Vista pārbijās. Šāds troksnis spētu pārbiedēt ikvienu. Izmetusi upuri no knābja Portugāles lauru pudurā (zēnu no turienes izvilka saņurcītu, toties sveiku un veselu, ar dažiem bojājumiem apģērbā), vista savicināja spārnus, uzlēca uz Falčera kūts jumta, bet tieši tur gadījās kāds vaļīgs dakstiņš, un iebrucēja, tā sakot, no bezgalības iekrita lēmētā mistera Bampsa vientulīgajā patvērumā, bet tas, nabadziņš, kā nule neapstrīdami pierādīts, šai izšķirošajā sava mūža brīdī, neviena palīdzības negaidīdams, izskrēja cauri visam dārzam, iespruka pa durvīm, aizšāva tām priekšā bultu un tūdaļ atkal ieslīga kristīgā padevībā nenovēršamajam liktenim un bezpalīdzīgi ļāva, lai sieva viņu aprūpē …
Pārējām vistām ceļu aizsprostoja citi kroketa spēlētāji — tās caur mācītāja sakņu dārzu iemuka ārsta pagalmā, kur tām beidzot piebiedrojās piektā milzene, neapmierināti klukstēdama par to, ka neveiksmīgi beidzies mēģinājums pastaigāties pa mistera Viterspūna gurķu lecektīm.
Kādu brīdi milzeņu bars pastāvēja, kā jau vistām parasts, pakašņājās pa zemi, domīgi klukstēdamas, viena pat ņēmās rūpīgi knābāt ārsta bišu stropu, bet tad visas, lempīgi gāzelēdamās, vējam spalvas purinot, lēkšiem vien joza uz Eršotas pusi un Hiklij- bravā vairs netika manītas. Netālu no Ēršotas vistas uzdūrās īsti piemērotai barībai — kāļu laukam un sāka tos aizrautīgi knābāt, taču drīz vien jau krita par upuri pašas savai slavai.
Milzīgo mājputnu negaidītā parādīšanās acumirklī izraisīja dīvainu reakciju — cilvēkiem radās neatvairāma tieksme aurot, skraidīt un mētāt dažādus priekšmetus, un pavisam drīz jau turpat vai visi Hik- lijbravas vīriešu kārtas iedzīvotāji, arī dažas dāmas, apbruņojušies ar dažnedažādiem sitamiem un dauzāmiem daiktiem, devās vajāt milzu vistas. Tās tika aizdzītas līdz Eršotai, kur tieši todien svinēja kaut kādus svētkus, un Eršotas iedzīvotāji milzenes sagaidīja kā līksmās dienas cienīgu noslēgumu. Uz vistām šaut sāka pie Findonbīčas, bet arī tikai ar skrotenī- cām. Saprotams, ka tik lieli putni par skrotīm jebkurā daudzumā pat aci nepamirkšķina. Pie Seven- oukas vistas izklīda kur kurā, bet viena labu laiku kladzinādama trakā steigā joza gar krastu, turēdamās blakus un dažbrīd pat aizšaudamās garām pēcpusdienas satiksmes tvaikonim, kura pasažieri noraudzījās neredzētajā radījumā kā brīnumā.
Ap pulksten pussešiem divas vistas veikli notvēra Tonbridžas cirka īpašnieks, — ar cepumiem un maizi viņš ievilināja putnus sprostā, kas stāvēja tukšs pēc atraitnēs palikušas dromedāru mātītes nāves …
VIII
Kad nelaimīgais Skiners tovakar no Dienvidaustrumu vilciena izkāpa Eršotā, metās jau krēsla. Vilciens bija nokavējies — gan pavisam nedaudz, — un misters Skiners par to izteica aizrādījumu stacijas priekšniekam. Iespējams, viņam šķita, ka stacijas priekšnieks kaut kā zīmīgi viņā paskatās. Pavisam īsu brītiņu vilcinājies, misters Skiners aizlika roku mutei priekšā un, kā noslēpumu uzticēdams, apjautājās, vai todien «kaut kas» nav noticis.
— Ko jūs gribat zināt? — apvaicājās stacijas priekšnieks, vīrs, kam balss skanēja skaļi un izteiksmīgi.
— Nu, vai nav dirdēt par laptenēm un tamlīdīgi…
— Mums nu gan nebija laika domāt par laptenēm, — stacijas priekšnieks viņu izmēdīja. — Pietika ar jūsu pasprukušajām vistām. — Un viņš izgāza pār misteru Skineru jaunākos notikumus ar vistām tieši tā, kā dažkārt mēdz izgāzt logus politiska pretinieka namam.
— Par mitit Tkineri jūt neko neetat dirdējit? — Skiners mēģināja pārtraukt kodolīgās informācijas un dzēlīgo piezīmju krusu.
— Ne prātā nenāk! — atcirta stacijas priekšnieks, it kā, pat kaut ko zinādams, viņš nepūlētos lieki tērēt vārdus.
— Vajadēt notkaidrot, kat tur lētiet, — sacīja misters Skiners, kopdamies drīzāk projām, lai vairs nedzirdētu stacijas priekšnieka secinājumus par atbildību, kas jāuzņemas tiem, kuri pārbaro vistas …
Kad misters Skiners devās cauri Eršotai, viņu uzrunāja kāds kaļķu cepļa strādnieks no Henkijas, apvaicādamies, vai viņš varbūt meklējot savas vistas.
— Vai jūt neetat kaut ko dirdējit par mitit Tkineri? — jautāja misters Skiners.
Kaļķu deģis — viņa vārdus precīzi necentīsimies atkārtot — atbildēja, ka viņu vairāk gan interesējot vistas …
Bija jau pavisam tumšs — cik vien tumša var būt neapmākusies jūnija nakts Anglijā, — kad Skiners vai, pareizāk sakot, viņa galva pa durvju spraugu parādījās krodziņā «Pie jautrā lopu dzinēja» un sacīja:
— Tveiki! Vai neetat dirdējuķi tāt patakat par manām vitām?
— Un kā vēl! — atbildēja misters Falčers. — Kas tur ko dzirdēt, ja viena no tām pasakām ielauza manai kūtij jumtu, bet otra izsita caurumu mācītāja kundzes lecektīm … tas ir … piedošanu … siltumnīcai.
Skiners ienāca krogā.
— Iedodiet kaut ko dūķat uttaitīķanai, — viņš sacīja. — Kārtu ģinu ar ūdeni, tat tik ir ko vērt.
Un ikviens centās viņam pastāstīt, ko zināja par vistām.
— Apģēlojietiet! — dvesa Skiners.
— Vai par mitit Tkineri nevient neko nav dirdējit? — viņš jautāja brīdī, kad iestājās klusums.
— Nav gan, — atbildēja misters Viterspūns. — Pat domājis nav. Ne par viņu, ne jums mēs nav domājuši.
— Vai tad jūs šodien nemaz mājās neesat bijis? — apjautājās Falčers, paceldams galvu no alus kausa.
— Ja kāds no tiem pasprukušajiem putniem iecirtis viņai ar knābi, — misters Viterspūns iesāka, ļaudams, lai katrs patstāvīgi iztēlojas šausmu ainu…
Visiem klātesošajiem šķita, ka notikumiem pārbagātajai dienai iznāktu īsti atbilstošs noslēgums, ja viņi dotos līdzi Skineram palūkot, vai ar misis Ski- neri patiešām nav kas lēcies. Šādās reizēs nekad nevar zināt, kur uzsmaidīs laime ieraudzīt kaut ko interesantu. Taču Skiners, atspiedies pret leti un dzerdams džinu, kamēr viena acs maldījās gar pudelēm bufetē, bet otra neatņemdamās blenza mūžībā, pats palaida šo izdevību garām.
— Domāt, ar tām mildu laptenēm ķodien nekādat klipat nav gadījuķāt? — viņš jautāja, tīši izlikdamies bezrūpīgs.
— Pietika liku likām, ko rauties ar jūsu vistām, — atbildēja Falčers.
— Domāt, tāt jau kaut kur aidlidojuķat, — teica Skiners.
— Kas — vistas?
— Et gan vairāk domāju par tām laptenēm, — sacīja Skiners.
Un tad ar apsvaru, kas saceltu aizdomas pat nedēļu vecam zīdainim, rūpīgi izceldams gandrīz ikvienu izraudzīto vārdu, viņš apvaicājās:
— Domāt, nevient nav neko dirdējit par kādiem titiem lieliem radījumiem? Par mildu tuņiem, kaķiem vai tamlīdīgiem ērmiem? Ja jau parādījuķāt lielāt vitat. un laptenet… — Skiners palaida smiekliņu, lai visi saprot, ka viņš runā tāpat gara laika pēc.
Taču Hiklijbravas vīru sejās tūdaļ iegūla rūpju izteiksme. Falčers pirmais izteica vārdos domu, kas nodarbināja visu prātus.
— Kaķis, kas spētu mēroties ar šiten tām vistām … — iesāka Falčers.
— Kā tad! — piekrita Viterspūns. — Kaķis, kas spētu mēroties ar šiten tām vistām …
— Tas jau būs tīģeris, — sacīja Falčers.