Выбрать главу

Tad viņš ielūkojās sienas pulkstenī. Tagad atgulies! Mums vēl tik daudz kas jāpadara.

-    Devēj, Jona ievaicājās, mēģinot ērtāk iekārtoties guļvietā. Kas notika ar jums, kad kļuvāt par atmiņu saņēmēju? Jūs teicāt, ka arī esat redzējis tālāk, bet tikai citādi.

Zēns sajuta uz muguras vecā vīra rokas.

-    Kādu citu dienu, devējs laipni sacīja, pastāstīšu to kādu citu dienu. Tagad mums jāstrādā. Izdomāju, kā tev palīdzēt izprast krāsas. Tagad aizver acis un paliec mierā! Pārraidīšu tev atmiņas par varavīksni.

13

Pagāja dienas un nedēļas. Saņemot atmiņas, Jona apguva krāsu nosaukumus, mācījās tās pazīt. Nu jau viņš atšķīra visas nokrāsas un saskatīja tās arī ikdienā. Zēns nojauta, ka viņa dzīve vairs nebūs tik ierasta kā līdz šim.

Tomēr krāsas viņa tuvumā neuzkavējās ilgi. Tikai mirkli iemirgojās zaļais zālājā ap centrālo laukumu vai krūmājā upes krastā. Ķirbji koši oranžā krāsā, atvesti no lauksaimniecības teritorijas, kas atradās aiz kopie­nas robežām, tos viņš redzēja pa gabalu. Acumirklīgs košas krāsas uzplaiksnījums; tad tas pazuda, vietā atstā­jot ierasto vienmuļo bezkrāsainību.

Devējs bija teicis, ka paies ilgs laiks, iekams Jona krā­sas spēs saredzēt pastāvīgi.

-    Es to vēlos! Jona sadusmojies izsaucās. Tas nav godīgi, ka viss ir bezkrāsains!

-      Nav godīgi? devējs dīvaini lūkojās uz Jonu. Paskaidro sīkāk!

-   Nu… Jonam nācās apsvērt. Ja viss ir vienāds, tad nav nekādas izvēles. Es gribu no rīta pamosties un kaut ko izlemt. Vilkt zilu vai sarkanu tuniku.

Viņš noskatījās uz savu bezkrāsaino tuniku. Tās visas ir vienādas.

Tad Jona iesmējās. Zinu, ka nav svarīgi, kas ir mugurā. Tas nav svarīgi. Bet…

-    Svarīga ir iespēja izvēlēties, vai ne? devējs ievai­cājās.

Jona piekrītoši pamāja.

-     Mans mazais brālis… viņš iesāka, tad pats sevi izlaboja. Nē, tas nav precīzi. Viņš īstenībā nav mans brālis. Bet ir jaunbērns, par ko mana ģimene rūpējas: viņu sauc Gabriels.

-   Jā, zinu par Gabrielu.

-     Viņš pašlaik ir tādā vecumā, kad apgūst daudz ko jaunu. Viņš satver rotaļlietas, kas atrodas acu priekšā. Tēvs saka, ka tā viņš mācoties attīstīt sīkos muskuļus. Un viņš tiešām ir jauks.

Devējs pamāja ar galvu.

-    Bet tagad, kad spēju atšķirt krāsas, vismaz brīžiem, es nodomāju: ja nu Gabrielam acu priekšā turētu manti­ņas, kas būtu spilgti dzeltenas vai, piemēram, sarkanas, un viņš varētu izvēlēties? Tā vietā, ka viss ir vienāds. Tāpatības vietā.

-    Viņš varētu izdarīt nepareizu izvēli.

-    Ak! Jona pēc klusuma brīža iesaucās. Jā, es sa­protu, ko jūs domājat. Jaunbērna rotaļlieta nav nekas svarīgs. Bet vēlāk gan ir citādi, un tas ir svarīgi. Vai ne? Mēs neuzdrošināmies ļaut cilvēkiem izvēlēties.

-    Vai tas būtu nedroši? uzvedināja devējs.

-    Jā, tas noteikti būtu nedroši. Jona pārliecināti piekrita. Ja nu cilvēkiem būtu ļauts izraudzīties savu dzīvesbiedru? Un ja nu viņu izvēle būtu nepareiza? Ja nu… viņš turpināja, smiedamies par prātā iešāvušos absurdo domu. Ja nu mēs paši varētu izvēlēties savu dzīves uzdevumu?

-    Biedējoši, vai ne? devējs ieteicās.

Jona ieķiķinājās. Ļoti. Nespēju to pat iedomāties. Cilvēki tiešām jāpasargā no nepareizas izvēles.

-    Tā ir drošāk.

-    Jā, Jona piekrita, daudz drošāk.

Saruna pievērsās citām lietām, taču Jona joprojām juta savādu neapmierinājumu, ko pats īsti neizprata.

Viņš tagad bieži bija nepamatoti dusmīgs, piemē­ram, uz skolasbiedriem. Tie bija apmierināti ar dzīvi, kurā nebija nekā no tā satraucošo jaunumu klāsta, kādu piedzīvoja viņš. Jona niknojās arī uz sevi, ka nespēj neko darīt, lai to mainītu.

Viņš gan mēģināja. Nelūdzot devēja atļauju zēns baidījās vai drīzāk zināja, ka atļauja netiks dota, Jona mēģināja kaut ko no savas jaunās sapratnes nodot arī draugiem.

-    Ašer, Jona kādu ritu vērsās pie drauga, uzmanīgi paskaties uz šiem ziediem!

Puikas stāvēja pie ģerāniju dobes netālu no Pieejamo ierakstu halles. Jona uzlika rokas Ašeram uz pleciem un koncentrēja skatienu uz sarkanajām ziedlapām, mēģinot noturēt rokas, cik ilgi vien iespējams, un vienlaikus cen­šoties sarkanās krāsas esamību nodot draugam.

-     Kas tev lēcies? Ašers nemierīgi sagrozījās. Vai kaut kas nav kārtībā?

Viņš nokratīja Jonas rokas. Ārpus ģimenes vienības tā bija nepieņemama nepieklājība pieskarties citam kopienas loceklim.

-     Nē, nekas. Brīdi man šķita, ka puķes vīst un mums jāinformē dārzniecības komanda, lai piegādā tām vairāk ūdens. Jona nopūtās un novērsās.

Kādu vakaru viņš atgriezās no apmācības, bruņojies ar jaunām zināšanām. Todien devējs bija izvēlējies pār­raidīt pārsteidzošas un uztraucošas atmiņas. Zem vecā vīra rokām Jona pēkšņi bija atskārtis, ka atrodas pavisam svešādā vidē: tā bija tveicīga un vēju appūsta vieta zem zilām debesīm.

Visapkārt auga reti zāles kumšķi, tur bija daži krūmi un akmeņi. Mazliet tālāk zēns redzēja bagātīgāku augu valsti: platus, zemus kokus, kas izcēlās uz debesu fona. Jona dzirdēja trokšņus: asus ieroču sprakstus; viņš uztvēra vārdu šautene, tad šāvienus un briesmīgu būk­šķi, it kā kaut kas smags kristu zemē, raujot sev līdzi koku zarus.

Viņš dzirdēja, kā cilvēki sasaucas. Lūkojoties ārā no slēptuves kādā krūmājā, zēnam atausa atmiņā stāstī­jums par laiku, kad cilvēka ādai piemita atšķirīga krāsa. Diviem no šiem vīriem bija tumši brūna, pārējiem gaiša āda. Pieejot tuvāk, Jona vēroja, kā vīri nocērt ilkņus mil­zīgam, nekustīgam dzīvniekam un, asiņu notraipītu, velk to projām. Zēnu satrieca jaunā izpratne par krāsu, ko viņš pazina kā sarkanu.

Tad vīri bija prom, traucoties pretim apvārsnim trans­portlīdzeklī, kam no joņojošo riteņu apakšas uz visām pusēm šķīda oļi. Kāds olis ar sāpīgu sitienu trāpīja zēnam pa pieri. Atmiņu straume nemitējās, lai gan Jona vairs nevarēja sagaidīt, kad tā beigsies.

Piepeši viņš pamanīja no koku paēnas parādāmies vēl vienu ziloni. Ļoti lēni tas piegāja pie sakropļotā dzīv­nieka un lūkojās lejup. Ar saliektu snuķi noglāstījis mil­zīgo augumu, tas pasniedzās augšup, satvēra dažas koka lapas un nobēra tās pāri saplosītajai miesai.

Visbeidzot tas nolaida milzīgo galvu, pacēla snuķi un pāri tukšajai ainavai izskanēja rēciens. Jona nekad nebija dzirdējis tādu skaņu. Tā bija tāda niknuma un izmisuma izpausme, ka šķita: tā nebeigsies nekad.

Tā joprojām skanēja Jonam ausīs, kad zēns atvēra acis un, sāpju pārņemts, gulēja gultā, kas bija ierastā atmiņu saņemšanas vieta. Kliedziens atbalsojās zēnam apziņā, kad viņš lēnām mina riteņa pedāļus ceļā uz mājām.

-    Lilī, viņš ierunājās tovakar, kad Lilī paņēma no plaukta savu mierinājuma objektu, mīksto zilonīti, vai tu zināji, ka reiz dzīvoja pavisam īsti ziloņi? Ka tie bija dzīvi?

Meitene nolūkojās uz lupatu rotaļlietu un sašķobīja sejiņu.

-     Kā tad, viņa skeptiski noteica. Rimsties, Jona!

Jona piesēda uz dīvāna, kamēr tēvs atsēja Lilī matu

lentes un ķemmēja viņas matus. Zēns uzlika rokas viņiem abiem uz pleciem. Ar visu būtību viņš centās tiem nodot daļiņu no saņemtajām atmiņām: ne jau dzīvnieka sāpju pilno kliedzienu, bet ziloņa būtību, izpratni par milzīgo dzīvnieku un saudzīgo pieskārienu, ko tas bija veltījis draugam.