažījies, Jona iedomājās. Tas būs īstais vārds. Esmu nobažījies.
- Kurš šovakar vēlas būt pirmais, lai dalītos sajūtās? -Jonas tēvs jautāja vakara maltītes izskaņā.
Tas bija viens no rituāliem pārdzīvojumu izpaušana. Reizēm Jonam iznāca ar māsu Lilī saplēsties par to, kurš būs pirmais. Arī vecāki, protams, piedalījās rituālā un dalījās ar savām sajūtām. Bet kā jau visi vecāki visi pieaugušie viņi necīkstējās par to, kurš to darīs pirmais.
Šoreiz arī Jona to nedarīja. Tas, kas viņu šodien pārņēma, bija pārāk sarežģīti. Zēnam gribējās tās atklāt, bet viņu nevilināja nepieciešamība šīs sarežģītās jūtas analizēt, pat ja vecāki, to viņš zināja, palīdzētu.
- Labi, sāc tu, Lilī, viņš teica jaunākajai māsai.
Lilī bija tikai septiņi gadi, un meitene nepacietīgi dīžājās krēslā.
- Šopēcpusdien es jutos ļoti dusmīga, Lilī paziņoja. Mēs, bērni, bijām spēļu laukumā, un tad pie mums ieradās vēl viena septiņgadnieku grupa, bet viņi nepavisam neievēroja noteikumus. Viens no tiem bērniem puika, es nezinu, kā viņu sauc, vienmēr līda citiem priekšā uz slidkalniņa, lai gan mēs, pārējie, gaidījām rindā. Biju tik dusmīga uz viņu! Parādīju viņam dūri: lūk, tā!