Выбрать главу

Pēc triju gadu sasniegšanas bērni progresēja apmē­ram vienādi, lai gan pēc numuriem tomēr varēja pateikt, kurš grupā ir vecāks par pārējiem. Teorētiski pilns Jonas numurs bija 11-19, jo bija vēl citi 19 citās vecuma grupās. Un šodien, kad tika iecelti jauni vienpadsmitgadnieki, bija pat divas vienpadsmitgadnieku grupas. Pus­dienas pārtraukumā viņi bija sasmaidijušies ar kautrīgu meiteni, vārdā Harieta, no jaunās vienpadsmitgadnieku grupas.

Šāds stāvoklis bija iespējams tikai dažas stundas. Pavisam drīz viņam jau būs divpadsmit, nevis vienpa­dsmit, un tad vecumam vairs nebūs tādas nozīmes. Kaut arī apmācību vēl nebeidzis, viņš jau būs pieaugušais tāpat kā viņa vecāki.

Ašera numurs bija četri, un viņš sēdēja priekšējā rindā. Tātad viņš savu darbu saņems kā ceturtais pēc kārtas.

Fionai bija astoņpadsmitais numurs, viņa atradās Jonam pa kreisi, savukārt otrā pusē divdesmitā numura vietā sēdēja zēns, vārdā Pjērs, kuru Jona īpaši augstu nevērtēja. Pjērs bija pārmēru nopietns, ar viņu nebija iespējams pajokot, turklāt viņš bija īdētājs un pļāpa.

Vai esi pārlasījis noteikumus, Jona? Pjērs vien­mēr nopietni čukstēja. Man liekas, ka tas īsti neatbilst noteikumiem.

Protams, tas vienmēr bija kaut kas mazsvarīgs, par ko citi nelikās ne zinis: piemēram, atpogāt tuniku, ja diena bija vējaina, mazliet iemēģināt drauga divriteni, lai izjustu, vai tas tiešām ir atšķirīgs.

Divpadsmitgadnieku sākotnējo ceremonijas runu sa­cīja vecajo vadītāja, kopienas līdere, kuru ievēlēja ikkat­rus desmit gadus. Runa vienmēr bija gandrīz nemainīga: atmiņas par bērnības laiku un sagatavošanās periodu, par atbildību pieaugušo dzīvē, par nepārvērtējamo darba nozīmi, par gaidāmās apmācības svarīgumu.

Tad vecajo vadītāja turpināja.

Šis ir laiks, kad mēs apzināmies atšķirības, viņa sacīja, lūkodamās divpadsmitgadniekiem sejā. Visus šos gadus esat centušies iederēties, iekļauties uzvedības standartos un izravēt ikkatru impulsu, kas jūs varētu padarīt atšķirīgus no grupas. Bet šodien mēs svinam atšķi­rīgo. Tieši atšķirīgais ir noteicis, kas jūs būsiet nākotnē.

Vecajo vadītāja sāka aprakstīt šī gada grupu un dažā­dos raksturus, lai gan nevienu vārdā nenosauca. Viņa minēja, ka grupā esot viens ar īpašām aprūpes spējām, vēl kāds, kurš izrādījis sevišķu pieķeršanos jaunbērniem. Viņa minēja kādu ar neparastām spējām dažādu izgudro­jumu jomā, un vēl kādam acīmredzamu prieku sagādājot fizisks darbs. Jona nemierīgi grozījās krēslā, mēģinādams saprast, par kuriem grupas biedriem ir runa. Bez šau­bām, lieliskā aprūpētāja bija neviena cita kā Fiona, kas sēdēja no viņa pa kreisi; viņš atcerējās maigumu, ar kādu viņa mazgāja vecļaudis. Spējas zinātnē attiecās uz Bendžaminu puisi, kurš rehabilitācijas centrā bija izgudro­jis jaunu un noderīgu iekārtu.

Tomēr neko tādu, lai pazītu pats sevi, Jona nespēja saklausīt.

Visbeidzot vecajo vadītāja pateicās komitejai par neatlaidīgajām pūlēm, visu gadu tik uzcītīgi veicot novē­rojumus. Vecajo komitejas locekļi stāvēja kājās un cie­nīgi saņēma aplausus. Jona ievēroja Ašeru žāvājamies, ar plaukstu pieklājīgi aizsedzot muti.

Visbeidzot vecajo komitejas vadītāja izsauca uz ska­tuves numuru viens, un darbu piešķiršana varēja sākties.

Katrs paziņojums aizņēma diezgan daudz laika, ikvienam saņēmējam tika veltīta runa. Jona mēģināja koncentrēt uzmanību, kad numur viens, laimīgi smai­dot, saņēma savu darba uzdevumu kā zivju inkubatora darbiniece. Viņas bērnībai tika veltīti uzslavas vārdi par neskaitāmām brīvprātīgā darba stundām, kas pavadītas pie inkubatora, un acīmredzamo interesi par kopienai tik svarīgo pārtikas nodrošināšanas procesu.

Numur viens viņu sauca Madelīna aplausu pava­dīta devās atpakaļ uz sēdvietu, pie krūtīm lepni nesot jauno nozīmīti, kas īpaši darināta zivju inkubatora darbi­niekam. Jona pavisam noteikti priecājās, ka šis darbs nu bija aizņemts; viņš to nebūt neiekāroja, tomēr Madellnai veltīja uzmundrinošu smaidu.

Kad numur divi meitene, vārdā Ingera, saņēma savu darba uzdevumu kā dzimtmāte, Jona atcerējās, ko māte bija teikusi par šī uzdevuma ne visai augsto pres­tižu. Tomēr viņam nācās atzīt, ka komiteja veikusi pie­mērotu izvēli. Ingera bija patīkama meitene, mazliet paslinka, toties izturīgu un stipru ķermeni. Viņai patiktu triju gadu lutināšanas periods, kas sekotu īsai apmācī­bai; mazuļus pasaulē viņa laistu viegli un ātri, savukārt strādnieces darbs, kas sekotu pēc tam, ļautu izmantot spēku, liktu saglabāt veselību un kļūt disciplinētai. Ejot atpakaļ uz savu vietu, Ingera smaidīja. Dzimtmāte tomēr bija svarīgs darbs, lai ari dažkārt ne sevišķi cienīts.

Jona ievēroja Ašera nemierīgo dīdīšanos. Viņš vairā­kas reizes ar skatienu meklēja draugu, līdz grupas vadī­tājam nācās viņu norāt, ar sejas grimasi liekot ' nomieri­nāties un negrozīties.

Numur trīs, īzaks, saņēma darba uzdevumu sešgadnieku skolotājs; tas viņu acīmredzami priecēja un bija godam nopelnīts. Nu jau trīs darba uzdevumi bija izdalīti, un nevienu no tiem Jona nebija iekārojis. Lai gan, saprotams, viņš nevarēja būt dzimtmāte, zēns ne bez uzjautrināšanās pie sevis piebilda. Prātā viņš pār­cilāja tos darbus, kas vēl bija palikuši pāri. To bija tik daudz, ka viņš atmeta šai domai ar roku; galu galā nu bija pienākusi Ašera kārta. Jona ļoti uzmanīgi vēroja, kā draugs tuvojas skatuvei un bikli nostājas vecajo vadītājas priekšā.

-    Mēs visi kopienā pazīstam Ašeru. Viņš mums sagādā­jis ne vienu vien jautrības brīdi, vecajo vadītāja iesāka.

Ašers kautrīgi pasmaidīja un paberzēja vienu kāju gar otru. Klausītāji nosmējās.

-     Kad komiteja sāka domāt par Ašera uzdevumu, dažas iespējas uzreiz atmetām. Tādas, kas Ašeram nekādā gadījumā nederētu. Piemēram, sieviete smaidot pie­bilda, nevienu brīdi neplānojām Ašeru par trīsgadnieku skolotāju.

Zālē norībēja smiekli. Arī Ašers pasmējās, it kā sakau­nējies, tomēr bija manāmi apmierināts par sev pievērsto uzmanību. Trīsgadnieku skolotājs bija atbildīgs par to, lai bērni iemācītos pareizi lietot valodu.

-    Patiesību sakot, vecajo vadītāja iespurdzās, mēs pat spriedām, ka varētu ar atpakaļejošu datumu izteikt rājienu skolotājam, kurš bijis atbildīgs par Ašera valodas lietojumu, kad puikam bija trīs gadi, un tas bija pirms krietni ilga laika. Sapulcē, ko aizvadījām, domādami par Ašera uzdevumu, krietnu daļu laika atcerējāmies stāstus no tiem gadiem, kad mazais puika vēl mācījās precīzi izteikties.

-    It sevišķi, viņa smaidot sacīja, atšķirību starp kārumu un kāvienu. Atceries, Ašer?

Ašers, savilcis vainas pilnu seju, pamāja ar galvu, un klausītāji zālē atkal iesmējās, ari Jona. Šo gadījumu viņš atminējās, lai gan pašam tolaik bija tikai trīs gadi.

Mazajiem bērniem sodu sistēma bija plīkšķi ar dis­ciplīnas rīksti, tievu un smalku sitamvicu, kas šmaugi noplīkšķēja; bija tiešām sāpīgi. Bērnu aprūpes speciālis­tiem rūpīgi mācīja disciplīnas metodes: ātrs sitiens pa rokām par nelielu pārkāpumu. Trīs asāki cirtieni pa kailām kājām par otrreizēju nodarījumu.

Nabaga Ašers, tiklīdz sāka staigāt, bija ātri buldurējis un jaucis vārdus. Kādu dienu, trīsgadnieku grupā stāvot rindā pēc brokastu kārumiem un gribot ātrāk saņemt sulu un pusdienas laika uzkodas, viņš "kārumu" vietā bija pateicis "kāvienu".