- Un Ašers? māte jautāja.
Jona pakratīja galvu.
- Nē, telpā biju tikai es un Fiona; vieni paši stāvējām pie vannas. Viņa smējās. Bet es ne. Sapnī uz viņu pat mazliet dusmojos, jo nešķita, ka viņa mani uztvertu nopietni.
- Kas viņai bija jāuztver nopietni? Lilī vaicāja.
Jona lūkojās šķīvī. Viņš pats īsti nesaprata, kāpēc
jutās samulsis.
- Liekas, es viņu mēģināju pārliecināt, lai viņa iekāpj vannā, kas pilna ar ūdeni.
Zēns apklusa. Viņš zināja, ka jāizstāsta viss sapnis, ka ne tikai pareizi, bet pat nepieciešami izstāstīt visu sapni. Tāpēc viņš sevi piespieda izstāstīt arī to sapņa daļu, kas bija likusi viņam justies neērti.
- Es gribēju, lai viņa novelk drēbes un iekāpj vannā, zēns aprauti paskaidroja. Gribēju viņu nomazgāt. Rokā turēju sūkli. Viņa negribēja paklausīt, tikai smējās un teica "nē".
Viņš ielūkojās vecākiem sejā. Tas arī viss.
- Vai vari aprakstīt, kas tavā sapnī bija pati galvenā sajūta? tēvs jautāja.
Jona aizprātojās. Detaļas bija neskaidras un miglainas. Savukārt sajūtas konkrētas un skaidras; par sapni domājot, tās atkal atgriezās.
- Tāda kā vēlme, zēns teica. Es zināju, ka viņa to nedarīs. Un, liekas, zināju arī to, ka viņai nemaz nevajadzētu, neklātos tā darīt. Tomēr es to tik ļoti gribēju! Jutu, kā šī vēlme pārņem mani visu.
- Paldies par tavu sapni, Jona. Māte pēc brīža palūkojās uz tēvu.
- Lilī, laiks doties uz skolu! tēvs mudināja. Vai nāksi līdzi un pieskatīsi mazuli sēdeklītī? Mēs taču negribam, lai viņš izveļas ārā.
Jona piecēlās, lai sakārtotu skolas somu. Zēnu mazliet pārsteidza tas, ka pirms pateicības frāzes par sapņa atstāstīšanu to neviens nebija apspriedis. Varbūt arī pārējiem ģimenes locekļiem tas šķita pārāk mulsinoši?
- Pagaidi, Jona, māte maigā balsī ierunājās. Es uzrakstīšu atvainošanās vēstuli tavam skolotājam, lai tev pašam nebūtu jāprasa piedošana par nokavētu nodarbību.
Zēns apmulsis apsēdās krēslā un pamāja tēvam un Lilī, kad viņi devās prom no mājas, paņēmuši mazo Geibu līdzi pārnēsājamā bērnu sēdeklītī. Viņš vēroja, kā māte savāc kopā brokastu paliekas un novieto sainīti uz paplātes pie ieejas durvīm, lai to vēlāk aizvestu savācēju komanda.
Visbeidzot viņa piesēda zēnam līdzās pie galda.
- Jona, viņa ar smaidu sejā teica, vai atceries sajūtu, ko aprakstīji kā vēlmi? Tās bija tavas pirmās alkas. Es un tēvs jau gaidījām, ka kādu dienu tam ar tevi jānotiek. Tas notiek ar ikvienu. Arī ar tavu tēvu, kad viņš bija tavā vecumā. Ari man bija tāpat. Kādu dienu tas notiks ar Lilī. Turklāt bieži vien tas iesākas sapnī, māte piebilda.
Alkas. Jona jau iepriekš bija dzirdējis šo vārdu. Viņš atcerējās, ka par alkām bija rakstīts ari "Noteikumu grāmatā", tikai viņš bija aizmirsis, kas īsti tur bija teikts. Laiku pa laikam par to atgādināja skaļruņi.
Uzmanību! Atgādinām, ka par alkām jāziņo, lai
saņemtu atbilstošu ārstēšanu.
Parasti viņš šo paziņojumu bija ignorējis, jo uz sevi to neattiecināja. Tāpat kā lielākā daļa iedzīvotāju, viņš ignorēja vairumu paziņojumu, ko vēstīja skaļruņi.
- Vai man par to jāziņo? zēns jautāja.
Māte iesmējās. Tu jau to izdarīji, izstāstot mums sapni. Ar to pietiek.
- Bet kā tad ar ārstēšanu? Skaļruņi ziņo, ka jāsaņem ārstēšana.
Jona jutās nožēlojami. Tūlīt jānotiek divpadsmit gadu ceremonijai, bet viņam jādodas saņemt kaut kādu ārstēšanu. Un tikai viena muļķīga sapņa dēļ!
Māte atkal iesmējās, šoreiz tas skanēja kā mierinājums.
- Nē, nē, viņa sacīja. Runa ir tikai par tableti. Tagad tu esi gatavs tabletei! Šīs alkas ārstē ar medikamentiem.
Jonas seja atplauka smaidā. Par tabletēm viņš kaut ko zināja. Vecāki tādas iedzēra katru rītu, un arī daži no viņa draugiem. Reiz, kad viņš kopā ar Ašeru ar divriteņiem bija devušies uz skolu, Ašera tēvs, ārdurvīs iestājies, bija saucis nopakaļ:
- Dēls, tu aizmirsi iedzert tableti!
Labdabīgi burkšķēdams zem deguna, Ašers bija braucis atpakaļ, bet Jona viņu gaidīja uz ietves.
Par šādām lietām draugu nemēdza izjautāt, jo tas varēja iekrist tādā jautājumu kategorijā, kas apzīmēta ar nosaukumu "būt atšķirīgam". Ašers katru rītu dzēra tableti, Jonam tā nebija jādara. Lai nepārkāptu pieklājību, vienmēr drošāk bija runāt par ko tādu, kas abus vieno, nevis šķir.
Zēns norija nelielo ripiņu, ko māte pasniedza.
- Un tas ir viss?
- Jā, māte atbildēja, noliekot zāļu pudelīti skapī. Bet tu nedrīksti to aizmirst. Pirmajās nedēļās es atgādināšu par tableti, bet vēlāk tev būs jāatceras pašam. Ja aizmirsīsi iedzert zāles, alkas atgriezīsies. Varbūt atkal sapņos. Reizēm zāļu daudzums jākoriģē, dažreiz var nākties dzert vairākas ripiņas.
- Ašers arī tās lieto, Jona atklāja.
Māte nelikās pārsteigta un pamāja ar galvu.
- Iespējams, ka tā dara daudzi no tavas grupas. Vismaz zēni. Un drīz tā darīs visi, ari meitenes.
- Cik ilgi tās jādzer?
- Visu pieaugušā dzīvi, līdz nonāksi vecļaužu namā, māte paskaidroja. Bet pie tā pierod, pēc laiciņa vairs tam nepievērsīsi uzmanību.
Tad viņa ieskatījās pulkstenī.
- Ja dosies uz skolu, tūlīt, tad stundas nenokavēsi. Pasteidzies!
- Un vēlreiz paldies, Jona, ka izstāstīji sapni! ejot uz durvju pusi, viņa piebilda.
Minot pedāļus ceļā uz skolu, Jona sajuta savādu lepnumu par to, ka nu pievienojies tiem, kas lieto tabletes, īsu brīdi viņš tomēr atcerējās sapni. Tas bija raisījis patīkamas jutoņas, lai gan mazliet juceklīgas un neskaidras, tomēr viņam bija paticis tas, ko māte nosauca par alkām. Zēns atcerējās, ka pēc pamošanās atkal bija gribējis to izbaudīt.
Tāpat kā, pagriežoties gar stūri, no redzesloka izzuda mājas, attālinājās arī domas par sapni. Pavisam īsu mirkli, mazliet vainīgs juzdamies, viņš bija mēģinājis piedzīvoto atsaukt atpakaļ. Bet reiz sajustais bija kaut kur izgaisis. Alkas bija pārgājušas.
6
- Lilī, lūdzu, paliec mierā! māte vēlreiz noteica.
Meitene, stāvēdama mātei priekšā, nepacietīgi grozījās.
- Es pati varu sasiet, viņa žēlabainā balsī sacīja. Parasti taču to daru.
- Zinu, māte atbildēja, sakārtodama matu lentes sapītajās meitenes bizēs. Bet labi zinu arī to, ka tās nezin kāpēc vienmēr atraisās un visai bieži pēcpusdienā vienkārši nokarājas pār muguru. Vismaz šodien mēs gribētu, lai tās turas kārtīgi un paliek matos līdz pat vakaram.
- Man nepatīk lentes. Labi, ka man tās jāsien vēl tikai vienu gadu, meitene aizkaitināti komentēja. Un nākamgad dabūšu arī riteni! viņa jau priecīgāk piebilda.
- Katru gadu gaidāms kaut kas labs, Jona atgādināja. Šogad tev jāsāk brīvprātīgās stundas. Un atceries, pagājušogad, kad kļuvi par septiņgadnieci, tu tā priecājies, jo saņēmi priekšā pogājamu jaku!
Mazā meitene pamāja ar galvu un paskatījās uz savu jaku ar garo pogu rindu, kas norādīja, ka nu viņa ir septiņgadniece. Tie, kam bija četri, pieci un seši gadi, valkāja aizmugurē aizdarāmu jaku; tās mācīja savstarpēju sadarbošanos. Lai jaku aiztaisītu, bija jālūdz palīdzība citam.
Priekšā aizdarināma jaka bija pirmais neatkarības signāls, pirmā redzamā pieaugšanas zīme. Turklāt divritenis, kad pienāk deviņi gadi, būs īsts atgādinājums, ka pamazām notiek ieplūšana kopienā tālāk prom no ģimenes vienības.