— Lielāks nekā tīģeris, — teica Viterspūns.
Kad beidzot Skiners pa vientuļo taciņu devās pāri paugurainajam klajumam, kas stiepjas starp Hiklij- bravu un drūmo ieplaku priežu aizvējā, kur dziļā tumsībā milzu mežvītenis klusu, bet neatlaidīgi centās pārmākt izmēģinājumu fermu, — viņš bija palicis viens. Sarunas biedru interese tālāk vairs nesniedzās.
Skaidri varēja redzēt, kā viņš uzkāpj kalnā, kā tumšais stāvs izslējās pret apvārsni, kur blāvs un bezgalīgs plešas debesu jums, un pēc tam pazūd tumsā, no kuras, šķiet, nemūžam vairs neatgriezīsies. Viņš aizgāja nebūtībā. Vēl šobaltdien neviens nezina, kas notika ar Skineru pēc tam, kad viņš pazuda aiz kalna kraujas. Kad pēc brīža abi Falčeri un Viterspūns, nelāgu nojautu dzīti, arī uzkāpa kalnā un palūkojās turp, kur aizgāja Skiners, viņu jau bija apņēmusi nakts tumsa.
Trīs vīri stāvēja cieši plecu pie pleca. Tumšajā mežā, kas paslēpa fermu viņu acīm, nedzirdēja ne skaņas.
— Viss kārtībā, — iztraucēdams klusumu, ierunājās jaunais Falčers.
— Nevienu gaismiņu nemana, — sacīja Viterspūns.
— No šejienes jau nevar saskatīt.
— Ir sacēlusies migla, — piebilda vecais Falčers.
Nevarēdami izšķirties, ko darīt, viņi vēl brīdi pastāvēja.
— Ja jau tur būtu lēcies kas nelāgs, šis tak nāktu atpakaļ, — sacīja jaunais Falčers, un viņa vārdi izskanēja tik pārliecinoši, ka vecais Falčers vēl tikai piebilda:
— Labs ir.
Un visi trīs devās mājās gulēt, lai gan, jāatzīst, pavisam domīgi.
Gans pie Hakstera fermas naktī izdzirdēja nelāgu spiegšanu un nodomāja, ka tur plēšas lapsas, bet otrā rītā atklājās, ka no ganāmpulka pazudis jērs, ko vēlāk viņš pusapgrauztu atrada ceļā uz Hiklijbravu.
Nepavisam nav izskaidrojams fakts, ka netika atrasts ne mazākais nieks, kas būtu varējis palikt pāri no Skinera!
Pēc vairākām nedēļām izmēģinājumu fermas krāsmatās uzgāja kaulu, kas šķita līdzīgs cilvēka_ lāpstiņai, bet drupu kaudzes otrā galā mētājās vel kads
garš, apgrauzts nenoteiktas izcelsmes kauls. Pie paša žoga Aibraitas pusē atrada stikla aci, un daudziem kļuva skaidrs, ka tieši šim krāšņumam Skiners palicis parādā pateicību par savas personas pievilcību. Acs raudzījās pasaulē ar to pašu nepārprotami izklaidīgo skatienu, ar to pašu bargo grūtsirdību, kas pievērsa uzmanību viņa citādi tik nenozīmīgajai sejai.
Rūpīgi pārmeklējot krāsmatas, vēl tika atrastas divu pārogļojušos auduma pogu metāla pamatnes, trīs veselas auduma pogas un viena metāla poga 110 tās vietas vīriešu apģērbā, kas parasti netiek izrādīta citu skatieniem. Autoritatīvas personas atzina šīs paliekas par apliecinājumu tam, ka Skiners ticis nogalināts un saplosīts, taču es par to neesmu sevišķi pārliecināts, jo, labi zinot viņam raksturīgo nepatiku pret dažiem apģērba elementiem, man, jāatzīst, šie pierādījumi liktos daudz pārliecinošāki, ja tiktu atrasts mazāk pogu, toties vairāk kaulu.
Stikla acs, bez šaubām, šķiet neapgāžams pierādījums, taču, ja tā patiesi piederējusi Skineram — lai gan pat misis Skinere nejutās īsti pārliecināta, vai viņas vīra nekustīgā acs bijusi no stikla, — kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ tā no gaiši brūnas bija pārvērtusies dzidri zilā. Lāpstiņa ir gaužām apšaubāms pierādījums: lai atzītu, ka tā nāk no cilvēka skeleta, man vispirms gribētos to nolikt blakus jebkura visparastākā mājkustoņa tikpat apgrauztiem kauliņiem.
Un kur, piemēram, palikuši Skinera zābaki? Lai cik samaitāta un ērmota būtu žurku gaume, kā gan var iedomāties, ka, pametušas jēru pusēstu, tās aprītu Skineru ar visiem matiem, kauliem, zobiem un zābakiem?
Es rūpīgi izjautāju ikvienu cilvēku, kas cik necik tuvu pazinis Skineru, un tie visi kā viens apgalvoja, ka pat nevar iedomāties radījumu, kas spētu aprīt Skineru. Kāds izbijis jūrnieks, kas dzīvoja vienā no mistera V. V. Džeikobsa mājām Dantongrīnā, ar šā apvidus iemītniekiem raksturīgo savaldību un svarīgumu man pastāstīja, ka Skiners piederējis pie tiem ļautiņiem, kas mazgājas reti un «pa roku galam», bet, ja kāds runājot par aprīšanu, tad no šāda kumosa pat «visbadīgākajam negausim ēstgriba pārietu». Viņaprāt, briesmas tikt aprītam Skineram nedraudētu pat uz vientuļa plosta okeāna vidū. Izbijušais jūrnieks vēl piebilda, ka nepavisam negribot runāt ļaunu par Skineru, taču, kas esot, tas esot. Bet, ja vajadzētu Skineram uzticēt uzvalka šūšanu, tad nu gan viņš, izbijušais jūrnieks, ar lielāku prieku ietu cietumā. Visi šie vērojumi apliecina, ka īpašu ēstgribu Skiners nu gan nevienam nav spējis izraisīt.
Teikšu saviem lasītājiem skaidri un gaiši — es neticu, ka Skiners vispār atgriezās izmēģinājumu fermā. Drīzāk gan domāju, ka viņš svārstīdamies ilgi klimta pa Hiklijbravas apkaimes ārēm un, kad sākās trakā spiegšana, izraudzījās vieglākās pretestības ceļu, lai izkultos no sarežģītā stāvokļa, un kļuva par nezināmo.
Un tā nu nezināms — vai nu šajā, vai kādā citā mums svešā pasaulē — viņš nelokāmi un neapstrīdami palicis vēl šobaltdien …
3. NODAĻA
Milzu žurkas
i
Divas dienas pēc mistera Skinera nozušanas Pod- burnas ārsts vēlu naktī divričos brauca pa Henkijas ceļu. Viņš bija nomocījies ilgas stundas, palīdzēdams
kādam vēl neviena nepazītam pilsonim iekļūt šai dīvainajā pasaulē, un, laimīgi ticis ar visu galā, samiegojies brauca mājup. Ap pulksten diviem pie debesu juma parādījās bāls mēness sirpis. Gaiss kļuva pavisam vēss, un viegls miklums, no zemes celdamies, visu apkārtni ietina palsā miglā. Ārsts brauca viens, jo kučieris mājās gulēja slims, un abās pusēs ceļam nekas nebija ne saskatāms, ne saklausāms — divjūga lākturu dzeltenīgajā blāzmā pretī noslēpumaini vīdēja tikai dzīvžogi, un ausīs skanēja krūmāju atbalsotā zirgu pakavu klaudzoņa un ratu riteņu čirkstēšana pa granti. Ārsts droši paļāvās uz zirgu, un nav nekāds brīnums, ka viņš iesnaudās…
Kurš gan nezina, ko nozīmē tāda snaušana sēdus,,— galva klanās, ķermenis šūpojas riteņu taktī, un, kad zods atduras pret krūtīm, cilvēks pēkšņi satrūkstas.
Klipada, klapada, klip …
Kas tad tas?
Ārstam šķita, ka pavisam tuvu kāds iepīkstas. Viņš atmodās no snaudas. īsos vārdos nepelnīti sabāris zirgu, viņš pameta skatienu visapkārt. Ārsts pūlējās pats sev iestāstīt, ka tālumā saklausījis rejam lapsas … vai varbūt kāds jauns trusēns iekļuvis seskam zobos.
Švīks, švīks, švīks, klipada, klapada, klips, švīks …
Kas tad tas?
Nē, nudien uzmācās dīvainas iedomas. Ārsts sapurināja plecus un vēlreiz mudinot uzsauca zirgam. Tad viņš ieklausījās, taču neko nesadzirdēja.
Varbūt nekas arī nebija?
Patiešām ērmota sajūta, it kā pār dzīvžogu kāds viņā būtu nolūkojies, šķita pat, ka_viņš redzēja lielu, jocīgu galvu. Ar apaļām ausīm! Ārsts vēlreiz cieši palūkojās, bet neko nevarēja saskatīt.
— Blēņas, — viņš noteica.
Ārsts izslējās sēdeklī, noticēdams, ka redzējis nelāgu sapni, viegli uzšāva zirgam ar pātagu, uzsauca «nū-ū» un vēlreiz pameta skatienu uz dzīvžogu. Taču lākturu šaudīgajā gaismā un miglas vālos visa apkārtne kļuva neskaidra, un viņš neko nespēja saskatīt. Tad ārsts nosprieda, tā viņš pats vēlāk stāstīja, ka bailēm nav nekāda pamata, jo zirgs noteikti būtu satrūcies, ja tuvumā draudētu briesmas. Un tomēr prāts viņam nespēja nomierināties.
Tad viņš pēkšņi pavisam droši izdzirda soļu di- poņu, kas atskanēja viņam aiz muguras.