Vīrietis klusēja un uzmanīgi raudzījās uz zēnu. Skatienā jautās interese, ziņkāre, rūpes un, iespējams, arī mazliet līdzjūtības.
Visbeidzot viņš ierunājās.
- Sākot no šodienas, vismaz man, atmiņu saņēmējs esi tu. Pats esmu bijis saņēmējs nu jau ļoti ilgu laiku. Pārāk ilgu laiku. To taču tu redzi, vai ne?
Jona piekrītoši pamāja. Vīram bija grumbu izvagota seja, un acis, lai gan caururbjošas un neparasti gaišas, bija nogurušas. Ada ap acīm šķita tumša un apēnota.
- Redzu, ka esat godājamā vecumā, Jona cieņas pilnā balsī atbildēja. Vecajiem vienmēr tiek dots vislielākais gods.
Vīrs pasmaidīja. Uzjautimāts viņš pieskārās novecojušajai sejas ādai.
- Patiesībā nemaz neesmu tik vecs, cik izskatos, viņš Jonam atklāja. Novecot licis mans darbs. Zinu, ka izskatos tā, it kā nu jau man būtu pienākusi atbrīvošanas kārta. Bet patiesībā vēl ir diezgan daudz laika. Ļoti priecājos, kad tevi izredzēja. Šoreiz tas prasīja daudz laika. Iepriekšējā izredzēšana nebija veiksmīga, tā notika pirms desmit gadiem, un es pamazām zaudēju enerģiju. Bet spēks man būs nepieciešams, lai apmācītu tevi. Mums abiem jāveic grūts un sarežģīts ceļš.
- Lūdzu, sēdies! vīrs norādīja uz tuvāko sēžamo.
Jona apsēdās uz mīksta, polsterēta krēsla.
Vīrs aizvēra acis un turpināja:
- Kad tikko biju kļuvis par divpadsmitgadnieku, arī mani izredzēja tāpat kā šoreiz tevi. Es biju izbijies tāpat lcā, esmu pārliecināts, arī tu patlaban.
Vecais vīrs uz mirkli atvēra acis un caururbjoši uzlūkoja Jonu. Zēns piekrītoši pamāja ar galvu.
Runātājs atkal aizvēra acis.
- Es ierados šajā pašā istabā, lai sāktu apmācību. Tas notika ļoti sen.
- Arī man iepriekšējais atmiņu saņēmējs šķita tikpat vecs, cik tagad tev liekos es. Un ari viņš bija tikpat noguris.
Vīrs pēkšņi iztaisnojās, atvēra acis un teica:
- Tu drīksti uzdot jautājumus. Man ir niecīga pieredze, aprakstot šo procesu. Un par to ir aizliegts runāt ārpus šīm sienām.
- Es zinu. Esmu lasījis instrukciju, Jona sacīja.
- Tad jau skaidrojumos varu būt aptuvenāks, vīrs iesmējās. Mans darbs ir svarīgs un tiek ārkārtīgi godāts. Bet tas nenozīmē, ka nekļūdos. Kad iepriekšējo reizi mēģināju apmācīt savu pēcteci, man tas neizdevās. Lūdzu, jautā jebko, kas tev visu palīdzētu labāk saprast.
Jonam galvā jaucās neskaitāmi jautājumi. Veseliem tūkstošiem jautājumu. Tik daudz jautājumu, cik grāmatu plauktos pie sienām. Tomēr viņš neuzdeva pat vienu vienīgu jautājumu, vēl ne.
Vecais vīrs nopūtās, acīmredzami mēģinādams sakārtot domas. Tad viņš atkal ierunājās.
- Vienkāršāk sakot, viņš iesāka, lai gan tas nepavisam nav tik vienkārši, kā izklausās, mans uzdevums ir nodot tev visas atmiņas, ko pašlaik glabāju es. Atmiņas no pagātnes.
- Kungs, Jona uzmanīgi ieteicās, būs ļoti interesanti noklausīties jūsu dzīvesstāstu un dzirdēt jūsu atmiņas. Atvainojiet, ka pārtraucu pusvārdā, viņš steidzīgi piebilda.
Vecais vīrs nepacietīgi pamāja ar roku. Lūdzu, nekādas atvainošanās šajā istabā! Tam nav laika.
- Labi, Jona turpināja un samulsis apzinājās, ka atkal pārtrauc runātāju, mani tas tiešām interesē, negribu teikt, ka ne. Bet īsti nesaprotu, kāpēc tas ir tik svarīgi. Es varētu veikt kādu pieaugušā darbu kopienā un atpūtas laikā nākt šurp un klausīties stāstos par jūsu bērnību. Man tas patiktu. Patiesībā, viņš piebilda, to esmu darījis vecļaužu namā. Vecļaudīm patīk stāstīt par savu bērnību, un klausīties bija diezgan aizraujoši.
Vīrs noliedzoši pakratīja galvu.
- Nē, nē, viņš sacīja, laikam neizteicos pietiekami saprotami. Tās nebūs atmiriJs par manu bērnību.
Viņš atslīga atpakaļ, galvu atbalstījis polsterētā krēsla atzveltnē.
- Tās būs pasaules atmiņas, viņš nopūtās. Par to, kas bija pirms tevis, pirms manis, pirms iepriekšējā atmiņu saņēmēja un vēl daudzas paaudzes pirms tam.
Jona sarauca pieri.
- Visas pasaules? Viņš neticēja savām ausīm. Es nesaprotu. Jūs domājat ne tikai mūsu? Ne tikai mūsu kopienas atmiņas? Vai jūs domājat arī atmiņas no Citurienes?
Zēns mēģināja to aptvert.
- Piedodiet, kungs, es īsti nesaprotu. Varbūt neesmu pietiekami gudrs. Nesaprotu, ko jūs domājat, kad sakāt "visa pasaule" vai "paaudzes pirms tam". Man šķita, ka esam tikai mēs. Man šķita, ka ir tikai tas, kas notiek tagad.
- Ir vēl daudz kas vairāk. Tas viss, kas ir aiz: tas, ko mēs saucam par Citurieni, un tas, kas noticis sen, sen. Kad mani izvēlējās, saņēmu visas šīs atmiņas. Un šeit, šajā istabā, vienatnē to atkal un atkal izdzīvoju. Tā uzkrājas gudrība. Un tā mēs varam veidot savu nākotni.
Brīdi atpūties, viņš dziļi ievilka elpu.
- Atmiņas ļoti noslogo, viņš atzina.
Pēkšņi Jonam vecā vīra kļuva žēl.
- Tas ir tā, it kā… Vīrs apklusa, domās mēģinādams atrast piemērotāko salīdzinājumu. Tas ir tā, it kā brauktu lejup no kalna pa dziju sniegu, viņš beidzot sacīja. No sākuma tas ir tik pacilājoši: ātrums, auksti svelošs, dzidrs gaiss, bet tad sniegs pie ragavām līp arvien biezāks, slieces kļūst smagākas un tu palēnini gaitu, lai tiku uz priekšu, ir smagi jāstumj un…
Viņš pēkšņi papurināja galvu un pētoši uzlūkoja Jonu. To tu nespēj iztēloties, vai ne?
Jona izskatījās apmulsis. Nē, nespēju gan.
- Saprotams. Tu taču nezini, kas ir sniegs, vai ne?
Jona noliedzoši pakratīja galvu.
- Vai kas ir ragavas? Slieces?
- Nē, kungs, to es nezinu, Jona atbildēja.
- Lejup no kalna? Vai tas tev kaut ko izsaka?
- Nē, neko.
- Labi, tad te arī ķersimies pie lietas. Man nebija īsti skaidrs, ar ko sākt. Apgulies uz gultas ar seju pret segu! Vispirms novelc tuniku.
Mazliet nobažījies, Jona darīja, kā sacīts. Zem pleciem viņš sajuta gultas pārklāja elegantā auduma zīdaino pieskārienu. Zēns noskatījās, kā vīrs pieceļas un vispirms dodas pie sienas, kur atradās skaļrunis. Tāda pati ierīce bija redzēta katrā mājā, tomēr kaut kas te bija atšķirīgs. Šim skaļrunim bija slēdzis, ko vīrs veikli nospieda līdz galam, parādoties uzrakstam, kas vēstīja izslēgts.
Jona nespēja novaldīt izsaucienu. Tiesības izslēgt skaļruni tas bija kas nedzirdēts!
Tad vīrs pārsteidzoši ātri atgriezās tajā istabas stūrī, kur atradās gulta, un apsēdās uz krēsla līdzās Jonam, kurš gulēja nekustēdamies, gaidot, kas notiks turpmāk.
- Aizver acis! Atbrīvojies! Tas nebūs sāpīgi.
Jona atcerējās, kā iepriekš vecais vīrs viņu bija iedrošinājis un pat mudinājis uzdot jautājumus.
- Kas tagad notiks, kungs? zēns vaicāja, cerēdams noslēpt uztraukumu.
- Pārraidīšu tev atmiņas par sniegu. Vecais vīrs uzlika rokas uz Jonas kailāi«iuguras.
11
Sākumā Jona neko nejuta. Tikai vieglu vecā vira roku pieskārienu savai mugurai.
Zēns mēģināja atbrīvoties un elpot vienmērīgi. Telpā valdīja pilnīgs klusums, un uz bridi Jona nobijās, ka jau pirmajā dienā būs sevi apkaunojis, apmācībā vienkārši aizmiegot.
Tad viņš nodrebēja. Pēkšņi zēns apjauta, ka roku pieskāriens rada aukstumu. Tajā pašā bridi ieelpojot viņš manīja, ka gaiss ir mainījies, kļuvis saltāks, pat viņa paša elpa dvesa aukstumu. Jona aplaizīja lūpas, un mēle sajuta auksto gaisu.