- Protams, es vienmēr piedalījos, jo mums, bērniem, bija svarīgi to visu piedzīvot. Arī skolā centīgi mācījos tāpat kā tu, Jona. Tomēr brīvajā laikā allaž uzkavējos jaunbērnu tuvumā. Gandrīz visas brīvprātīgās stundas pavadīju audzināšanas centrā. Un, saprotams, ka vecajie to zināja, jo mūs rūpīgi novēroja.
Jona piekrītoši pamāja. Pagājušā gada laikā viņš arvien vairāk apzinājās, ka viņus novēro. Skolā, atpūtas brīžos un arī brīvprātīgā darba laikā viņš bija apjautis, ka vecajie pēta viņu un pārējos vienpadsmitgadniekus. Puika bija redzējis vecajos kaut ko pierakstām savos piezīmju dokumentos. Jona zināja arī to, ka vecajie ilgas stundas bija veltījuši sarunām ar skolotājiem, kas viņu un pārējos vienpadsmitgadniekus skoloja mācību gada laikā.
- Tāpēc es to zināju un biju iepriecināts, bet nepavisam ne pārsteigts, kad man tika iedalīts audzināšanas darbs, tēvs paskaidroja.
- Vai visi aplaudēja, pat ja nebija pārsteigti? Jonam gribējās noskaidrot.
- Jā, protams. Viņi priecājās par mani un par to, ka darbs man ir pa prātam. Šķita, ka man ir ļoti paveicies. Tēvs pat tagad nespēja atturēties no smaida.
- Vai tavā gadā kāds no vienaudžiem bija vīlies par sev piešķirto darbu? Jona jautāja.
Atšķirībā no tēva viņam nebija ne jausmas, kāds būs viņa darbs. Tomēr zēns apjauta, ka daži darbi varētu viņu apbēdināt. Lai gan tēva darbu viņš cienīja, tomēr par audzinātāju negribēja kļūt. Zēns arī nepavisam neiekāroja strādnieka darbu.
Tēvs iegrima domās.
- Nē, viņš noteica, man tā nešķiet. Saprotams, ka vecajie ļoti rūpīgi nododas vērošanai un izraudzīšanai.
- Liekas, ka mūsu kopienā tas ir pats svarīgākais darbs, māte piebilda.
- Mana draudzene Jošiko bija pārsteigta, ka izvēlēta ārsta darbam, tēvs sacīja, tomēr tādas izredzes viņu sajūsmināja. Un, paraudzīsim, bija jau arī Andrejs atceros, kad bijām mazi, viņam nekad negribējās darīt fizisku darbu. Visu atpūtai domāto laiku viņš pavadīja ar konstruktora komplektu un kā brīvprātīgais strādāja uz būvēm. Protams, vecajie to zināja. Andrejam piešķīra būvnieka darbu, un viņš ar to bija ļoti apmierināts.
- Vēlāk Andrejs izveidoja tiltu, kas ved pāri upei pilsētas rietumos, paskaidroja māte. Mūsu bērnībā tilta tur nebija.
- Vilšanos piedzīvo reti, Jona, neuztraucies, tēvs pamācīja. Ja arī būsi vīlies, ir taču vēl apelācijas process.
Par šo iespēju ģimene pasmaidīja apelācijas gadījumi tika nodoti komitejai izpētei.
- Es mazliet uztraucos par darbu, ko piešķirs Ašeram, Jona atzinās. Ar Ašeru ir tik jautri. Tomēr viņam nav stabilu interešu. Viņš visu pārvērš spēlē.
"Ievs iesmējās.
- Vai zini, viņš ieteicās. Ašeru atceros kā mazu zēnu audzināšanas centrā, pirms viņam deva vārdu. Viņš nekad neraudāja, par visu tikai smējās un ķiķināja. Mums, darbiniekiem, ļoti patika par viņu rūpēties.
- Vecajie pazīst Ašeru, māte piebilda. Viņi atradīs puikam īsto darbu. Neuztraucies par viņu! Bet, Jona, man jābrīdina, kaut varbūt par to vēl neesi prātojis. Es pati par to neiedomājos, līdz pienāca divpadsmit gadu ceremonija.
- Un kas tas būtu?
- Kā jau esi dzirdējis, tā ir pēdējā ceremonija. Pēc divpadsmit gadiem vecums vairs nav svarīgs. Lielākā daļa no mums zaudē laika izjūtu; mēs aizmirstam, cik veci esam, lai gan šī informācija ir iegūstama Pieejamo ierakstu hallē un to tur varētu atrast. Svarīgākais ir sagatavoties pieaugušo dzīvei, iziet apmācību, lai būtu gatavs piešķirtajam darbam.
- Es to zinu, Jona atbildēja. To zina visi.
- Tas nozīmē, māte turpināja, ka tu būsi jaunā grupā. Ar draugiem būs tāpat. Tu vairs nepavadīsi laiku savā vienpadsmitgadnieku grupā. Pēc divpadsmit gadu ceremonijas tu būsi kopā ar sava darba grupu un ar tiem kopā iziesi apmācību. Vairs nebūs nekādu brīvprātīgā darba stundu, nekādu atpūtai veltītu stundu. Jūsu attiecības ar draugiem vairs nebūs tik ciešas.
Jona pašūpoja galvu.
- Mēs ar Ašeru vienmēr būsim labi draugi, viņš apņēmīgi sacīja. Un joprojām iesim skolā.
- Jā gan, tēvs piekrita, bet tavai mātei arī ir taisnība. Kaut kas mainīsies.
- Tās būs labas pārmaiņas, māte piebilda. Pēc divpadsmitgadnieku ceremonijas man pietrūka bērnības atpūtas brīžu. Tomēr, sākoties likumu un justīcijas apmācībai, es atklāju, ka mācos kopā ar cilvēkiem, kam ir līdzīgas intereses. Man radās draugi nu jau citā līmenī, turklāt dažāda vecuma draugi.
- Vai pēc divpadsmit gadiem tu vispār vēl spēlējies? Jona pajautāja.
-Jā, dažreiz, bet tas vairs nebija tik svarīgi.
- Man gan bija, piebilda tēvs. Un vēl joprojām ir. Audzināšanas centrā mēs katru dienu spēlējam kukuriņus, arī paslēpes un ķeriņus. Viņš pastiepās un pabužināja īsi apcirptos zēna matus.
- Prieki nebeidzas, tiklīdz aprit divpadsmit.
Tērpusies naktskreklā, duЈyīs parādījās Lilī un nepacietīgi nopūtās.
- Neapšaubāmi, tā ir ļoti gara privāta saruna, meitene sacīja. Un te daži cilvēki gaida savu mīļmantiņu.
- Lilī, māte teica maigā balsī, tev drīz jau būs astoņi gadi, un kā astoņgadniecei tev vairs nebūs mierinājuma objekta. To atdos jaunākiem bērniem. Tev vajadzētu mēģināt aizmigt bez savas mīļmantiņas.
Tomēr tēvs jau bija piegājis pie plaukta un nocēla rotaļu zilonīti, izbāztu spēļmantiņu, kas tur stāvēja pa dienu. Daudzas mīļmantiņas, piemēram, Lilī zilonītis, bija mīkstas, iedomātas radības. Jonas mīļmantiņu bija saukuši par lāci.
- Lūdzu, te būs, Lilī-bilī, tēvs piebilda. Es tev palīdzēšu izņemt lentes no matiem.
Jona ar māti iepleta acis, tomēr ar aizkustinājumu noskatījās, kā Lilī kopā ar tēvu iet uz meitenes guļamistabu ar padusē iespiesto mīksto rotaļlietu ziloni, kas viņai bija piešķirts kā mierinājuma objekts, tiklīdz meitene bija piedzimusi. Māte devās pie lielā galda un atvēra portfeli; pat vakaros mājās šķita, ka viņas darba pienākumi nekad nebeidzas.
Jona nostājās pie sava rakstāmgalda un sāka cilāt materiālus, lai paveiktu uzdoto mājasdarbu. Tomēr zēna domas joprojām kavējās pie decembra un gaidāmās ceremonijas.
Lai gan saruna ar vecākiem bija zēnu uzmundrinājusi, tomēr viņam vēl arvien nebija ne mazākās nojausmas, kādu dzīves uzdevumu vecajie būs izvēlējušies viņa nākotnei un kā viņš to uztvers, kad pienāks izšķirošā diena.
3
- Paskat! Lilī priekā iespiedzās. Vai nav jauks? Redzi, cik viņš maziņš! Un viņam ir tikpat šķelmīgs skatiens kā tev, Jona!
Jona uzmeta bērnam skatienu. Zēnam nepatika, ja pieminēja viņa acis. Jona gaidīja, ka tēvs Lilī norās, bet viņš bija pārāk aizņemts, atāķējot bagāžas grozu no velosipēda pakaļējā riteņa. Jona pienāca paskatīties.
Pirmais, ko Jona ievēroja, kad jaunbērns grozā pavērsa skatienu augšup, bija gaišās acis.,
Gandrīz visiem kopienas locekļiem bija tumšas acis. Viņa vecākiem, arī Lilī un visiem Jonas grupas biedriem un draugiem. Tomēr bija arī daži izņēmumi kā Jona pats un kāda sieviešu kārtas piecgadniece, kam arī, kā viņš bija ievērojis, acis bija atšķirīgas ar gaišām varavīksnenēm. Neviens parasti neko tādu nepieminēja, tas nebija rakstīts noteikumos, tomēr to uzskatīja par nepiedienīgu uzvedību pievērst uzmanību neērtām situācijām vai individuālām atšķirībām. Zēns nolēma, ka drīz tas jāpasaka Lilī, citādi reiz viņa saņems rājienu neapdomīgas izturēšanās dēļ.