Ārsts negribēja ticēt pats savām ausīm. Atskatīties viņš nevarēja, jo divriči tieši tobrīd iegriezās asā ceļa līkumā. Viņš uzšāva zirgam ar pātagu un bailīgi pameta skatienu sānis. Un tad lāktura mestajā starā, kas tobrīd slīdēja pāri pazemam krūmam dzīvžogā, viņš nepārprotami ieraudzīja kāda milzīga dzīvnieka izliekto muguru •— ārsts nesaprata, kas ir šis dzīvnieks, tikai redzēja, ka tas straujiem, nevienmērīgiem lēcieniem dzenas viņam pakaļ.
Viņam likās atdzīvojamies bērnu dienu pasakas par raganām un burvjiem, jo ērmotais dzīvnieks nepavisam nebija līdzīgs nevienai viņam zināmai radībai, un, baidīdamies, ka zirgs var satrūkties, ārsts ciešāk satvēra grožus. Un, lai arī cik izglītots cilvēks būdams, viņš pats atzīst, ka tobrīd sācis prātot, vai tikai tas nav spoks, ko viņš gan redz, bet zirgs nespēj saskatīt!
Uzlecošā mēness rēnajā gaismā tālumā parādījās nelielā Henkijas miestiņa aprises, un, kaut gan logos nemanīja ne mazākā gaismas stariņa, ārsts cik necik nomierinājās, paplīkšķināja ar pātagu, uzsauca zirgam, bet tad žurkas pēkšņi metās viņam virsū!
Divriči patlaban drāzās garām kādiem vārtiem, kad pirmā žurka, pārlēkusi pār žogu, izskrēja uz ceļa. Nezvērs no tumsas izlēca gaismā, purns tam bija
smails, alkatīgs, ausis apaļas, jau tā garais ķermenis lēcienā šķita vēl garāks, bet vairāk par visu ārstu izbiedēja sārtās, pleznainās zvēra priekškājas. Taču pats šausmīgākais bija tas, ka viņš nespēja aptvert, kas ir šis dzīvnieks, neko tamlīdzīgu viņš savu mūžu nebija redzējis. Viņam pat prātā neienāca, ka tāds milzenis varētu būt žurka. Kad briesmīgais dzīvnieks panāca zirgu, tas ar lēcienu metās sānis. Šaurajā ieliņā atskanēja ārsta kliedziens un pātagas plīkšķi. Tad viss savērpās trakā virpulī.
Dip-dap, švīks, klipada-klapada.
Ārsts pielēca kājās, uzkliedza zirgam un cirta no visa spēka ar pātagu. Žurka sarāvās, spēcīgā sitiena ķerta, atlēca sānis — tās spalvā lāktura gaismā varēja saskatīt pat pātagas cirtiena pēdas, bet ārsts tikai cirta un cirta, nemanīdams, ka no mugurpuses tuvojas otra vajātāja.
Groži izšļuka ārstam no rokām, jo atskatījies viņš ieraudzīja vēl trešo žurku dzenamies pakaļ…
Zirgs metās uz priekšu. Divriči palēcās ceļa grambās. īsu bezprāta mirkli ārstam šķita, ka visa pasaule lēkšo viņam virsū.
Laime, ka zirgs pakrita pašā Henkijā, ka tas nenotika ne pirms miestiņa sasniegšanas, ne arī pēc tam, kad viņi būtu aiztraukušies garām pēdējai mājai.
Neviens nezina pateikt, kālab zirgs pakrita, — vai tas paklupa kādā grambā, vai arī to nogāza žurka, kas ar zobiem ieķērās tam kaklā (palikdama karājamies gaisā ar visu milzīgā ķermeņa svaru), tāpat kā ārsts nezināja, ka arī pats ir sakosts, to viņš attapa tikai vēlāk — ķieģeļu deģa namiņā, lai gan kodiens bija pamatīgs — kreisajā plecā rēgojās gara plēsta brūce ar atlupušām ādas sloksnēm, it kā to būtu iecirtis divpusējs tomahauks.
Nupat viņš vēl stāvēja savos divričos, nākamajā brīdī jau izlēca laukā un nokrita ar sāpīgi sastieptu potīti, lai gan pats nenieka nemanīja, un sirdīgi cirta trešajai žurkai, kas metās viņam tieši virsū. Viņš lāgā neatcerējās, vai bija lēcis no divričiem tai mirklī, kad tie gāzās, vai arī agrāk, cīņas karstumā visi iespaidi savērpās vienā jūklī. Manuprāt, kad žurka ieķērās zirgam rīklē, tas saslējās pakaļkājās, nokrita uz sāniem, apgāzdams divričus, un ārsts gluži instinktīvi izlēca no tiem ārā. Ratiem krītot, lākturis saplīsa, petroleja ar blīkšķi uzliesmoja, un ceļu apgaismoja balta uguns.
Tas arī bija pirmais, ko ieraudzīja ķieģeļu deģis. Jau iepriekš viņš bija izdzirdējis pakavu dipoņu un mežonīgu kliedzienu, lai gan ārsts pats neatcerējās, ka būtu kliedzis. Ķieģeļu deģis steigšus izlēca no gultas un, slēģus vaļā vērdams, satrūkās no drausmīgā tjokšņa un baltās gaismas.
— Arā kļuva gaišāks nekā dienā, — viņš stāstīja.
Ķieģeļu deģis palika stāvam ar aizkaru auklu rokā un skatījās pa logu, vairs nepazīdams ceļu, kur notika kaut kas šaušalīgs, kā briesmīgos murgos. No uguns pacēlās ārsta tumšais stāvs, bet rokās tam virpuļoja pātaga. Viņpus žilbinošajām liesmām tikko saredzams spārdījās zirgs, un rīklē tam bija ieķērusies žurka. Tumsā pie kapsētas sienas ļauni spīguļoja otras briesmones acis. Vēl trešā kā šausmīgs melns blāķis ar sarkanām acīm un gaišām ķepām izmisīgi centās ar nagiem ieķerties kapsētas mūrī, uz kura, lākturim sprāgstot, acīmredzot bija uzlēkusi aiz bailēm.
Jūs droši vien it labi zināt, kāds izskatās žurkas purns — divi asi zobi, ļauni spīgojošas acis. Tas viss gandrīz seškārt palielināts, turklāt tumsā un pārsteigumā, kad cilvēks izrauts no miega un visapkārt mirgo un lēkā gluži nereālas liesmas, — viegli iedomāties, ko tai brīdī izjuta ķieģeļu deģis.
Ārsts nepalaida garām izdevību — atelpas mirkli, ko sniedza žilbinošā gaisma, un, pazudis ķieģeļu deģa skatienam, ņēmās ar pātagas kātu dauzīt durvis.
Ķieģeļu deģis viņu ielaida tikai pēc tam, kad bija salūkojis gaismekli.
Pēcāk daudzi viņu par to nosodīja, taču es šiem nosodītājiem neuzdrošinos piebiedroties, iekams neesmu pārbaudījis pats savu bezbailību.
Ārsts kliedza, cik spēka, un dārdināja durvis …
Ķieģeļu deģis stāsta, ka tad, kad viņš beidzot atvēris durvis, ārsts aiz šausmām esot raudājis.
— Bultējiet ciet, — viņš saucis, — bultējiet ciet… — un nav varējis izteikt līdz galam «bultējiet ciet durvis». Gribējis, nabadziņš, palīdzēt, bet veltīgi. Ķieģeļu deģis aizšāvis durvīm priekšā bultu, bet ārstam krietnu brīdi vajadzējis sēdēt turpat blakus pulkstenim, līdz beidzot viņš radis spēku uzkāpt pa trepēm …
— Nezinu, kas tie par briesmoņiem! — viņš vienā laidā atkārtojis. — Nezinu, kas tie par briesmoņiem! — spiedzīgi izbrēkdams pēdējo vārdu.
Ķieģeļu deģis gribējis iedot viņam viskiju, bet ārsts neparko nav palicis viens ņirbojošā sveces gaismā.
Pagājis labs laika sprīdis, iekams ķieģeļu deģis piedabūjis viņu doties augšstāvā …
Kad uguns uz ceļa nodzisa, milzu žurkas atgriezās, sagrāba beigto zirgu, aizvilka cauri kapsētai uz ķieģeļu cepli un plosīja to līdz rītausmai — un neviens pats neuzdrošinājās tās traucēt…
II
Nākamajā rītā ap pulksten vienpadsmitiem Red- vuds devās pie Bensingtona, rokā nesdams trīs vakara avīžu atkārtotos izdevumus.
Iztraucēts no bezcerīgām pārdomām pār aizmirstajām lappusēm, lai gan bija atšķīris visaizraujošāko romānu, kādu vien savos plauktos spēja atrast bibliotekārs Bromptonrodas grāmatu krātuvē, Bensing- tons pacēla skatienu.
— Vai ir kādas jaunas ziņas? — viņš iejautājās.
— Pie Čārtemas sadzelti divi cilvēki.
— Vajadzēja dot atļauju izsvēpēt pūzni. Bet nedeva. Paši vainīgi.
— Paši vainīgi, saprotams, — piekrita Redvuds.
— Vai esat kaut ko dzirdējis par… par fermas pirkšanu?
— Nekustamu īpašumu aģentam, — atbildēja Redvuds, — mute gan līdz ausīm, bet jēgas nekādas. Izliekas, it kā šīs mājas iekārojis kāds cits — jūs jau zināt, kā tas parasti notiek, — un negrib saprast, ka mēs steidzamies. «Tas ir dzīvības un nāves jautājums,» es sacīju, «vai jūs to nesaprotat?» Bet viņš tikai piemiedz acis un jautā: «Kālab tad jūs nepie- liekat tās divsimt mārciņas?» Labāk es apmetīšos uz dzīvi starp milzu lapsenēm, nekā padošos šim pretīgajam stulbenim. Es …