- Meitene pacēla gaisā sažņaugtu dūrīti, un ģimenei bija jāsmaida par aizkustinoši demonstratīvo žestu.
- Kāpēc, pēc tavām domām, ciemiņi neievēroja noteikumus? māte jautāja.
Lili apdomājās, tad pakratīja galvu.
- Es nezinu. Viņi uzvedās kā… kā…
- Dzīvnieki? Jona smaidot teica priekšā.
-Jā, pareizi! Ari Lili iesmējās. Kā dzīvnieki.
Bērni nezināja, ko šis vārds tieši apzīmē, bet to bieži
lietoja, lai attēlotu kādu, kas uzvedas neaudzināti, neveikli vai arī neiederas grupā.
- No kurienes jūsu viesi bija ieradušies? tēvs gribēja zināt.
Liii sarauca pieri, pūlēdamās atcerēties.
- Viens no vadītājiem mums to paziņoja sagaidīšanas runas laikā, bet es nevaru tagad atminēties. Laikam nepievērsu uzmanību. Tā grupa bija no citas kopienas. Viņiem agri bija jābrauc prom, tāpēc pusdienu maltīti viņi dabūja autobusā.
Māte pamāja ar galvu. Kā tu domā, varbūt viņu noteikumi bija citādi? Varbūt viņi vienkārši nezināja, kādi ir jūsu spēļu laukuma noteikumi?
Lilī paraustīja plecus. Droši vien.
- Tu taču esi bijusi citās kopienās, vai ne? Jona vaicāja. Mana grupa bieži ir viesojusies citur.
Liii pamāja ar galvu. Kad mēs bijām sešgadnieki, veselu skolas dienu pavadījām tajā kopienā kopā ar viņu sešgadniekiem.
- Un kā tu tur juties?
Lilī sarauca pieri.
- Savādi. Tur bija citāda kārtība. Viņi mācījās tādu izturēšanos, ko mēs vēl nebijām apguvuši, tāpēc jutāmies muļķīgi.
Tēvs ar interesi klausījās.
- Es padomāju, Lilī, viņš ieteicās, par to zēnu, kas šodien neievēroja noteikumus. Vai, tavuprāt, ir iespējams, ka viņš jutās neveikli un muļķīgi svešā vietā un ar tādiem noteikumiem, ko nepārzina?
Lilī apsvēra.
-Jā, tas ir iespējams, viņa beidzot sacīja.
- Man pat mazliet viņa žēl, Jona bilda. Lai gan viņu nepazīstu. Man žēl ikviena, kas atrodas tādā vietā, kur ir neiederīgs un neveikls.
- Nu, kā tu tagad jūties, Lilī? tēvs vaicāja. Vai joprojām dusmojies?
- Šķiet, ka ne, Lilī apņēmīgi skaidroja. Man tā puikas mazliet žēl. Un nožēloju, ka parādīju viņam dūri.
Viņas sejā staroja smaids.
Jona ari uzsmaidīja māsai. Lilī izpaustās sajūtas allaž bija saprotamas, diezgan vienkāršas, parasti tās bija viegli analizēt un izkliedēt. Droši vien arī Jonam tā bija, kad viņš bija septiņgadnieks.
Pieklājīgi, tomēr ne pārāk iedziļinoties, viņš klausījās, kad tēvs atklāja sava uztraukuma cēloni darbā viņš raizējās par kādu jaunbērnu, kurš neattīstījās visai sekmīgi. Jonas tēva amats bija audzinātājs. Tāpat kā citiem audzinātājiem, viņa pienākums bija rūpēties par jaunbērnu fiziskajām un emocionālajām vajadzībām agrīnajos dzīves gados. Ļoti svarīgs un nozīmīgs darbs, Jona saprata, bet tas viņu īpaši neinteresēja.
- Kādas dzimtes tas mazais ir? Lilī jautāja.
- Vīriešu, tēvs atbildēja. Jauks mazs zēns ar patīkamu raksturu. Bet viņš neaug tik ātri, kā vajadzētu, un ari guļ nemierīgi. Esam viņu ievietojuši speciālajā nodaļā papildu aprūpei, bet komiteja jau ierunājusies par viņa atbrīvošanu.
- Ak nē, māte līdzcietīgi nomurmināja. Varu iedomāties, kā tas tevi apbēdina.
Ari Jona un Lilī līdzjūtīgi māja ar galvu. Jaunbērna atbrīvošana vienmēr bija skumjš notikums, jo mazie vēl nebija paspējuši izbaudīt dzīvi kopienā. Turklāt viņi neko nebija pārkāpuši.
Bija tikai divi atbrīvošanas gadījumi, kas nebija uztverami kā sods. Vecāko atbrīvošana, kas bija kā dzīves svinēšana labi nodzīvota mūža pieminēšana, un jaunbērna atbrīvošana, kas vienmēr sev līdzi nesa "kas-no-viņa-būtu-iznācis" sajūtu. īpaši šķērmi tad jutās viņu audzinātāji tādi kā šoreiz Jonas tēvs, kas to uztvēra kā personisku neveiksmi darbā. Bet tas notika ļoti reti.
- Nu, tēvs ieteicās, es vēl tomēr pacentīšos. Ja neiebilstat, varētu lūgt komitejai atļauju viņu pa naktīm vest šurp. Jūs jau zināt, kādi ir nakts komandas aprūpētāji. Šķiet, ka mazajam zellim vajadzīga citāda pieeja.
- Protams, māte piekrita.
Arī Jona un Lilī māja ar galvu. Viņi jau agrāk bija dzirdējuši tēvu sūrojamies par nakts komandas darbu. Tas tika uzskatīts par maznozīmīgu pienākumu, un tur parasti norīkoja tos, kam pietrūka prasmes, intereses vai spēju veikt kādu svarīgāku darbu dienas laikā. Vairumam nakts komandas darbinieku pat netika piešķirti dzīvesbiedri, jo tā vai citādi šiem iedzīvotājiem nepiemita ļoti svarīga spēja veidot saikni ar citiem; bez tā savukārt ģimenes veidošanā nevarēja iztikt.
- Varbūt mēs viņu drīkstētu paturēt, Lilī ierosināja ar nevainīgu sejas izteiksmi.
Meitene tikai tēloja, un Jona, tāpat kā pārējie, to zināja.
- Lilī, māte smaidot teica. Tu taču zini noteikumus.
Divi bērni viens vīriešu un viens sieviešu dzimtes katrā ģimenes vienībā. Tas bija skaidri un gaiši ierakstīts noteikumos.
Lilī iespurdzās.
- Jā, viņa sacīja, bet varbūt šis būtu izņēmums.
Pēc tam māte, kas Justīcijas departamentā ieņēma atbildīgu posteni, atklāja savas šodienas sajūtas. Šodien pie viņas bija atvests kāds noteikumu pārkāpējs, kas reiz jau bija sodīts. Māte pati bija piemērojusi viņam sodu un cerējusi, ka ar to pietiks. Pārkāpējs bija atguvis vietu darbā, mājās kopā ar ģimenes vienību. Tas, ka viņš noteikumus pārkāpa vēlreiz, bija izraisījis mātē lielu neapmierinātību, vilšanos un dusmas. Pat vainas izjūtu par to, ka viņa nebija spējusi mainīt šī pilsoņa dzīvi.
- Turklāt man ir bail par viņu, māte atzinās. Jūs jau zināt, ka trešās iespējas nav. Noteikumos rakstīts pēc trešā pārkāpuma viņš jāatbrīvo.
Jona nodrebinājās. Viņš zināja, ka tas ir tiesa. Viņa vienpadsmitgadnieku grupā bija kāds zēns, kura tēvs bija atbrīvots pirms gada. Neviens to pat nepieminēja, apkaunojums bija vārdos neizsakāms. To bija grūti pat iedomāties.
Lilī piecēlās, devās pie mātes un noglāstīja viņas plecu. No savas sēdvietas pie galda arī tēvs pieliecās uz mātes pusi un saņēma viņas roku. Jona satvēra otru.
Cits pēc cita viņi izteica mierinājumu mātei. Drīz viņa pasmaidīja, pateicās un nomurmināja, ka nu jau jūtoties labāk.
Rituāls turpinājās.
- Jona, tēvs uzrunāja zēnu. Šovakar tu esi palicis pēdējais.
Puika nopūtās. Šovakar viņam gandrīz vai būtu gribējies savus pārdzīvojumus paturēt pie sevis. Bez šaubām, tas bija pret noteikumiem.
- Jūtos nobažījies, viņš atzinās, priecādamies, ka beidzot atradis īsto apzīmējumu savām jūtām.
- Kāpēc tā, dēls? lēvs izskatījās norūpējies.
- Zinu, ka tur īsti nav par ko bažīties, Jona paskaidroja, un katrs pieaugušais ar to ir saskāries. Zinu, ka esi to piedzīvojis, tēvs, un arī tu, māt. Tomēr es uztraucos par ceremoniju. Decembris tūlīt būs klāt.
Lilī platām acīm palūkojās augšup.
- Divpadsmit gadu ceremonija, viņa bijības pilnā balsī nočukstēja.
Pat visjaunākie bērni Lilī vecumā un jaunāki zināja, ka reiz nākotnē to piedzīvos ikviens.
- Es priecājos, ka atklāji mums savas izjūtas, tēvs sacīja.
- Lilī! māte ar rokas mājienu raidīja mazo meiteni prom. Ej, uzvelc naktskreklu! Es un tēvs vēl pasēdēsim un aprunāsimies ar Jonu.
Lilī nopūtās, tomēr paklausīgi piecēlās no krēsla.