Lilī pasmaidīja un izlocījās no mātes rokām.
- Šogad saņemsi savu darbu! viņa satrauktā balsī sacīja Jonam. Ceru, ka tev piešķirs pilota pienākumu. Drīkstēsi paņemt mani līdzi kādā lidojumā.
- Protams, paņemšu, Jona atbildēja. Dabūšu tādu mazītiņu izpletnīti, piemērotu tieši tev, un tad mēs uzlidosim vismaz… Divdesmittūkstoš pēdu augstumā. Atvēršu durvis un…
-Jona! māte brīdinoši ierunājās.
- Es tikai pajokoju, Jona izdvesa. Nemaz negribu kļūt par pilotu. Ja man jābūt pilotam, iesniegšu apelāciju.
- Nu ko tu! māte piebilda, pielabojot Lilī matu lentes.
-Jona, vai esi gatavs? Tableti iedzēri? Man gribētos, lai tu auditorijā ieņem labu vietu.
Viņa viegli pagrūda Lilī uz ārdurvju pusi, un Jona meitenei sekoja.
Līdz auditorijai nebija jābrauc ilgi, Lilī sēdēja uz mātes riteņa bagāžnieka un sparīgi māja kājiniekos palikušajiem draugiem. Atstājis riteni blakus mātes braucamajam, Jona sparīgi lauzās cauri ļaužu pulciņiem, lai atrastu savējo.
Katru gadu ceremoniju apmeklēja visa kopiena. Vecākiem tas nozīmēja divas brīvas dienas; parasti viņi sēdēja līdzās lielajā zālē. Bērni bija kopā ar savu grupu, līdz citam pēc cita tiem bija jādodas uz skatuvi.
Šoreiz tēvs tūlīt nepievienojās mātei skatītāju zālē. Audzinātāji bija izveduši jaunbērnus uz skatuves, lai tie piedalītos pirmajā ceremonijā vārda došanā. No savas vietas balkonā kopā ar vienpadsmitgadniekiem Jona bija pārskatījis auditoriju, lai atrastu tēvu un pamātu viņam.
Nebija grūti pamanīt audzinātājus sēžam pašā priekšā; no tās puses skanēja čīkstēšana un brēkšana, jaunbērni grozījās aprūpētājiem uz ceļiem. Visās citās oficiālās ceremonijās klausītāji parasti bija klusi un uzmanīgi. Bet vienreiz gadā iedzīvotāji iecietīgi smaidīja tās kņadas vidū, ko radīja mazie, pirms tiem piešķir vārdu un ģimenes vienību.
Visbeidzot Jona noķēra tēva skatienu un pamāja. Tēvs smaidot māja pretim, tad pacēla augšā arī jaunbērna rociņu, ko viņš turēja klēpī. Gabriels tas nebija. Geibs šodien bija audzināšanas centrā, kur par viņu rūpējās naktsmaiņa. Negaidītā kārtā komiteja bija devusi piekrišanu pagarinājumam, un mazulim bija ļauts vēl viens aprūpes gads, pirms viņam piešķir vārdu un izvieto ģimenē. Gabriela dēļ tēvs bija devies pie komitejas ar lūgumu, jo Gabriels vēl nebija pietiekami pieņēmies svarā un arī pārāk nemierīgi gulēja, lai viņu varētu iekārtot ģimenes vienībā. Parasti šādu bērnu definēja kā neadekvātu un atbrīvoja.
Tomēr tagad, pateicoties tēva lūgumam, Gabrielu klasificēja kā "neskaidru" un viņam piešķīra vēl vienu gadu. Viņu joprojām aprūpēs centrā, un naktis viņš varēs pavadīt Jonas ģimenes vienībā. Ikvienam ģimenes loceklim, pat Lilī, bija jāparaksta apņemšanās, ka viņi nepieķersies mazajam īslaicīgajam ciemiņam un atteiksies no viņa bez protestiem un apelācijas, kad nākamā gada ceremonijā viņam piešķirs pašam savu ģimenes vienību.
Vismaz pēc tam, kad Gabrielam nākamgad piešķirs ģimenes vienību, viņu joprojām varēs satikt, tā ka bērns joprojām būs kopienas loceklis, Jona nodomāja. Ja Geibu atbrīvotu, satikšanās vairs ne_būtu iespējama. Nekad. Tie, kurus atbrīvoja, pat jaunbērni tika aizsūtīti uz Citurieni un vairs nekad neatgriezās kopienā.
Šogad tēvam nebija jāatbrīvo neviens jaunbērns, tāpēc gadījums ar Gabrielu būtu īsta izgāšanās un iemesls patiesam sarūgtinājumam. Pat Jona, lai gan viņš nečubinājās ap mazo, kā to darīja Lilī un tēvs, tomēr priecājās, ka Gabriels nav atbrīvots.
Pirmā ceremonija beidzās tieši paredzētajā laikā, un Jona noskatījās, kā jaunbērniem citam pēc cita dod vārdu un aprūpētājs katru nodod bērnam piešķirtās ģimenes rokās. Dažām ģimenēm tas bija pirmais bērns. Bet daudzi devās uz paaugstinājuma kopā ar vēl vienu bērnu, kas vai plīsa aiz lepnuma par saņemto brālīti vai māsiņu; tieši tāpat bija darījis Jona kā piecgadnieks.
Ašers piebikstīja Jonam.
Atceries, kad saņēmām manu māsu Filipu? viņš skaļi čukstēja.
Jona pamāja. Tas notika pagājušogad.
Ašera vecāki bija diezgan ilgi nogaidījuši, pirms pieteicās otrajam bērnam. Jonam bija aizdomas, ka viņi tik ilgi nocīnījušies ar Ašera spēlēties prieku un dzīvīgumu, ka sadūšoties otram bērnam prasīja vairāk laika.
Arī tagad divas no viņu grupas Fiona un vēl kāda meitene, vārdā Tea, uz īsu brītiņu bija aizgājušas no grupas, lai pievienotos vecākiem, kad tie audzināšanā saņems otro bērnu. Tomēr tik liela bērnu gadu starpība ģimenes vienībā bija neierasta.
Kad ceremonija, kurā piedalījās viņas ģimene, bija beigusies, Fiona atkal ieņēma vietu krēslā priekšā Ašeram un Jonam. Meitene pagriezās un čukstēja:
Viņš ir tik mīlīgs! Tomēr man ne pārāk patīk viņa vārds.
Viņa sašķobīja seju un ieķiķinājās. Fionas jauno brālīti nosauca par Bruno.
Jā, vārds nav izcili skaists, Jona nodomāja: kā, piemēram, Gabriels. Tomēr tam nav ne vainas.
Aplausi skatītāju zālē katrā vārda došanā tie bija aizrautīgi nu pieauga nepieredzētā skaļumā. Kāds vecāks pāris, lepnumā starojot, saņēma vīriešu kārtas jaunbērnu, un viņu nosauca par Kalebu.
Jaunais Kalebs bija bērns, kas aizvietoja zaudējumu. Pāris bija zaudējis savu pirmo Kalebu līksmu un prieka pilnu četrgadnieku. Bērna zaudēšana notika ārkārtīgi reti. Dzīves apstākļi kopienā bija ļoti droši. Ikviens iedzīvotājs bērnus īpaši paturēja acīs, lai viņiem nekas nenotiktu. Tomēr nezin kādā veidā pirmajam Kalebam bija izdevies nemanītam klīst apkārt, līdz viņš iekrita upē. Visa kopiena kopīgi noturēja zaudējuma ceremoniju, augu dienu murminot Kaleba vārdu: arvien lielākām un lielākām pauzēm, arvien klusāk un lēnāk, tā ka, garajai dienai tiecoties pret vakaru, mazais Kalebs šķita aizslīdam prom no ikviena apziņas.
Tagad īpašā vārda došanas ceremonijā kopiena veica īsu aizstāšanas ceremoniju; kopš iepriekšējā Kaleba zaudējuma pirmo reizi pēc nelaimes atkārtojot šo vārdu vispirms murminot klusu un lēni, tad arvien skaļāk un ātrāk, kamēr vecāki stāvēja uz skatuves, rokās turēdami aizmigušo jaunbērnu. Radās tāds iespaids, ka atgriežas pirmais Kalebs.
Tad kādam jaunbērnam piešķīra vārdu Roberto, un Jona atcerējās, ka vecaisHoberto bija atbrīvots tikai pirms nedēļas. Bet mazajam Robecte nepienācās aizvietošanas ceremonijas murmināšana: atbrīvošana nebija gluži tas pats, kas zaudējums.
Jona, pieklājīgi valdīdamies, tomēr arvien vairāk garlaikodamies, nosēdēja visu divgadnieku, trīsgadnieku un četrgadnieku ceremonijas laiku. Tad pienāca pusdienas maltīte to atkal uzklāja ārā pēc kuras visi atgriezās savās sēdvietās, lai noskatītos ceremonijas tiem, kam apritēja pieci, seši, septiņi gadi, un, visbeidzot, pēdējie šodien astoņgadnield.
Jona vēroja un aplaudēja, kad Lilī lepni soļoja skatuves virzienā un saņēma žaketi, kas viņu apzīmēja kā astoņgadnieci un viņai šogad būs jāvalkā. Šī bija ar mazākām pogām. Pirmo reizi žaketei bija kabatas; tas liecināja, ka šis vecums ir pietiekami apzinīgs, lai spētu parūpēties par saviem niecīgajiem piederumiem.
Meitene nopietnu vaigu stāvēja, klausīdamās striktajos norādījumos par astoņgadnieku pienākumiem un strādāšanu brīvprātīgajās stundās, to viņi šogad veiks pirmo reizi.
Jona tomēr redzēja, ka Lilī, lai gan šķita uzmanīgi sekojam, tomēr ar ilgu pilnu skatienu nolūkojās uz mirdzošo divriteņu rindu, ko rīt no rīta nodos deviņgadnieku rīcībā.