- Dodies prom, devējs, seju savilcis sāpēs, teica. Šodien man sāp. Nāc atpakaļ rit!
Tādās reizēs Jona uztraucies un vīlies pastaigājās gar upes krastu. Uz takām ļaužu nebija, ja neņem vērā pāris cilvēku no piegādes komandas vai šur tur pa kādam ainavu uzlabošanas strādniekam. Visi mazie bērni atradās bērnu aprūpes centrā, savukārt vecākie bija aizņemti brīvprātīgajā darbā vai apmācībās.
Viens pats tā klīzdams, Jona pārbaudīja jauniegūtās atmiņas meklēja ainavā zaļo nokrāsu, kas, kā viņš zināja, ieslēpusies krūmājos; kad tā iezibsnījās apziņā, viņš koncentrējās uz šiem punktiem, padarot tos tumšākus un paturot redzeslokā, cik ilgi vien iespējams, līdz galva sāka smelgt. Tad viņš ļāva krāsai aizbalot prom.
Zēns lūkojās plakanajās, bezkrāsainajās debesīs, mēģinādams no tām izvilkt zilo krāsu, un atcerējās saulesgaismu, līdz beidzot uz īs^brīdi viņam izdevās sajust siltuma vilni.
Viņš nostājās tilta pakājē. Tilts pletās pāri upei, kopienas pilsoņiem to bija ļauts šķērsot tikai oficiālās darīšanās. Jona tam bija braucis pāri kopā ar savu skolas grupu ekskursijā, apciemot patālās kopienas. Zēns zināja, ka teritorija aiz tilta līdzinājās viņa zemei tāda pati plakana un labi organizēta, ar lauksaimniecības vajadzībām iedalītiem vienādiem zemes gabaliem. Citas kopienas, ko viņam bija izdevies redzēt šo braucienu laikā, bija tādas pašas kā viņējā; varbūt nelielas atšķirības varēja saskatīt arhitektūrā un skolas darba organizācijā.
Jona gribēja zināt, kas atrodas tur, tālumā, kur viņš nekad nebija bijis. Zeme taču nebeidzas aiz tuvējām kopienām? Vai Citurienē ir kalni? Vai tur pastāv tādas vēju un svelmes pārņemtas vietas kā tā, ko viņš bija redzējis atmiņās ar nogalinātajiem ziloņiem?
- Devēj, kas ir šo sāpju iemesls? viņš reiz ievaicājās pēc tam, kad iepriekšējā dienā bija aizsūtīts prom.
Vecais vīrs vēl neatbildēja, un Jona turpināja.
- Vecajo vadītāja man jau pašā sākumā teica, ka atmiņu saņemšana var izraisīt milzīgas sāpes. Un jūs aprakstījāt, kā iepriekšējā atmiņu saņēmēja neveiksme atbrīvoja atmiņas un tās sāpīgi skāra visu kopienu. Bet es vēl neesmu piedzīvojis sāpes. īstas. Jona pasmaidīja. Jā, atceros saules apdegumu, ko jūs man pārraidījāt pirmajā dienā. Bet tas nemaz nebija pārāk grūti. Kas liek jums tik ļoti ciest? Ja dažas no sāpēm pārraidītu man, varbūt jums būtu mazāk jācieš.
Vecais vīrs pamāja.
- Nogulies! viņš sacīja. Arī man šķiet, ka ir pienācis laiks. Nevaru tevi pasargāt visu laiku. Galu galā tas viss tev reiz būs jāuzņemas. Ļauj brīdi padomāt, viņš turpināja, kad Jona, mazliet nobijies, jau bija atlaidies gultā.
- Labi, sirmgalvis pēc brīža noteica, esmu izlēmis. Mēs sāksim ar kaut ko pazīstamu. Lai būtu vēlreiz kalns un brauciens ar ragavām!
Tad viņš uzlika rokas Jonam uz muguras.
14
Gandrīz tādas pašas atmiņas Jona jau bija saņēmis, tikai šoreiz kalns bija citāds stāvāks, un sniegs sniga mazāk biezā slānī nekā iepriekš.
Turklāt bija aukstāks. Sēžot ragavās kalna galā, viņš ievēroja, ka sniegs zem sliecēm nav tik dziļš un pūkains kā pagājušo reizi, bet manāmi cietāks un klāts ar zilganu ledus kārtiņu.
Ragavas izkustējās uz priekšu, un Jona priekā smaidīja, sagatavojies gaidāmajam elpu aizraujošajam braucienam lejup uzmundrinošā ziemas gaisā.
Bet šoreiz kamanu slieces nespēja izlauzties cauri sasalušajai virsmai tik viegli, kā tas bija iepriekš uz mīkstu pūku ldātas nogāzes. Tās ātri un ieslīpi sasvērās un uzņēma ātrumu. Jona turēja auklu, mēģinot stūrēt, bet nogāzes stāvuma un uzņemtā ātruma dēļ zaudēja kontroli un vairs neizbaudīja lidojuma brīvību. Tā vietā, baiļu pārņemts, viņš atradās trakā ātrumā traucošos ragavu varā.
Slīdot ragavas sāniski ietriecās kādā grambā, Jona zaudēja līdzsvaru un krita. Zēns piezemējās ar saliektu kāju zem sevis un izdzirda, kā lūst kauls. Seju nobrāza asi ledus vižņi, un, kad viņš visbeidzot apstājās, zēns gulēja bez elpas. Sākumā viņš neko nejuta, tikai bailes.
Tad nāca pirmais sāpju vilnis. Zēns dziļi ierāva elpu. Šķita, it kā kājā būtu iešķelts ass cirvis, katru nervu apstrādājot ar karstu asmeni. Sāpju agonijā viņš uztvēra vārdu «uguns» un juta, kā liesmas lodā pa lūzumu un visu miesu. Zēns mēģināja pakustēties, bet nespēja. Sāpes pieņēmās spēkā.
Viņš kliedza. Atbildes nebija.
Rīstīdamies viņš pagrieza galvu un izvēmās sasalušajā sniegā. No sejas vēmekļos pilēja asinis.
- Nēēē! viņš kliedza; skaņa, vēja nesta, izzuda tukšā ainavā.
Tad pēkšņi viņš atradās piebūves telpā, locīdamies sāpēs. Seja bija slapja no asarām.
Atkal spēdams pakustēties, viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, dziļi elpodams, lai tiktu vaļā no atmiņās piedzīvotajām sāpēm.
Tad viņš apsēdās, un paskatījās uz savu kāju, kas atradās uz gultas bez redzamām izmaiņām. Nežēlīgās sāpes bija rimušās. Tomēr kāja joprojām neciešami smeldza, un šķita, ka seja asiņo.
- Vai drīkstētu lūgt pretsāpju zāles, lūdzu? zēns vaicāja.
Ikdienā dažādiem zilumiem, sasitumiem, izmežģītam pirkstam, vēdersāpēm, nobrāztam celim pēc kritiena no divriteņa vienmēr bija iespējams saņemt sāpes remdinošus līdzekļus. Vienmēr bija kāda ziede, tablete vai nopietnākos gadījumos injekcija, kas sniedza sāpju tūlītēju un pilnīgu remdēšanu.
Bet devējs noraidīja lūgumu un novērsa skatienu.
Tovakar Jona mājās devās kājām. Klibodams viņš stūma divriteni. Sāpes, ko radīja saules apdegums, bija tik niecīgas salīdzinājumā ar šīm, turklāt tās nebija vilkušās ilgi. Bet šīs sāpes nemitējās.
Tās vairs nebija tik neizturamas kā pirmajā brīdī uz kalna. Jona mēģināja saglabāt drosmi. Viņš atcerējās, kā vecajo vadītāja visiem bija paziņojusi, ka viņš esot drosmīgs.
Kas noticis, Jona? vakariņu laikā jautāja tēvs. Tu šovakar esi tik kluss. Vai slikti jūties? Varbūt tev iedot kādas zāles?
Jona atcerējās noteikumus. Nekādu medikamentu, ja tas kaut kādā veidā saistīts ar apmācību. Turklāt par apmācību nebija ļauts nevienam stāstīt. Izjūtu stāstīšanas laikā viņš vienkārši pateica, ka ir noguris šodien stundas skolā bijušas neierasti grūtas.
Zēns agri devās gulēt un aiz aizvērtām durvīm dzirdēja, kā vecāki un māsa smejas, vannojot Gabrielu.
Viņi nekad nav zinājuši, kas ir sāpes, Jona nodomāja, un šī apjauta iesvēla izmisīgu vientulību. Puika paberzēja sāpēs pulsējošo kāju. Beidzot viņš aizmiga. Sapnī viņš vēl un vēlreiz piedzīvoja ciešanas un nošķirtību uz nomaļā, visu pamestā kalna.
Apmācība ik dienu turpinājās, un tagad sāpes iekļāvās katrā nodarbībā. Tās mokas, ko zēns piedzīvoja lauztās kājas gadījumā, nu vairs šķita tikai neliels diskomforts salīdzinājumā ar dziļām un briesmīgām pagātnes ciešanām. Skolotājs gan katru reizi mēģināja pabeigt nodarbību ar kādu krāsainu un patīkamu atmiņu: spirdzinošu braucienu ar jahtu pa zilzaļiem ezera viļņiem, pļavu, pilnu dzelteniem puķu raibumiem, vai kalnu ieskautu saulrieta blāzmu.
Ar to gan nepietika, lai remdētu sāpes, ko Jona bija sācis iepazīt.
- Kāpēc? Jona vecajam vīram bija vaicājis pēc tam, kad kārtējo reizi saņēma mokošas atmiņas. Šoreiz viņš bija atstumts un izsalcis, bada sajūta tukšajā kuņģī raisīja mokošas spazmas. Sāpēs sarāvies, viņš gulēja gultā.
- Kāpēc jums un man kāpēc mums jāpanes šīs mokošās atmiņas?