Nākamgad, Lilī-bilī, Jona nodomāja.
Diena bija gara un nogurdinoša, un pat Gabriels, dienu pavadijis aprūpes centrā, vakarā izcelts no sava groza, tonakt gulēja mierīgi.
Visbeidzot pienāca tās dienas rīts, kad bija jānotiek divpadsmitgadnieku ceremonijai.
Tagad tēvs bija apsēdies auditorijā līdzās mātei. Jona vēroja viņu apzinīgi aplaudējam, kad deviņus gadus vecie cits pēc cita stūma nost no skatuves savus divriteņus; pie katra bija piestiprināta spoža plāksnīte ar īpašnieka vārdu. Nebija grūti uzminēt, ka vecāki mazliet sarāvās, kad divriteni saņēma Fricis, kurš dzīvoja viņiem kaimiņos, un tūlīt pat ar jauno divriteni ieskrēja skatuves paaugstinājumā. Fricis bija ļoti neveikls pusaudzis, un šī iemesla dēļ viņam bieži nācās paciest rājienus. Viņa pārkāpumi gan parasti nebija nekas nopietns: kurpes uzautas nepareizā kājā, laikā nenodots mājasdarbs, pavirši apgūti viktorīnas jautājumi.
Tomēr katra šāda pieļauta kļūda iespaidoja vecāku kvalifikāciju un kompromitēja kopienā iedibināto kārtību. Jonas ģimene nepavisam nebija ilgojusies pēc laika, kad arī Fricis dabūs savu divriteni, jo tad, iespējams, tas pārāk bieži mētāsies viņu mājas priekšā, nevis tiks rātni iestumts paredzētajā novietnē.
Visbeidzot deviņgadnieki atgriezās atpakaļ savā vietā, pēc tam kad bija izstūmuši divriteņus ārā, kur katrs tos vēlāk paņems. Deviņgadnieku pirmais brauciens uz mājām ar divriteni bija labs iemesls, lai pajokotu.
- Vai parādīt, kā jābrauc? gados vecākie draugi skaļi sauca.
- Zinu jau, zinu, ka līdz šim uz riteņa tu neesi sēdējis.
Vienmēr notika tā, ka plati smaidošie deviņgadnieki, kas, teorētiski pārkāpjot noteikumus, nedēļām ilgi slepus bija praktizējušies, uzkāpa uz divriteņa un aizbrauca, nevainojami turot līdzsvaru, tā ka mazie ritentiņi, kas palīdzētu balansēt, nepieskārās zemei.
Tad pienāca kārta desmitgadniekiem. Šī ceremonija nekad nebija raisījusi Jonas-kiteresi; tā vilkās ļoti ilgi un bija diezgan vienmuļa: katrs desmitgadnieks tika pie jauna matu griezuma.
Desmit gados meitenes zaudēja bizes, zēni atvadījās no bērnišķīgām matu cirtām un tika pie vīrišķīgi īsa matu griezuma, kas atsedza ausis.
Strādnieki veicīgi devās uz skatuvi ar liekšķerēm rokā, lai savāktu pamestās matu ķīpas. Jona ievēroja kņadu un murmināšanu jauniesvētīto desmitgadnieku vecāku vidū: visticamāk, šovakar daudzās mājās notiks griezuma pielabošana, padarot to līdzenāku.
Vienpadsmitgadnieki. It kā vēl pavisam nesen Jona pats bija piedalījies vienpadsmit gadu ceremonijā, un viņš to neatcerējās kā īpaši aizraujošu. Vienpadsmitgadnieki gaidīja, kad viņiem beidzot apritēs divpadsmit. Tā bija tikai laika nogriežņa atzīmēšana, kas īpašas pārmaiņas dzīvē neizraisīja. Vienpadsmitgadniekiem pienācās nedaudz izmainīts apģērbs: citāda apakšveļa meitenēm, jo augums bija sācis mainīties, kā arī garākas bikses puikām, ar īpašu kabatiņu nelielam kalkulatoram, ko visu gadu izmantot skolā. Šos apģērba gabalus pasniedza iesaiņotus, bez īpašas pavadošās runas.
Un atkal pusdienu pārtraukums. Jona apjauta, ka tiešām ir izsalcis. Kopā ar grupas biedriem viņi pulcējās pie galdiem auditorijas priekšā un sniedzās pēc pārtikas sainīša. Vakar pusdienu laikā bija valdījusi priecīga gaisotne, ķircināšanās un neapvaldīta enerģija. Bet šodien viņu grupa noraizējusies stāvēja nostāk no pārējiem bērniem. Jona vēroja, kā deviņgadnieki riņķo ap jauniegūtajiem divriteņiem, veltot īpašas apbrīnas pilnus skatienus pie katra braucamā piespraustai zīmītei ar vārdu. Viņš manīja, kā desmitgadnieki pieglauž tikko apgrieztos matus un meitenes sapurina galvu ar nepierastu vieglumu, jo to vairs nenomāc ilgi nēsāto smago bižu svars.
- Esmu dzirdējis par puiku, kas bija pilnīgi pārliecināts, ka viņu izvēlēsies inženiera darbam, bet tā vietā viņu norīkoja par tīrīšanas darbinieku, Ašers pie sevis murmināja, kamēr visi ieturēja pusdienas. Nākamajā dienā tas puika izgāja no mājas, devās uz upi, ielēca iekšā, pārpeldēja pāri un pievienojās citai kopienai, kas pirmā gadījās ceļā. Pēc tam neviens viņu vairs nav saticis.
Jona iesmējās.
- Kāds to stāstu ir izdomājis, Aš! viņš sacīja. Mans tēvs teica, ka šo stāstu dzirdējis, kad pašam vēl bijis divpadsmit.
Tomēr Ašeru tas nenomierināja. Viņš ar acs kaktiņu vēroja upi, tā bija redzama aiz auditorijas.
- Es pat neprotu peldēt, viņš atzinās. Peldēšanas skolotājs teica, ka man nepiemītot pienācīga pildītprasme vai kā nu to sauc.
- Peldētprasme, Jona izlaboja.
- Lai kā arī būtu, man tā nepiemīt. Es grimstu.
- Paklau, Jona iedomājās, vai kādreiz esi dzirdējis tiešām zinājis, nevis tikai dzirdējis nostāstus par kādu, kas pievienojies citai kopienai?
- Nē, Ašers negribīgi atzina. Bet tas ir iespējams. Tā minēts noteikumos. Ja jūti, ka neiederies, vari prasīties uz Citurieni, un tad tevi atbrīvo. Māte stāstīja, kā pirms gadiem desmit kāds pieteicies un jau nākamajā dienā bijis prom.
Tad viņš ieķiķinājāsr Droši vien viņa to klāstīja, jo biju izvedis viņu no pacietības. Māte mani gribēja nobiedēt, ka pieprasīs, lai mani nosūta uz Citurieni.
- Viņa tikai jokoja.
- Es zinu. Tomēr tā ir taisnība: kāds to reiz ir izdarījis. Viņa apgalvoja, ka tas esot tiesa. Šodien šeit un rīt jau prom. Nekad vairs nav redzēts. Nebija pat atbrīvošanas ceremonijas.
Jona paraustīja plecus. Šāds jautājums viņu nenodarbināja. Kāpēc lai kāds neiederētos? Kopienā viss bija tik pamatīgi izplānots un pārvaldīts, izvēle tika veikta un piemērota ļoti uzmanīgi.
Pat dzīvesbiedra atrašanu īstenoja tik rūpīgi, ka dažkārt pieaugušajam, kas pieteicās par dzīvesbiedru, nācās gaidīt ne tikai mēnešus, bet pat gadus līdz brīdim, kad dzīves līdzgaitnieks atrasts un atzīts par labu esam.
Vajadzēja sakrist un savstarpēji līdzsvaroties visiem faktoriem: raksturam, enerģijas līmenim, prāta spējām un interesēm. Piemēram, Jonas mātei bija augstāks inteliģences līmenis nekā tēvam, toties tēvam bija mierīgāks raksturs; un tā vecāki līdzsvaroja viens otru. Vecajo komiteja gan vēl trīs gadus uzmanīgi vēroja jaunizveidoto pāri, pirms tas drīkstēja pieteikties bērniem, tomēr Jonas vecāku savienība vienmēr tikusi atzīta par veiksmīgu.
Tāpat kā pāru atrašanu, vārda došanu jaunbērnam un viņa izvietošanu ģimenes vienībā, vecajo komiteja vienmēr rūpīgi izvērtēja ari darba piešķiršanu.
Jona bija pārliecināts, ka, lai kādu viņam un Ašeram darbu piešķirs, tas tiks piemērots abu spējām.
Zēns tikai vēlējās, kaut ātrāk beigtos pusdienu pārtraukums, klausītāji atkal dotos uz auditoriju un šī neziņa un gaidīšana drīzāk būtu galā.
Kā atbilde uz neizteikto vēlēšanos izskanēja signāls, un pūlis sāka virzīties uz durvju pusi.
7
Jonas grupa auditorijā bija apmainījusies vietām ar vienpadsmitgadnieku grupu un tagad sēdēja visiem acu priekšā, pie pašas skatuves.
Visi bija sarindoti pēc numuriem, ko saņēmuši dzimšanas secībā. Pēc vārda došanas numurus lietoja reti. Tomēr katrs bērns savu numuru labi zināja. Dažkārt vecāki to izmantoja, lai apsauktu kādu nerātni, norādot, ka palaidnīgas uzvedības dēļ var zaudēt vārdu. Jona vienmēr ieķiķinājās izdzirdot, ka kāds no vecākiem sakaitinātā balsī asi uzsauc brēcošam mazulim:
Nu jau pietiek, divdesmit trīs!
Jonas numurs bija deviņpadsmit. Viņš togad piedzima kā deviņpadsmitais jaunbērns. Tas nozīmēja, ka savā vārda došanā viņš jau varēja stāvēt pats uz savām kājām un drīz sāka runāt un staigāt. Vienu divus gadus tas viņam deva dažas priekšrocības salīdzinājumā ar grupas biedriem, kas bija dzimuši vēlākos tā paša gada mēnešos. Tomēr ap trim gadiem vecuma starpība parasti izlīdzinājās.