Tēvs iesmējās. Tev taisnība, Lilī-bilī. Labi, Jona, šonakt pamēģināsim. Dabūšu brīvu nakti, un tā arī mātei ļausim izgulēties.
Nakts pirmajā pusē Gabriels gulēja mierīgi. Jona savā gultā kādu laiku snauda acīm ciet, laiku pa laikam paceldamies uz elkoņa, lai ieskatītos šūpulī.
Mazais gulēja uz vēdera, rociņas atmetis uz augšu abpus galvai, acīm ciet, elpa vienmērīga un mierīga. Beidzot arī Jona iemiga.
Ap pusnakti Jonu pamodināja Geiba nemierīgā grozīšanās. Mazais zem sedziņas dīdījās, vicināja rociņas un kunkstēja.
Jona piecēlās un piegāja pie Geiba šūpulīša, viegli paglaudīja mazulim muguriņu. Reizēm vairs neko nevajadzēja, lai mazulis atkal iemigtu. Bet šoreiz jaunbērns joprojām grozījās zem viņa rokām.
Ritmiski glaudot bērna muguriņu, Jona pēkšņi atcerējās brīnišķīgo braucienu ar burulaivu, ko sirmgalvis viņam bija pārraidījis pirms neilga laika: spoža, vējaina diena uz tirkīzzila ūdens klāja; dodoties arvien tālāk brāzmainā vējā, virs galvas plandās balta bura.
Zēns neapjauta, ka pārraida atmiņu; pēkšņi viņš apzinājās, ka atmiņu aina kļūst blāvāka tā caur Jonas roku aizslīd prom mazuļa būtībā. Gabriels pieklusa. Jona pēkšņā gribas uzplūdā pārsteigts mēģināja vilkt atpakaļ atmiņu driskas. Noņēmis roku no mazuļa muguras, zēns pārsteigts stāvēja pie gultiņas.
Sev viņš atkal atsauca atmiņā buru. Tā joprojām bija atrodama, tomēr debesu zilums bija pabalējis, laivas vieglās kustības lēnākas, bet ezera ūdens drūmāks un duļķaināks. Viņš mirkli pakavējās, sevi mierinādams par notikušo, tad norima un atgriezās savā gultā.
Rītausmai tuvojoties, mazulis pamodās un sāka činkstēt. Jona vēlreiz devās pie viņa. Šoreiz Jona apzināti uzlika roku bērnam uz muguras un atdeva atlikušās atmiņas par rāmo dienu uz ezera. Gabriels atkal iemiga.
Nomodā gulēdams, Jona pārdomāja notikušo. Viņam vairs nebija ne druskas no šīm atmiņām, un to viņam tiešām trūka. Viņš zināja, ka var lūgt devējam līdzīgas atmiņas. Varbūt par burāšanu okeānā, jo nu jau Jonam bija saprašana arī par okeānu; viņš zināja, kas tas ir, un atcerējās, ka iegūtajās atmiņās mēdz būt burulaivas.
Zēns prātoja, vai vajadzētu atzīties: viņš atdevis prom atmiņu ainu. Jona vēl nebija kvalificēts atmiņu saņēmējs, un arī Gabriels nebija atmiņu saņēmējs.
Sev piemītošā vara zēnu biedēja. Viņš nolēma neko neteikt.
15
Ienākot piebūves istabā, Jona apjauta, ka šodien viņu atkal sūtīs prom. Atbalstījis galvu rokās, vecais vīrs nekustīgi sēdēja krēslā.
- Atnākšu rīt, kungs, zēns ātri ieteicās, tad it kā šaubīdamies piebilda: Ja nu vienīgi varu kaut kā palīdzēt.
Devējs sāpēs pārvērstu seju palūkojās uz puisēnu.
- Es lūdzu, viņš izdvesa, paņem kādu daļu sāpju!
Jona viņam palīdzēja nokļūt līdz krēslam, kas atradās
līdzās gultai. Tad Jona ātri novilka tuniku un apgūlās uz vēdera.
- Uzlieciet man rokas, viņš sacīja, iedomādamies, ka šādās ciešanās nepieciešams atgādinājums.
Zēns sajuta roku pieskārienu un līdz ar tām un caur tām sāpes. Jona saņēma dūšu un pievienojās atmiņām, kas mocīja skolotāju.
Vieta, kur viņš nonāca, bija pilna trokšņu, dūmu un apjukuma. Bija agrs rīts, tikko ausa gaisma, un virs zemes pacēlās nespodra, dzeltenīga dūmaka. Visapkārt plašā laukā, cik tālu vien sniedzās skatiens, zemē gulēja vaidoši vīri. Kāds zirgs, mežonīgi izvalbījis acis, ar saplosītiem iemauktiem trulā izmisumā klīda starp izkaisītajiem vīriešiem un, krēpes svaidīdams, pārbijies grudzināja. Visbeidzot tas paklupa, nokrita un vairs necēlās.
Pavisam tuvu Jona sadzirdēja kādu izkaltušā balsī lūdzamies:
- Ūdeni…
Viņš pagrieza galvu uz to pusi, no kurienes atskanēja balss, un ieskatījās puspavērtās acīs zēnam, kas nebija daudz vecāks par viņu pašu. Jaunekļa seju un gaišos, savēlušos matus klāja netīrumi. Nedabiski izstieptām rokām un kājām viņš gulēja zemē, pelēkā uniforma bija piesūkusies svaigām asinīm.
Kopējā asinspirts nokrāsa dīvainā kārtā bija spoža: raupjais, putekļainais audums mirdzēja tumši sārtās asinīs, dzīvīgi zaļi zāles stiebri sajaucās ar gaišajiem zēna matiem.
Jauneklis izmisīgi raudzījās Jonā.
- Ūdeni, viņš atkārtoja.
No mutes atkal izšļācās tumši sārtu asiņu straumīte, notraipot raupjo apkakles audumu un piedurkni.
Vienu roku Jona sāpēs nespēja pakustināt; caur sašķaidīto piedurknes audumu rēgojās kaut kas tāds, kas atgādināja saplosītu miesu un šķembainu kaulu. Viņš mēģināja pakustināt otru roku; to izdarīt varēja.
Jona gausi pagriezās uz sāniem, sataustīja tur metāla trauciņu, krampjainām kustībām noņēma tam vāciņu, ik pa brīdim apstādamies, lai mazinātu svelošās sāpes rokā. Kad trauks bija attaisīts, viņš lēnām izstiepa roku pāri asiņu klātajai zemei un mazpamazītēm tuvināja dzeramo trauku jaunekļa lūpām. Ūdens straumītes tecēja puiša atvērtajā mutē un nolija gar netīro zodu.
Atskanēja nopūta. Jaunekļa galva atslīga atpakaļ, apakšžoklis viegli atkārās, it kā viņš būtu ieraudzījis kaut ko pārsteidzošu. Acīm pārslīdēja blāvs tukšums. Viņš vairs neizdvesa ne skaņu.
Bet troksnis visapkārt nemitējās: vaidēja ievainoti vīri, tie sauca pēc ūdens un mātes un lūdzās drīzu nāvi. Zirgi nedabiskās pozās gulēj&uz zemes, cilāja galvas un reižu reizēm pret debesīm spārdīja apkaltas kājas.
Tālumā ducināja lielgabali. Vairākas stundas Jona gulēja šausmīgajā smakā un troksnī, klausīdamies, kā visapkārt mirst cilvēki un zirgi, un uzzināja, ko nozīmē karš.
Visbeidzot, vairs nespējot izturēt un apjēdzot, ka tagad sekos viņa paša nāve, Jona atvēra acis un atklāja, ka joprojām atrodas gultā.
Devējs bija novērsis skatienu, it kā pats nespētu izturēt to, ko zēnam nodarījis.
Piedod, vecais vīrs ar mokām izrunāja.
16
Jona vairs negribēja doties atpakaļ. Viņam pietika atmiņu, viņš vairs nekāroja pagodinājumu, nebija gatavs saņemt gudrību un pavisam nevēlējās izjust sāpes. Zēns alka atgūt savu bērnību, nobrāztos ceļgalus un bumbu spēles. Viņš sēdēja viens pats mājās pie loga, vērodams, kā citi bērni rotaļājas, kā pieaugušie iedzīvotāji ar divriteņiem minas mājās no darba, aizvadījuši dienu, kurā nekas īpašs nenotika, dzīvojot ierastu dzīvi bez ciešanām. Toties viņš bija izredzētais tāpat kā citi pirms viņa lai nestu pārējo nastas.
Izvēle nebija viņa rokās. Katru dienu, kā ierasts, viņš atgriezās piebūves istabā.
Pēc briesmīgās dienas, kad zēns saņēma atmiņas par karu, devējs ar viņu apgājās ļoti uzmanīgi un saudzīgi.
Ir tik daudz labu atmiņu, viņš Jonam atgādināja.
Tiesa: Jona bija paguvis piedzīvot neskaitāmus laimes brīžus, kādus iepriekš nebija pazinis. Viņš bija redzējis dzimšanas dienas ballīti, kur kādam bērnam tika pievērsta sevišķa uzmanība un svinēta viņa īpašā diena. Zēns saprata, kāds prieks tas ir būt īpašam, unikālam un lepoties ar to.
Jona bija apmeklējis muzejus un redzējis krāsainas gleznas krāsas viņš tagad pazina un spēja nosaukt.
Reiz kādā aizgrābtības pilnā atmiņu saņemšanas brīdī Jona jāja ar lāsumainu, brūnu zirgu pāri laukam, kas smaržoja pēc mitras zāles, nolēca no zirga pie neliela strauta, kur abi padzērās vēsu, spirdzinošu ūdeni. Zēns bija sapratis, kas ir dzīvniekirtm brīdī, kad zirgs pagrieza galvu prom no strauta un ar purnu draudzīgi piebikstīja Jonas plecam, zēns bija uztvēris neredzamu saikni starp cilvēku un dzīvnieku.