Tad viņš izdzirda vienotu elpas vilcienu: šķita, ka ikviens zālē sēdošais pilsonis pēkšņi ieelpoja, lai paustu izbrīna pilnu jautājumu, kas visiem bija uz lūpām. Zēns redzēja skatītāju sejas, bijībā ieplestas acis.
Un tomēr viņš joprojām neko nesaprata.
- Šāda izraudzīšana notiek ārkārtīgi reti, vecajo vadītāja atklāja zālē sēdošajiem. Mūsu kopienai ir tikai viens atmiņu saņēmējs, kas vēlāk arī apmāca savu pēcteci.
- Mūsu pašreizējais atmiņu saņēmējs kopienā darbojies jau ļoti ilgi, viņa turpināja.
Jona sekoja sievietes acu skatienam un ievēroja, ka viņa lūkojas uz vienu no vecajo vidus. Vecajo komitejas locekļi sēdēja visi kopā, un vadītāja nopētīja kādu, kurš sēdēja vidū, tomēr dīvainā kārtā šķita atšķirts no visiem. Šo vīru Jona iepriekš nebija ievērojis, viņam bija gaišas acis un bārda. Viņš uzmanīgi vēroja Jonu.
- Pēdējās izvēles laikā mēs pieļāvām kļūdu, nopietni skaidroja vecajo vadone.
- Tas notika pirms desmit gadiem, kad Jona vēl bija pavisam mazs. Nekavēšos pie šī stāsta, jo tas visiem liek justies ļoti neērti.
Jona nezināja, par ko viņa runā, bet skatītāju zālē tiešām jautās apmulsums.
Klausītāji nemierīgi grozījās krēslos.
- Šoreiz nesteidzāmies, viņa turpināja. Vēl vienu neveiksmi nevaram atļauties.
- Dažkārt, viņa klāstīja, balsij kļūstot nedaudz gaišākai un kliedējot saspringumu auditorijā, mēs neesam pilnīgi pārliecināti par piešķirtajiem darba pienākumiem pat pēc visrūpīgākās novērošanas. Reizēm raizējamies, vai darba veicējs pietiekami attīstīsies, vai apmācības laikā apgūs visas nepieciešamās iemaņas. Galu galā vienpadsmit gadus vecie vēl ir bērni. Tas, ko mēs novērojam kā rotaļīgumu un pacietību, tātad īpašības, kas nepieciešamas aprūpētājam, pieaugot varētu izrādīties vieglprātība un laiskums. Tāpēc novērošanu turpinām arī apmācības laikā un, ja nepieciešams, koriģējam uzvedību. Savukārt atmiņu saņēmēju apmācības laikā nevar novērot, un mēs nevaram koriģēt viņa izturēšanos. Tas skaidri teikts noteikumos. Kamēr viņš tiek sagatavots atmiņu saņēmēja darbam, kurš šajā kopienā ir cienījamākais, viņam jābūt vienam, nošķirtam no pārējiem.
Viens? Nošķirts? Jona klausījās pieaugošā nemierā.
- Tāpēc izvēlei jābūt pamatīgi izsvērtai. Komitejas lēmumam jābūt vienprātīgam un vienbalsīgam. Šajā jautājumā komiteja nedrīkst šaubīties pat ne brīdi. Ja izraudzīšanas procesa laikā kāds no komitejas ziņo par šaubu pilnu sapni, kandidātu acumirklī var svītrot no izraudzīto saraksta. Jonu, iespējamo atmiņu saņēmēju, izvērtējām jau pirms vairākiem gadiem. Mēs viņu ļoti rūpīgi esam vērojuši, un mums nav gadījies neviens šaubu pilns sapnis. Viņš uzrādījis visas īpašības, kas nepieciešamas atmiņu saņēmējam.
Roku joprojām uzlikusi Jona pleciem, vecajo vadītāja uzskaitīja īpašības, kas nepieciešamas izredzētajam postenim.
- Saprāts, viņa teica. Mēs zinām, ka mācībās Jona allaž bijis izcils skolnieks.
- Godprātīgums, viņa minēja nākamo īpašību. Tāpat kā mums visiem, Jonam gadījušies dažādi sīki pārkāpumi. Viņa zēnam uzsmaidīja. Mēs to zinām. Pastāvīgi cerējām, ka viņš pats sevi ieteiks rājienam, un tā arī vienmēr noticis.
- Drosme, viņa turpināja. Tikai viens no klātesošajiem reiz bijis pakļauts stingrajai apmācībai, kas jāsaņem atmiņu saņēmējam. Protams, viņš ir visgodājamākais kopienas loceklis: pašreizējais saņēmējs. Tieši viņš mums vēl un vēlreiz atgādināja par to, ka šim procesam nepieciešama drosme.
-Jona, viņa vērsās pie puikas, bet runādama tik skaļi, lai arī visi zālē sēdošie varētu viņu sadzirdēt, apmācības laikā tev būs jāsastopas ar sāpēm. Fiziskām sāpēm.
Jona sajuta bailes trīsuļojam krūšu apvidū.
- Tādas tu nekad neesi izjutis. Jā, protams, esi nobrāzis celi, krītot no divriteņa. Nu labi, arī pirkstu iespiedis durvīs.
Jona pamāja, atceroties negadījumu un nožēlojamo sajūtu pēc tam.
- Bet tagad tev būs jāstājas pretim, viņa maigi paskaidroja, tādām sāpēm, kādas neviens no mums nav spējīgs saprast, jo nekad tādas nav pieredzējis. Arī pats atmiņu saņēmējs nespēj aprakstīt šīs sāpes, tikai atgādina, ka tu tās iepazīsi, tāpēc tev būs nepieciešama ārkārtīgi liela drosme. Tam mēs tevi nevaram sagatavot. Tomēr nešaubāmies, ka drosmes tev netrūkst, viņa zēnu iedrošināja.
Jona nepavisam nejutās drosmīgs. Vismaz ne tagad.
- Ceturtā nepieciešamā rakstura īpašība ir gudrība, teica vecajo vadone. To vēl Jona nav apguvis. Tā nāks līdz ar apmācību. Esam pārliecināti, ka Jonam piemīt spēja iegūt gudrību. Tieši šo īpašību mēs meklējām. Visbeidzot, saņēmējam jāpiemīt vēl vienai īpašībai, ko varu tikai nosaukt, bet nevaru aprakstīt, jo neizprotu. Arī jūs, kopienas locekļi, to nesapratīsiet. Varbūt Jona to sapratīs, jo pašreizējais atmiņu saņēmējs teicis, ka Jonam šī īpašība jau piemītot. Viņš to apzīmē kā spēju redzēt tālāk.
Vecajo vadītāja uzlūkoja Jonu, it kā izvaicājot. Arī zālē sēdošie viņu nopētīja. Visapkārt valdīja klusums.
Uz mirkli viņš, izmisuma pārņemts, sastinga. Viņam tas nepiemita tas, par ko viņa runāja. Jona pat nezināja, kas tas ir. Nu būtu īstais brīdis atzīties, teikt: "Nē, es nederu. Es nevaru," un paļauties uz viņu žēlastību, lūgt piedošanu, izskaidrot, ka viņi ir izraudzījušies nepareizo zēnu.
Zēns vērās zālē pāri skatītāju sejām, un atkal notika tas pats, kas reiz bija gadījies ar ābolu. Zālē sēdošie kaut kādā veidā izmainījās.
Zēns samirkšķināja-acis, un viss atkal bija kā senāk. Viņa pleci mazliet iztaisnojas. Uz īsu mirkli viņš sajuta sevī augam nelielu pārliecības dīgstu.
Runātāja viņu joprojām vēroja. Tāpat kā visa skatītāju zāle.
- Tā varētu būt, viņš vērsās pie vecajo vadītājas un visas kopienas. Es to vēl neizprotu. Nezinu, kas tas īsti ir. Bet dažkārt kaut ko redzu. Varbūt tas ari ir tālāk.
Sieviete noņēma roku no viņa pleciem.
- Jona, viņa uzrunāja ne tikai zēnu, bet ari visu kopienu, kuras daļa viņš bija, tu tiksi apmācīts, lai kļūtu par mūsu atmiņu saņēmēju. Paldies par tavu bērnību.
Tad viņa pagriezās un atstāja skatuvi, pameta viņu tur vienu stāvam ar seju pret pūli; cilvēki spontāni sāka murmināt viņa vārdu.
-Jona. Vispirms tas bija tikai čuksts: notušēts, tikko sadzirdams. Jona, Jona.
Tad arvien ātrāk un skaļāk. JONA, JONA, JONA.
Jona zināja, ka ar šo skandēšanu kopiena pieņem viņu un viņa jauno lomu, dodot viņam jaunu dzīvību, tāpat kā to bija darījuši ar jaunbērnu Kalebu. Sirds dziļumos zēns izjuta lepnumu un prieku.
Vienlaikus Jonu pārņēma bailes. Zēns nezināja, ko šī izredzēšana nozīmē. Viņš nezināja, par ko viņam jākļūst.
Vai kas no viņa iznāks.
9
Pirmo reizi divpadsmit gadu ilgajā mūžā Jona jutās atšķirts un atšķirīgs. Viņš labi atcerējās vecajo vadītājas vārdus: apmācība notiks viņam vienam pašam, nošķirti no pārējiem.
Lai gan apmācība pat nebija sākusies, viņš, atstājot auditoriju, bija juties atšķirīgs. Turēdams rokās vecajo vadītājas doto mapi, Jona lauzās ārā no zāles cauri pūlim, meklējot savu ģimeni un arī Ašeru. Pūlis pašķīra zēnam ceļu. Uz viņu nolūkojās. Jonam šķita, ka viņš sadzird čukstus.
- Aš! Jona izsaucās, ieraugot draugu netālu no divriteņu novietnes. Braucam kopā uz mājām?