Arī tablete, ko viņš dzēra katru rītu, uz apmācību neattiecās. Tātad rīta tableti viņš joprojām saņems.
Tad Jona satraukts atcerējās, ko vecajo vadone bija teikusi par sāpēm, ar kurām būs jāsastopas apmācības laikā. Viņa tās bija nosaukusi par neaprakstāmām.
Jona lēnām norija siekalas, bez panākumiem mēģinādams iztēloties, kāda mēroga sāpēm jābūt, ja nedrīkst lietot sāpes remdējošas zāles. Bet to zēns nespēja.
Septītais noteikums nerosināja iztēli. Vēl nekad viņam nebija ienācis prātā lūgt atbrīvošanu.
Visbeidzot viņš sevi piespieda vēlreiz izlasīt pēdējo noteikumu. Kopš agras bērnības, izrunājot pirmos vārdus, bērniem mācīja nekad nemelot. Tā bija neatņemama precīzas izteikšanās sastāvdaļa. Reiz, būdams četrgadnieks, pirms pusdienas maltītes viņš bija izsaucies:
Esmu badā!
Jonu nekavējoties aizveda uz blakustelpu, lai pārrunātu, ko nozīmē precīza izteikšanās. Zēnam norādīja, ka viņš nav gan badā. Viņš ir izsalcis. Kopienā neviens necieta badu, nekad neviens nebija un nebūs badā. Sacīt "esmu badā" nozīmēja melot. Protams, tie nebija iepriekš plānoti meli. Tomēr precīza runa bija domāta tieši tam, lai nekad neizskanētu pat nejauši, bez īpaša nodoma pausti meli. Vai viņš to bija sapratis? Puisēnu toreiz apbēra ar jautājumiem. Un viņš tiešām bija sapratis.
Tagad viņš atcerējās, ka viņu nekad nebija pārņēmis kārdinājums sameloties. Ašers nemeloja. Arī Lilī nemeloja. Jonas vecāki noteikti nemeloja. Neviens to nedarīja. Ja vien…
Pēkšņi Jonam prātā iešāvās pārsteidzoša doma. Pat biedējoša.
Ko tad, ja citiem, tas ir, pieaugušajiem, nokļūstot divpadsmitgadnieku kārtā, arī dotas instrukcijas ar tādu pašu teikumu? Ja nu ikvienam pieaugušajam norādīts: tu drīksti melot?
Zēns jutās apdullis un nespēja skaidri aptvert. Tagad, drīkstot uzdot pat visnepieklājīgāko jautājumu, viņš drīkstēja (kas gan šķita gandrīz neiedomājami) kādam pieaugušajam, piemēram, tēvam, pajautāt: vai tu mēdz melot?
Tomēr Jonam nebūtu iespējas uzzināt, vai saņemtā atbilde ir patiesa.
10
-Jona, man jāiet šeit, pie vecļaužu mītnes durvīm Fiona sacīja pēc tam, kad norādītajā vietā abi bija atstājuši divriteņus.
- Nezinu, kāpēc uztraucos, meitene atzinās. Es taču te jau agrāk bieži esmu bijusi.
Viņa grozīja rokās mapi.
- Tagad viss tomēr ir citādi, Jona atgādināja.
- Pat plāksnītes ar vārdiem uz mūsu riteņiem, Fiona pasmējās.
Nakts laikā ekspluatācijas brigāde bija divriteņiem noņēmusi vecās plāksnītes un uzlikusi jaunas. Tās norādīja, ka riteņi pieder kopienas locekļiem, kas pašlaik iziet apmācības kursu.
- Negribu nokavēt, meitene steigšus noteica un sāka kāpt augšup pa kāpnēm. Ja nodarbības mums beigsies vienā laikā, braukšu ar tevi reizē uz mājām.
Jona pamāja ar galvu, atvadām pavicināja roku un devās apkārt ēkai uz piebūves daļu nelielu spārnu celtnes aizmugurē. Arī viņš negribēja nokavēt pirmo apmācības dienu.
Piebūvē nebija nekā sevišķa, tā bija parasta ēka, arī ieejas durvis ne ar ko neatšķīrās. Zēns sniedzās pēc smagā roktura, tad pamanīja pie sienas zvana pogu. Tā vietā, lai vienkārši atvērtu durvis, viņš to piespieda.
- Klausos! atskanēja balss no neliela skaļruņa virs zvana pogas.
- Tas esmu es… ē, Jona. Esmu jaunais… es gribēju teikt…
- Nāc iekšā!
Klikšķis nozīmēja, ka durvis tiek atvērtas.
Priekšnams bija neliels, tajā atradās tikai mazs galds; reģistratore strādāja ar kaut kādiem dokumentiem. Viņa paskatījās, Jonam ienākot, un tad zēnam par pārsteigumu piecēlās kājās. It kā neliels žests piecelšanās kājās, bet līdz šim neviens, viņam ienākot telpā, kājās nebija cēlies.
- Esi laipni gaidīts, atmiņu saņēmēj! sieviete cieņas pilnā balsi sacīja.
- Ak, lūdzu! Zēns samulsa. Sauciet mani par Jonu.
Reģistratore pasmaidīja, piespieda pogu, un zēns
izdzirda klikšķi, kas atslēdza durvis pa kreisi no galda.
- Vari doties iekšā, viņa mudināja.
Tad viņa ievēroja zēna samulsumu un apjauta tā cēloni. Durvis kopienā netika slēgtas. Nevienas. Vismaz nevienas no tām, par kuru esamību Jona zināja.
- Slēgtas tāpēc, lai aizsargātu atmiņu saņēmēja privātumu, jo viņam ir svarīgi koncentrēties, sieviete paskaidroja. Taču tas nebūtu iespējams, ja iedzīvotāji te klīstu, meklējot divriteņu remontdarbnīcu vai ko tamlīdzīgu.
Jona, mazliet nomierinājies, iesmējās. Sieviete šķita ļoti draudzīga, un tā bija taisnība; tas bija kopienā plaši iecienīts joks divriteņu remontdarbnīcu tik bieži pārvietoja, ka neviens īsti nezināja, kur tā atrodas.
Tev nav jābaidās, te nav nekā bīstama, sieviete uzmundrināja. Tomēr, ieskatoties sienas pulkstenī, viņa piebilda, viņam nepatīk, ja kāds jāgaida.
Jona steigšus pārkāpa pāri slieksnim un atklāja, ka atrodas patīkami mēbelētā dzīvojamā telpā.
Tā mazliet līdzinājās.viņa ģimenes vienības miteklim. Mēbelēm kopienas mājās biļa vienots standarts: praktiskas, robustas, ar skaidru funkciju. Gulta gulēšanai. Galds, lai pie tā ēstu. Rakstāmgalds mācībām.
Tādām darbībām paredzētas mēbeles bija arī šajā istabā, lai gan ikviena mēbele atšķīrās no tām, ko zēns bija redzējis savās mājās. Audums, ar ko pārvilkti polsterētie krēsli un dīvāns, bija biezāks un izskatījās greznāks; galda kājas bija nevis taisnas kā galdam, kas atradās viņa mājās, bet gan izliektas un elegantas, ar nelielu kokgrebumu apakšdaļā. Gulta, novietota nišā telpas otrā galā, bija drapēta ar brīnišķīgi izšūtu audumu; visu tā virsmu rotāja vijīgi raksti.
Bet visuzkrītošākais bija tas, ka šajā telpā atradās grāmatas. Jonas mājās bija daži nepieciešami sējumi, kam jābūt ikvienā mājsaimniecībā: vārdnīca, biezs kopienas izdevums, kurā aprakstīts katra biroja darbības virziens, katra ēka, rūpnīca un komiteja. Un, protams, ari «Noteikumu grāmata».
Citādas grāmatas, ja neņem vērā šīs, kas atradās viņa mājās, Jona nebija redzējis. Viņš pat nezināja, ka citas grāmatas vispār ir.
Toties šajā telpā sienas bija klātas ar grāmatplauktiem, un tie bija pilni līdz pat griestiem. Te jābūt simtiem, varbūt pat tūkstošiem grāmatu ar spožiem burtiem nosaukumos.
Jona pārsteigumā nolūkojās uz grāmatām, nespējot iedomāties, kas gan rakstīts tik daudzos tūkstošos lappušu. Varbūt tur iekļauti vēl citi noteikumi papildus tiem, kas attiecas uz kopienas pārvaldīšanu? Varbūt tur vēl sīkāk aprakstīti biroji, rūpnīcas un komitejas?
Tikai īsu mirkli zēns varēja lūkoties visapkārt, jo aptvēra, ka vīrs, kurš sēdēja krēslā līdzās galdam, viņu uzmanīgi vēro. Zēns steigšus piegāja tuvāk, nostājās vīrietim pretī un stādījās priekšā:
- Mans vārds ir Jona.
- Es zinu. Esi sveicināts, atmiņu saņēmēj!
Jona pazina veco vīru. Tas bija viens no vecajo vidus, kurš ceremonijas laikā šķita esam atstatu no pārējiem, lai gan bija ģērbies tieši tāpat kā visi.
Jona uzmanīgi ieskatījās gaišajās acīs, tik līdzīgās viņējām.
- Kungs, es atvainojos par savu neizpratni…
Zēns nogaidīja, bet vīrs neizrunāja ierasto frāzi par to, ka atvainošanās ir pieņemta.
Pēc brīža Jona turpināja:
- Biju domājis, tas ir es domāju, viņš palaboja, atgādinādams sev: ja reiz precīzs izteiksmes veids svarīgs, tad tas nozīmīgs tieši tagad, šī vīra klātbūtnē. Es domāju, ka jūs esat atmiņu saņēmējs. Es tikai… nu, tikai vakar tiku izvēlēts. Pagaidām vēl neesmu nekas. Vēl ne.