- Aci pret aci? viņa jautāja.
Māte pamāja.
- Jā, viņa piekrita. Ar Jonu būs personiska saruna.
2
Jona vēroja, kā tēvs sev ielej vēl vienu krūzi kafijas, un pacietīgi gaidīja.
Vai zini, tēvs beidzot iesāka, kad biju mazs zēns, es katru decembri gaidīju ar satraukumu. Tā noteikti ir bijis arī tev un Lilī. Ikvienu decembri notiek ievērojamas pārmaiņas.
Jona pamāja ar galvu. Viņš atsauca atmiņā decembri, kad viņam bija četri gadi. Iepriekšējās ceremonijas viņš neatminējās. Bet viņš tās bija vērojis katru gadu un atcerējās Lilī agrākos decembrus. Viņš atcerējās, kā ģimene bija saņēmusi Lilī, dienu, kad viņa ieguva vārdu, arī dienu, kad viņai apritēja viens gads.
Viena gada ceremonijā vienmēr valdīja prieka pilna un trokšņaina jezga. Katru decembri visiem jaunbērniem, kas bija piedzimuši iepriekšējā gadā, apritēja viens gads. Citu pēc cita katrā grupā vienmēr bija piecdesmit, ja nevienu nebija nācies atbrīvot, viņus uz skatuves uzveda audzinātājs, kas bija par viņiem rūpējies kopš dzimšanas brīža. Daži jau staigāja, steberēdami uz nestabilāmJeājBĪēmrcttir^ikai dažas dienas veci, ietīti segās, atdus#)aš <aūdžftiātājui^)kās. ' ivtiSbā^flc vārda došana, Jona teica.
Māte smaidot piekrita. Tajā gadā, kad tikām pie Lilī, mēs, protams, jau zinājām, ka dabūsim sieviešu dzimtes bērnu, jo pieteikums bija nosūtīts un apstiprinājums saņemts. Bet ļoti gribējās zināt, kāds būs viņas vārds.
- Es būtu varējis ielūkoties sarakstos vēl pirms ceremonijas, tēvs atzinās. Jau labu laiku pirms oficiālā pasākuma komiteja izveido sarakstu ar vārdiem, un tas atrodas audzināšanas centra birojā.
- Patiesību sakot, viņš turpināja, šajā sakarā jūtos mazliet vainīgs. Šopēcpusdien es tur iegāju uzzināt, vai šīgada vārda došanas ceremonijas saraksts jau ir gatavs. Tas tiešām jau atradās birojā uz galda, un es ieskatījos ailītē pie trīsdesmit seši tas bija mazais puisēns, par ko jums stāstīju. Man ienāca prātā, ka izdotos viņu labāk aprūpēt, ja sauktu vārdā. Protams, tikai tādā gadījumā, ja mēs telpā atrastos divi vien, neviens cits.
- Vai sameklēji to? Jona vaicāja.
Viņš apbrīnoja tēvu. Lai gan nešķita, kas tas būtu ārkārtīgi svarīgs noteikums, tomēr jau pats fakts, ka tēvs to pārkāpis, iedvesa bijību. Jona uzmeta skatienu mātei, jo viņas darbs bija rūpēties par noteikumu ievērošanu, un atvieglots redzēja māti pasmaidām.
Tēvs piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa vārds protams, tikai tādā gadījumā, ja viņš līdz vārda došanas ceremonijai tiks sveikā cauri bez atbrīvošanas, ir Gabriels. Es viņu čukstus saucu šajā vārdā ik pēc četrām stundām, kad norit barošana, un arī vingrinājumu un spēļu laikā. Bet tikai tad, ja neviens mani nedzird.
- Patiesībā es viņu saucu par Geibu, tēvs piebilda ar smaidu sejā.
- Geibs, Jona skaļi izmēģināja, kā tas skan. Labs vārds, viņš pie sevis nosprieda.
Lai gan Jonam togad, kad ģimene saņēma Liii un uzzināja viņas vārdu, bija tikai pieci gadi, zēns labi atcerējās uztraukumu, sarunas mājās saistībā ar meiteni: kā viņa izskatīsies, kāds būs viņas raksturs, kā viņa iekļausies viņu ģimenes vienībā. Viņšjļtcerējās sevi kopā ar vecākiem kāpjam augšā uz skatuves; puisēns turējās blakus tēvam, kurš togad neatradās vienā grupā ar audzinātājiem kā iepriekš, jo šogad viņš saņēma pats savu jaunbērnu.
Jona atcerējās brīdi, kad māte bija paņēmusi rokās jaunbērnu, kas tagad būs viņa māsa; tikmēr meitenes dokumentus nolasīja priekšā visām sanākušajām ģimeņu vienībām.
- Jaunbērns numur divdesmit trīs, vārda devējs skaļi nolasīja. Vārdā Lilī.
Zēns atminējās tēva prieka pilno skatienu un labi dzirdamo čukstu: «Viena no manām luteklēm. Es jau cerēju, ka tā būs viņa.»
Pūlis aplaudēja, un Jona plati smaidīja.
Viņam patika māsas vārds. Lilī puspievērtām acīm bija pavicinājusi mazo dūrīti. Tad viņi bija kāpuši lejā no skatuves, lai dotu vietu nākamajai ģimenes vienībai.
- Kad man bija vienpadsmit, tēvs teica, tāpat kā tagad tev, Jona, es ļoti nepacietīgi gaidīju divpadsmitgadnieku ceremoniju. Tās nu gan bija divas varen garas dienas! Atceros man, kā vienmēr, patika viengadnieku ceremonija, bet pārējiem oficiālajiem pasākumiem es tādu uzmanību nepievērsu, ja neņem vērā to, kurā piedalījās mana māsa. Viņa kļuva par deviņgadnieci un ieguva divriteni. Es jau viņai biju mācījis braukt ar manējo, lai gan teorētiski to nevajadzēja darīt.
Jona smējās. Tas bija viens no noteikumiem, ko parasti neviens pārāk nopietni neuztvēra un gandrīz vienmēr pārkāpa. Sasniedzot deviņus gadus, visi bērni saņēma divriteni, un līdz tam laikam viņiem nebija atļauts braukt. Tomēr vecākie brāļi un māsas gandrīz vienmēr jaunākos apmācīja šajā prasmē. Jona jau bija domājis par to, ka vajadzētu mācīt Lilī.
Klīda runas, ka vajadzētu mainīt noteikumus un izdalīt divriteņus agrākā vecumā. Šis jautājums bija iesniegts komitejā izpētei. Ja kādu jautājumu sāka pētīt komiteja, tas kopienā bija iemesls pajokot. Ļaudis mēļoja, ka komitejas locekļi paši kļūs par vecajiem, iekams jaunais variants kādam noteikumam tiks izpētīts.
Noteikumus mainīt bija ļoti grūti. Reizēm ja tas bija kas nozīmīgāks par bērna vecumu divriteņa izsniegšanai tam visbeidzot bija jānonāk līdz atmiņu saņēmējam, lai tas izlemtu. Atmiņu saņēmējs bija vissvarīgākais no vecajiem. Jona nekad viņu nebija redzējis, vai vismaz viņš to nezināja, jo persona ar tādu ietekmi dzīvoja un strādāja vienatnē. Tomēr komiteja nekad neapgrūtinātu atmiņu saņēmēju ar tādiem sīkumiem kā divriteņa piešķiršanas vecums, vecajie paši to maltu riņķī un strīdētos gadiem, līdz pilsoņi aizmirstu, ka tāds jautājums vispār ticis iesniegts izskatīšanai.
Tēvs turpināja stāstīt.
Es skatījos un priecājos, kā mana māsa Katja kļūst par deviņgadnieci, kā viņa atraisa un noņem matu lentes un saņem divriteni. Toreiz man desmit un vienpadsmit gadu ceremonijas neko daudz nenozīmēja.
Visbeidzot, aizritot otrajai dienai, kas šķita velkamies veselu mūžību, bija pienākusi mana kārta. Divpadsmit gadu ceremonija.
Jona notrīsēja, iedomājoties tēvu, toreiz droši vien klusu un kautrīgu puiku ari kā pieaudzis vīrietis viņš bija kluss un kautrīgs sēžam kopā ar savu grupu un gaidām, kad viņus izsauks ua-skatuves. Divpadsmitgadnieku ceremonija bija pati pēdējā. Tā bija vissvarīgākā.
- Atceros, cik mani vecāki izskatījās lepni. Un arī mana māsa lai gan zināju, ka viņa deg nepacietībā izbraukt ar jauno riteni visiem acu priekšā, klusu sēdēja un uzmanīgi vēroja, līdz pienāca mana kārta. Tomēr jāatzīst, Jona, es toreiz neizjutu tādu neziņu kā tavas ceremonijas gadījumā. Bija diezgan skaidrs, kādu darbu man piešķirs.
Jonu pārņēma izbrīns: iepriekš to taču nevar zināt. Tā bija kopienas vadītāju, vecajo padomes slepeni veikta atlases procedūra, īstenota ar tādu atbildību, ka par piešķirtajiem darbiem iedzīvotāji pat nemēdza jokot.
Ari māte izskatījās pārsteigta.
- Kā tu to varēji zināt?
Tēva sejā parādījās ierastais vieglais smaids.
- Man tas vienmēr bija skaidrs, un vecāki vēlāk atzinās, ka arī viņiem nebija nekādu šaubu par to, kam esmu piemērots. Vienmēr par visu vairāk man paticis nodarboties ar jaunbērniem. Kad draugi manā vecuma grupā sacentās riteņbraukšanā, no konstruktoru komplektiem būvēja rotaļu mašīnas vai tiltus no klucīšiem, vai…
- To, ko es daru kopā ar draugiem, Jona piebilda, un māte piekrītoši pamāja.