- Protams, sekoja tas pats draudzīgais un ierastais Ašera smaids.
Tomēr vienu acumirkli Jona bija sajutis, ka draugs svārstās un nejūtas pārliecināts, vai viņam pienāktos tā darīt.
- Apsveicu tevi! Ašers sacīja.
- Es tevi arī, Jona atbildēja. Tiešām bija smieklīgi, kad viņa atcerējās par kārumiem. Tu saņēmi vairāk aplausu nekā jebkurš cits.
Pārējie divpadsmitgadnieki drūzmējās turpat netālu, uzmanīgi ieliekot saņemtās mapes divriteņu aizmugurē piestiprinātajās kastēs. Šovakar katrā mājā tiks pētītas instrukcijas ar norādēm par apmācības uzsākšanu. Gadiem ilgi katru vakaru, bieži vien garlaicībā žāvādamies, bērni bija iegaumējuši skolas stundām nepieciešamo. Šovakar viņi ar nepacietību sāks ielāgot pieaugušā darba noteikumus.
- Apsveicam, Ašer!-kāds izsaucās. Atkal ieskanējās šaubas. Arī tevi, Jona! ^
Tādā pašā veidā Ašers un Jona ar apsveikumiem vērsās pie grupas biedriem. Jona redzēja savus vecākus no divriteņu novietnes nolūkojamies uz viņu. Lilī, piesprādzēta sēdeklī, jau bija gatava braukšanai.
Jona pamāja ar roku. Vecāki smaidot māja pretim, tomēr zēns ievēroja, ka Lilī, īkšķi mutē iebāzusi, velta viņam nopietnu skatienu.
Jona un Ašers devās tieši uz mājām, pa ceļam apmainoties ar nenozīmīgām piezīmēm un izmetot pa kādam jokam.
- Uz tikšanos rīt no rīta, atpūtas vadītāj! nokāpis no riteņa savu namdurvju priekšā, Jona uzsauca Ašeram, kurš turpināja ceļu uz mājām.
- Nūjā! Līdz rītam! Ašers atsaucās.
Atkal pavisam īsu mirkli kaut kas šķita citādi svešāda sajūta, it kā viņi gadiem ilgi nebūtu labākie draugi. Varbūt tās bija tikai iedomas? Starp mani un Ašeru taču nekas nemainīsies, Jona domāja.
Vakariņas noritēja klusākā gaisotnē nekā parasti. Lilī čivināja par nākotnes plāniem saistībā ar brīvprātīgo darbu, meitene bija iecerējusi to sākt audzināšanas centrā, jo viņai esot pieredze Gabriela barošanā.
- Saprotu! meitene aši piebilda, saņemot no tēva brīdinošu skatienu. Vairs neminēšu viņa vārdu. Protams, mums nav paredzēts zināt, kāds ir viņa vārds.
- Nevaru sagaidīt, kad pienāks rītdiena, Lilī nespēja novaldīt satraukumu.
Jona bažīgi nopūtās.
- Es gan varu, viņš zem deguna nomurmināja.
- Tev parādīts ļoti liels gods, māte bilda. Tavs tēvs un es mēs ļoti lepojamies.
- Tas ir svarīgākais darbs visā kopienā, tēvs piebilda.
- Bet vakar jūs teicāt, ka cienījamākais pienākums ir darba piešķiršana.
Māte piekrītoši pamāja. Tas ir citādi. Šo īsti nevar nosaukt par darbu. Nebiju iedomājusies, nekad nebiju to gaidījusi. Viņa apklusa. Atmiņu saņēmējs ir tikai viens.
- Vecajo vadītāja teica, ka jau iepriekš bijusi viena izraudzīšana, bet viņi kļūdījušies. Par ko viņa īsti runāja?
Abi vecāki mirldi vilcinājās. Visbeidzot tēvs ierunājās, lai pastāstītu par iepriekšējo izraudzīšanu.
- Toreiz viss bija tāpat kā šodien, Jona: tā pati neziņa un satraukums, kad izlaida vienu no vienpadsmitgadniekiem darbu piešķiršanas laikā. Tad atskanēja paziņojums, ka viņi izraudzījušies…
Jona pārtrauca:
- Kāds bija viņa vārds?
Māte atbildēja.
- Viņas, nevis viņa. Tā bija meitene. Mēs nekad vairs nedrīkstam izrunāt viņas vārdu vai kādreiz to izmantot jaunbērnam.
Jona bija izbijies un pārsteigts. Vārds, ko vairs nekad nedrīkstēja izrunāt, nozīmēja vislielāko apkaunojumu.
- Kas ar viņu toreiz notika? viņš nervozi iejautājās.
Vecāku sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Mēs nezinām, tēvs samulsa. Vairs nekad viņu neredzējām.
Pār istabu nolaidās klusums. Viņi skatījās cits uz citu. Visbeidzot māte, pieceldamās no galda, sacīja:
- Tev pienācies liels.gods, Jona. Liels gods.
Palicis viens pats guļamistabā un gatavodamies iet pie miera, Jona beidzot atvēra savu mapi. Zēns bija ievērojis, ka dažiem divpadsmitgadniekiem bija iedotas ļoti biezas mapes ar daudzām izdrukātām lapām. Viņš iedomājās Bendžaminu, viņu grupas puisi, kas bija tendēts uz zinātni: kā viņš tīksmi sāka lasīt noteikumu un instrukciju pilnās lappuses. Jona iztēlojjās Fionu: kā viņa, maigi smaidot, noliecās pār pienākumu un darba metožu sarakstu, kas jāapgūst turpmāko dienu laikā.
Jonas mape zēnam par lielu pārsteigumu bija gandrīz tukša. Iekšā atradās tikai viena apdrukāta lapiņa. Viņš to pārlasīja divas reizes.
JONA ATMIŅU SAŅĒMĒJS
1. Tūlīt pēc skolas stundu beigām dodies uz ieeju piebūvē, kas atrodas pie vecļaužu ēkas, un stādies priekšā reģistratoram.
2. Katru dienu pēc tam, kad beidzas apmācība, nekavējoties dodies uz savu dzīvesvietu.
3. Kopš šī brīža tu esi atbrīvots no pieklājības normu ievērošanas. Drīksti uzdot jebkuru jautājumu jebkuram pilsonim, kā arī saņemt atbildi.
4. Neapspried apmācību ne ar vienu kopienas locekli, pat ne ar saviem vecākiem un vecajo komiteju.
5. Kopš šī brīža tev ir aizliegts piedalīties sapņu atstāstīšanā.
6. Izņemot slimības gadījumus vai savainojumus, kas neattiecas uz tavu apmācību, tev nav atļauts lūgt sāpes remdējošas zāles.
7. Tev nav tiesību lūgt atbrīvošanu.
8. Tu drīksti melot.
Jona bija pārsteigts. Kas gan notiks ar viņu un draugiem? Nebeidzamajām stundām, kas pagāja, dzenājot bumbu vai braukājot ar riteni gar upes krastu? Tas bija laiks, kad viņš jutās patiešām laimīgs. Vai tagad viņam to atņems? Zēns gaidīja, ka sekos vienkāršas un loģiskas instrukcijas: kur un kad jādodas. Katram divpadsmitgadniekam tika paziņots, kur, kad un kam jāziņo par apmācību. Jonu biedēja, ka viņa dienas režīmā acīmredzot nebija paredzēts laiks atpūtai.
Atbrīvojums no pieklājības normu ievērošanas viņu izbrīnīja. Tomēr, to vēlreiz pārlasot, zēns saprata, ka tas viņu nespiež būt rupjam, vienkārši atstāj izvēles iespēju. Jona bija pārliecināts, ka šo atļauju nekad neizmantos. Viņš bija tik pilnīgi un nepārprotami pieradināts pie pieklājības normu ievērošanas kopienā, ka doma par personisku jautājumu uzdošanu kādam kopienas loceklim vai tā iesaistīšanu riskantā pasākumā radīja nemieru.
Savukārt aizliegums stāstīt sapņus nebija liela problēma. Jona sapņoja tik reti, ka viņam parasti kādu sapni izstāstīt nevedās viegli, un zēns priecājās, ka no šī pienākuma tagad atbrīvots. Viņš gan īsu brīdi iedomājās, kā ar to tikt galā brokastu laikā. Ja nu viņš kaut ko sapņotu, vai ģimenei jāsaka kā bieži arī notika ka viņš neko nav sapņojis? Tie būtu meli. Labi, bet pēdējais noteikums… Pagaidām zēns vēl nebija gatavs domāt par sarakstā minēto pēdējo noteikumu.
Tas, ka aizliegts pieprasīt sāpes remdējošas zāles, gan lika dūšai sašļukt papēžos. Visiem kopienas iedzīvotājiem, pat bērniem, ja viņi tcTpalūdza vecākiem, vienmēr tika doti sāpes remdējoši medikamenti. Kad reiz Jona bija iespiedis pirkstu durvīs, viņš ātri, elpai aizraujoties, bija nospiedis skaļruņa pogu un informējis māti, kura nekavējoties pasūtīja sāpes remdējošas zāles, ko tūlīt nogādāja līdz viņu mājoklim. Nepanesamās sāpes gandrīz acumirklī bija mitējušās, un viņš no šī atgadījuma spēja atsaukt atmiņā tikai asiņu pulsēšanu plaukstā pēc tam, kad sāpes bija rimušas.
Vēlreiz pārlasot sesto noteikumu, viņš saprata, ka pirksta iespiešana durvīs atbilst kategorijai "neattiecas uz apmācību". Tātad, ja tas vēl kādreiz notiktu bet zēns bija diezgan pārliecināts, ka tā nebūs, jo pēc šī negadījuma ļoti sargājās no smagām durvīm viņš zāles joprojām varētu saņemt.