Bet tēvs tikai turpināja ķemmēt garos Lilī matus, un meitene visbeidzot nepacietīgi izgrozījās zem brāļa pieskāriena.
- Jona, viņa bilda, man sāp, kad tu tā dari.
- Atvaino, ka tevi sāpināju, Lilī, Jona nomurmināja zem deguna un nolaida roku.
- Pieņemu atvainošanos, Lilī, glaudot izbāzto snuķaini, bez īpaša entuziasma atbildēja.
- Devēj, reiz Jona uzdeva jautājumu, kad viņi kopā gatavojās dienas darbam, vai jums ir dzīvesbiedre? Vai jums ir tiesības uz tādu pieteikties?
Lai gan uz Jonu neattiecās noteikums par pieklājības normu ievērošanu, tomēr viņš saprata, ka šis nudien ir nepieklājīgs jautājums. Devējs gan bija mudinājis viņu uzdot jebkādus jautājumus un nešķita apmulsis vai apvainots, pat ja jautājums izrādījās ļoti personisks.
Vecais vīrs iesmējās.
- Nē, tāda noteikuma, kas man liegtu pieteikties, nav. Man reiz bija dzīves draudzene. Tu gan neatminies, cik man gadu, Jona. Mana bijusī dzīvesbiedre nu mitinās bezbērnu pieaugušo centrā.
- Ak, protams. Jona bija aizmirsis acīmredzamo faktu par devēja vecumu.
Kopienas pieaugušajiem novecojot, viņu dzīvē ieviesās pārmaiņas. Vairs nebija nepieciešams uzturēt ģimenes vienību. Arī Jonas vecāki, kad viņš un Lilī izaugs, dosies dzīvot pie citiem bezbērnu pieaugušajiem.
- Tev būs tiesības pieprasīt dzīvesbiedri, Jona, ja tu to gribēsi. Tomēr brīdinu, ka tas nebūs vienkārši. Taviem dzīves apstākļiem jābūt citādiem nekā pārējām ģimenes vienībām, kur grāmatas ir aizliegtas. Tu un es mēs abi esam vienīgie, kam grāmatas ir atļautas.
Jona paraudzījās apkārt un vēlreiz nopētīja pārsteidzošo krājuma daudzumu. Laiku pa laikam viņš spēja izšķirt grāmatu muguriņu krāsas. Zēnam pavadot laiku kopā ar veco vīru, viņi bija tik dziļi iegrimuši sarunās un atmiņu pārraidēs, ka Jona vēl nebija paguvis atvērt nevienu no grāmatām. Virsrakstus gan viņš bija šur un tur palasījis un zināja, ka sējumos atrodamas iepriekšējos gadsimtos uzkrātās zināšanas; kādu dienu tās piederēs viņam.
- Tātad, ja man būs sieva un varbūt ari bērni, tad grāmatas būs jāslēpj no viņiem?
Devējs piekrita. Jā,-man nebija ļauts rādīt grāmatas sievai, tas tiesa. Bet pastāv„uēl citas grūtības. Vai atceries noteikumu, kas paredz, ka jaunais atmiņu saņēmējs nedrīkst citiem stāstīt par savu apmācību?
Jona sparīgi pamāja ar galvu. Protams, viņš atcerējās. Salīdzinājumā ar pārējiem tas bija izrādījies daudz grūtāk ievērojams noteikums.
- Kad oficiāli kļūsi par jauno atmiņu saņēmēju un mēs te savu darbu būsim pabeiguši, tev izsniegs jaunus noteikumus. Šie noteikumi pašlaik attiecas uz mani. Un droši vien tevi nepārsteigs, ka man nav ļauts par savu darbu runāt ar kādu citu vienīgi ar jauno atmiņu saņēmēju. Un tas, protams, esi tu. Tātad ir vesels dzīves cēliens, kurā nedrīkst dalīties ar savu ģimeni. Tas ir grūti, Jona. Vismaz man tas bija grūti. Tu taču saproti, ka tā ir mana dzīve? Šīs atmiņas?
Jona atkal pamāja, tomēr jutās samulsis. Vai tad dzīve nesastāv no tā, ko dara katru dienu? Cita nekā taču nav!
- Esmu redzējis, kā jūs pastaigājaties, zēns ieteicās.
Sirmais vīrs nopūtās. Jā, es staigāju. Un ēdienreizēs
ēdu. Un, kad mani izsauc vecajo komiteja, stājos viņu priekšā, informēju viņus un dodu padomus.
- Vai jūs viņiem bieži dodat padomus? Jonu mazliet biedēja doma, ka kādu dienu viņš būs tas, kas dos padomus valdošajai grupai.
Tomēr devējs atbildēja noliedzoši.
- Reti. Tikai tad, kad viņi sastapušies ar ko tādu, ko iepriekš nav pieredzējuši. Tad viņi izsauc mani, lai izmantoju atmiņas un dodu viņiem padomu. Bet tas notiek ļoti reti. Reizēm vēlos, kaut viņi biežāk izmantotu manis uzkrātās gudrības: es tik daudz varētu pastāstīt! Vairākas lietas, manuprāt, būtu jāmaina. Bet viņi pārmaiņas nevēlas. Dzīve rit tik organizēti, tik paredzami bez sāpēm. Tādu viņi to ir izvēlējušies.
- Tad nesaprotu, kāpēc vispār vajadzīgs atmiņu saņēmējs, ja jau viņu tik reti aicina, Jona iebilda.
- Es esmu vajadzīgs. Tāpat kā tu, devējs sacīja, bet sīkāk nepaskaidroja. Pirms desmit gadiem tas viņiem tika atgādināts.
- Kas notika pirms desmit gadiem? Jona gribēja zināt. A, zinu! Jūs mēģinājāt apmācīt savu pēcteci, bet tas neizdevās. Kāpēc? Un kādēļ tas atgādināja, ka atmiņu saņēmējs tomēr nepieciešams?
Vecišķā seja savilkās drūmā smaidā.
- Kad jauno atmiņu saņēmēju neizdevās apmācīt, visas atmiņas, ko viņa bija saņēmusi, tika palaistas vaļā. Bet tās nenonāca atpakaļ pie manis. Tās nonāca…
Viņš apklusa un šķita prātā pārliekam, kā labāk formulēt šo domu.
- Konkrēti nezinu. Atmiņas nonāca atpakaļ tajā vietā, kur tās reiz eksistēja, pirms atmiņu saņēmēja amats bija ieviests. Tā bija vieta tur… Viņš neskaidri pavicināja roku. Un tad cilvēki varēja tām piekļūt. Acīmredzot kādreiz tā bija. Ikvienam bija pieeja atmiņām. Izcēlās haoss, viņš atklāja. Kopienas iedzīvotāji toreiz stipri cieta. Pēc kāda laika, kad atmiņas izplūda, viss norima.
Tomēr tas neapšaubāmi atgādināja, cik ļoti nepieciešams atmiņu saņēmējs, lai uztvertu un saturētu šīs sāpes. Un zināšanas.
- Bet jums visu laiku jācieš, Jona norādīja.
Devējs pamāja ar galvu. Un tev būs tāpat. Tā ir
mana dzīve. Un tavējā būs tāda pati.
Jona apdomāja, kas viņu^gaida.
- Tikai staigāšana, ēšana un… viņš paskatījās apkārt uz grāmatu plauktiem, lasīšana? Un tas ir viss?
Vecais pašūpoja galvu. Tās vienkārši ir manas nodarbes. Mana dzīve ir šeit.
- Šajā istabā?
Vecais vīrs atkal pašūpoja galvu. Tad uzlika rokas uz sejas un krūtīm. Nē, šeit manā būtībā. Tur, kur ir atmiņas.
- Zinātnes un tehnoloģiju instruktors reiz stāstīja par to, kā darbojas smadzenes, Jona aizrautīgi klāstīja. Tur ir pilns ar elektriskiem impulsiem. Tās ir kā dators. Ja vienu smadzeņu pusi stimulē ar elektrodiem, tā…
Viņš aprāva runas plūdus, jo sarunu biedra sejā ievēroja dīvainu izteiksmi.
- Viņi neko nejēdz, vecais vīrs rūgti noteica.
Tas Jonam bija milzīgs trieciens. Kopš pirmās apmācības dienas piebūves telpā viņi abi kopā bija nepiedodami pārkāpuši pieklājības noteikumus, un nu jau Jona ar to bija apradis. Bet šis te bija atšķirīgs, daudz vairāk nekā vienkārši nepieklājīgs. Šis bija briesmīgs apvainojums. Ja nu kāds to dzirdējis?
Zēns pameta ātru skatu uz sienas skaļruni, pārbijies no domas vien, ka komiteja varētu noklausīties, kā to bieži mēdza darīt. Bet, kā vienmēr kopīgo nodarbību laikā, skaļrunis bija izslēgts.
- Neko? Jona nervozi čukstēja. Bet mani skolotāji…
Devējs ar roku it kā kaut ko aizslaucīja prom.
- Jā, tavi instruktori ir labi apmācīti. Viņi pārzina zinātniskus faktus. Ikviens savam amatam ir teicami apmācīts. Tikai… bez atmiņām nekam nav nozīmes. Viņi šo nastu uzkrāvuši man. Un arī iepriekšējam atmiņu saņēmējam. Un vēl vairākas paaudzes iepriekš.
- Un vēl un vēl, un vēl senāk, Jona turpināja, zinot, ka šī frāze ir neizbēgama.
Devējs, lai gan aprauti un skarbi, tomēr pasmaidīja. Jā, tiesa. Un nākamais būsi tu. Liels pagodinājums.
-Jā, kungs. To man teica ceremonijas laikā. Pats augstākais pagodinājums.
Dažas pēcpusdienas devējs sūtīja Jonu prom neapmācījis. Jona zināja: tajās dienās, kad viņš ieradies sastapa sirmgalvi bālu seju, salikušu šūpojamies uz priekšu un atpakaļ, viņš tiks sūtīts prom.