Tas bija pārsteidzoši, bet ne biedējoši, vismaz ne tagad. Jona bija enerģijas pilns un atkal ieelpoja, tīksmi izbaudot salto gaisu. Tagad aukstums virpuļoja ap visu augumu. Tas pūta uz rokām, kas gultā rāmi gulēja gar sāniem, pārklāja muguru.
Jona vairs nejuta vecā vira roku pieskārienu.
Viņš sastapās ar kaut ko pilnīgi jaunu, it kā kniepadatas dūrieniem. Tomēr tā bija maigāka sajūta, bez sāpēm. Viņa augumu un seju pārklāja sīki, auksti, spalvai līdzīgi pieskārieni. Zēns atkal izbāza mēli un uztvēra kādu no šiem gaisīgajiem punktiem. Tas tūlīt izzuda, bet tad viņš noķēra vēl vienu un vēl… Neatvairāmi gribējās smaidīt.
Viņš joprojām apzinājās, ka guļ gultā piebūves ēkā. Tomēr kāda cita, atsevišķa būtības daļa pašlaik atradās sēdus un zem sevis sajuta nevis izdekorētu gultas pārklāju, bet gan ko tādu,-kas būtu aprakstāms kā plakana un cieta virsma. Rokas patlaban (lai gan nekustīgi gulēja gultā) bija satvērušas mitru auklu.
Un ari redzēt viņš spēja, lai gan acis bija aizvērtas. Zēns saskatīja spožu, mirguļojošu kristālu straumi, kas virpuļoja gaisā visapkārt un bira uz viņa rokām, brīdi pārklājot ādu gluži kā vēsa, plāna sega.
Arī elpa pēkšņi bija kļuvusi redzama.
Raugoties cauri virpuļiem, ko viņš uztvēra kā parādību un par ko bija runājis vecais vīrs, nosaucot to par sniegu, skats aizsniedzās tālu. Viņš atradās kaut kur augstu, augstāk par zemes virsmu. Zemi klāja bieza sniega sega, un viņš sēdēja uz kāda cieta, plakana objekta.
Ragavas, viņš pēkšņi apjēdza. Viņš tupēja uz priekšmeta, ko sauca par ragavām. Un pašas ragavas balansēja augsta paugura virsotnē, kas slējās virs apsnigušās zemes. Lai gan viņš nodomāja «paugurs», jaunā apziņa čukstēja priekšā vārdu «kalns».
Tad ragavas ar Jonu sāka kustēties cauri putenim, un viņš acumirklī saprata, ka dodas lejup no kalna. Skaļi neviens paskaidrojums nebija izskanējis. To viņam pateica priekšā šī brīža pieredze.
Ar priekšmetu, ko dēvēja par ragavām tās kustējās uz priekšu, tagad viņš zināja, slieču nestas, virzoties cauri kam tādam, ko sauca par sniegu, zēns sajuta auksto gaisu.
Traucoties lejā un apjēdzot jaunos apstākļus, viņš jutās brīvs un izbaudīja elpu aizraujošo prieku, ko radīja ātrums, skaidrs, vēss gaiss, pilnīgs klusums, līdzsvara, pacilājuma un miera izjūta.
Tad, samazinoties nogāzes slīpumam, paugura varbūt kalna pakājē ragavas palēnināja gaitu. Sniegs nu bija apķepis sliecēm, un zēns stūmās uz priekšu ar visu augumu, negribēdams, lai trauksmainais brauciens beigtos.
Visbeidzot sniega apkārt bija tik daudz, ka šaurās slieces vairs nespēja pakustēt uz priekšu, un ragavas apstājās. Kādu brīdi zēns sēdēja, gaidīdams ar satvertu auklu rokās.
Tad, it kā pārbaudot, viņš atvēra acis ne jau sniega-kalna-ragavu ainas acis, kas visu brauciena laiku bija kāri uztvērušas apkārtni. Viņš atvēra sava īstā es acis un redzēja, ka joprojām atrodas gultā un nepavisam nav pakustējies.
Vecais vīrs sēdēja līdzās gultai un zēnu vēroja.
- Kā tu jūties?
Jona uzslējās sēdus, mēģinot piemeklēt godīgu atbildi.
- Esmu pārsteigts, viņš pēc brīža bilda.
Vīrs ar piedurkni notrausa sviedrus no pieres.
- Ak, viņš nopūtās, tas tiešām prasīja daudz spēka. Bet, zini, nodevis tev pat niecīgākās atmiņas, pats jūtos vieglāk.
- Vai jūs domājat… Jūs sacījāt, ka drīkstu uzdot jautājumus, vai ne?
Iedrošinot zēnu, vecais vīrs pamāja ar galvu.
- Vai gribat teikt, ka tagad jums vairs nav atmiņu par braucienu ar ragavām?
- Tieši tā. Mazs atvieglojums vecam vīram.
- Tas bija tik interesanti! Un jums tas ir zudis. Es to jums atņēmu!
Vecais vīrs smējās.
- Es tev atdevu tikai vienu braucienu ar ragavām, vienu ainu ar sniegu, vienu kalnu. Man tādu atmiņu ir vesela pasaule. Es tās varētu atdot tev citu pēc citas, pat tūkstošiem reižu, tomēr man to neaptrūktos.
- Vai gribat apgalvot, ka es tas ir, mēs to varētu atkārtot? Jona vaicāja. Man tiešām patiktu. Liekas, turoties pie striķa, es pat ragavas stūrētu. Šoreiz nemēģināju, jo nekad to vēl neesmu darījis.
Vecais vīrs smaidot pašūpoja galvu. Varbūt kādu citu dienu, kā balvu par labi padarītu darbu. Mums nav laika vienkārši spēlēties. Gribēju sākt šādi, lai parādītu tev, kā tas notiek. Bet tagad, viņš teica jau lietišķāk, atgulies vēlreiz. Tagad…
Jona paklausīja. Viņš gribēja izjust nākamo piedzīvojumu, lai kas tas arī būtu. Pēkšņi viņam radās tik daudz jautājumu.
- Kāpēc mums nav sniega, ragavu un kalnu? viņš taujāja. Vai mums tas viss kādreiz bija? Un kad? Vai mani vecāki, kad bija jauni, pieredzēja sniegu? Un jūs?
Atmiņu saņēmējs paraustīja plecus un īsi iesmējās.
- Nē, viņš atklāja. Tās ir ļoti senas atmiņas. Tāpēc bija tik grūti… Tās bija jāatsauc no senas pagātnes, pirms vairākām paaudzēm. Šīs atmiņas man tika nodotas, kad vēl biju ļoti jauns atmiņu saņēmējs un manam priekštecim toreiz tās bija jāiegūst no laika pirms daudzām paaudzēm.
- Bet kas ar to ir noticis? Ar sniegu un visu pārējo?
- To sauc par klimata kontroli. Sniegs kavēja pārtikas audzēšanu un ierobežoja periodu, kad var nodarboties ar lauksaimniecību. Neprognozējamie laikapstākļi pārtikas izvadāšanu dažkārt padarīja neiespējamu. Tas nebija praktiski, tāpēc, kad nonācām pie Tāpatības, mēs no sniega atteicāmies. Un arī no kalna. Tie apgrūtināja preču pārvadāšanu. Visas tās smagās mašīnas un autobusi. Kalnos tiem bija jābrauc lēnāk. Tāpēc… Atmiņu saņēmējs pamāja ar roku, it kā šāds žests liktu kalniem izgaist. Tāpatība, viņš noslēdza sakāmo.
Jona domās sarauca pieri.
- Tomēr gribētos, ka mums tas viss būtu. Vismaz šad un tad.
Vecais vīrs pasmaidīja.
- Man arī, viņš piekrita, bet tā nav mūsu izvēle.
- Kungs, Jona dedzīgi ierosināja, jums ir tik liela vara…
Vecais vīrs viņu palaboja. Gods, viņš stingrā balsī sacīja. Man pienākas liels gods. Tāpat kā tev. Tu sapratīsi: tas nav gluži tas pats, kas vara. Tagad guli! Mēs esam ķērušies pie jautājuma par klimatu, tādēļ tev vēl šo to pārraidīšu. Šoreiz neteikšu, kā to sauc, jo gribu pārbaudīt, kā darbojas tava uztvere. Tev vajadzētu uztvert vārdu, pat ja es to nepasaku. Sniegu, ragavas, slieces un kalnu tev pārraidīju, iepriekš izstāstot.
Jona bez pamudinājuma aizvēra acis. Uz muguras viņš atkal sajuta rokas. Zēns gaidīja.
Tagad sajūtas parādījās daudz ātrāk. Šoreiz rokas uz muguras nebija aukstas, bet drīzāk izplatīja siltumu. Viņš mazliet nosvīda. Siltums izplatījās pāri pleciem, augšup pa kaklu un vaigiem. Šo siltumu zēns manīja ari cauri apģērbtajām ķermeņa daļām: patīkama sajūta pārņēma visu ķermeni. Kad viņš aplaizīja lūpas, gaiss bija karsts un sutīgs.
Jona nekustējās. Te nebija ragavu. Ķermenis palika mierā. Viņš vienkārši atradās kādā vietā ārpus telpām viens pats tur tā gulēja, un^ao augšpuses nāca siltums. Tas nebija tik aizraujoši kā braukt cauri sniegotajam gaisam, toties bija ļoti patīkami un mierinoši.
Pēkšņi viņš saņēma šīs sajūtas apzīmējumu: saulesgaisma. Tas it kā nāca no debesīm.
Tad aina beidzās.
- Saulesgaisma, viņš skaļi izrunāja, atverot acis.
- Labi! Tu uztvēri vārdu. Tas manu uzdevumu padara daudzkārt vieglāku. Nevajadzēs tik daudz skaidrot.
- Un tā nāca no debesīm.
- Jā, tā ir. Tieši tā kādreiz bija.