Viņš apklusa, sapratis, ka vēl pāris vārdu un viss iespaids būs samaitāts.
— Nekas nekaitētu, — teica Bensingtons, — ja kāda lapsene viņu …
— Par sabiedrisko noderīgumu lapsenēm nav vairāk jēgas kā nekustamu īpašumu aģentiem, — sacīja Redvuds.
Vēl labu brīdi viņš klāstīja savas domas par nekustamu īpašumu aģentiem, advokātiem un tamlīdzīgām amatpersonām — netaisnīgi, nepamatoti nozākādams šo profesiju pārstāvjus, tāpat kā to nez kāpēc dara daudzi cilvēki. («No vislielākajām dīvainībām pats dīvainākais šai dīvainajā pasaulē, manuprāt, ir tas, ka no ārsta vai karavīra mēs kā pašu par sevi saprotamu gaidām godīgumu, vīrišķību, amata prasmi, bet advokātam un nekustamu īpašumu aģentam ne tikai ļaujam būt alkatīgam, slīpētam, nelietīgam blēdim un stulbenim, bet pat neko citu no viņa negaidām …» utt., utt.)
Stipri vien atvieglojis sirdi, Redvuds piegāja pie loga un sāka skatīties, kā pa Slounstrītu brauc pajūgi.
Bensingtons jau bija paguvis saistošo romānu nomest uz mazā galdiņa, kur stāvēja elektriskā lampa. Tad viņš salika kopā abu roku pirkstus un rūpīgi tos aplūkoja.
— Redvud, — viņš sacīja. — Vai par mums daudz tiek runāts?
— Mazāk, nekā varētu gaidīt.
— Neviens mūs neapsūdz?
— Nepavisam ne. Taču, no otras puses, neviens arī nedomā atbalstīt to, ko es ierosināju. Es aizrakstīju avīzei «Times», vai zināt, un visu sīki izskaidroju …
— Mes lasam «Daily Chronicle», — teica Bensingtons.
— Un «Times» šai sakarā publicējusi garu ievadrakstu … ārkārtīgi augstā stilā, labi uzrakstītu ievadrakstu, izmantodama viscēlākos svešvārdus, kā, piemēram, status quo un tamlīdzīgus, un šis raksts skan apmēram tā, it kā ārkārtīgi svarīga bezpersoniska būtne, saslimusi ar influenci, ciestu nelāgas galvas sāpes un runātu caur bieziem apsējiem, kas tomēr nesniedz tai atvieglojumu. Ja lasa starp rindām, vai zināt, it labi var saprast «Times» pārliecību — nav ko runāt aplinkiem, bet tūdaļ jāķeras klāt un kaut kas jādara (tikai nav zināms, kas). Ja ne, varam sagaidīt vēl nevēlamākas sekas, — citiem vārdiem sakot, uzradīsies vēl vairāk lapseņu un vēl
vairāk cilvēku tiks sadzelti. īsts valstsvīra spalvas cienīgs raksts!
— Bet pagaidām dažādi milzeņi lai izplatās visriebīgākajā veidā.
— Tieši tā.
— Ja nu Skineram bijusi taisnība par tām milzu žurkām …
— Kur nu! Tas jau nu būtu par traku, — sacīja Redvuds.
Viņš iznāca istabas vidū un nostājās blakus Ben- singtona krēslam.
— Starp citu, — viņš teica, mazliet pieklusinādams balsi, — ko saka viņa? …
Viņš norādīja uz aizvērtajām durvīm.
— Māsīca Džeina? Viņa par visu to nenieka nezina. Neiedomājas, ka tas saistīts ar mums, un šādus rakstus nelasa. «Milzu lapsenes!» viņa saka. «Nav nekādas patikas lasīt šīs avīzes!»
— Tīrā laime, — teica Redvuds.
— Ceru, ka … misis Redvuda arī…
— Nē, — atbildēja Redvuds, — pašlaik viss iegrozījies tā, ka viņa ārkārtīgi norūpējusies par puisēnu. Vai zināt, viņš joprojām vēl…
— Aug?
— Kā ar veselību?
— Spēcīgs bērns. Aukle iet no mums projām, mazais pārāk stipri spārdoties. Un no drānām izaug šausmīgi ātri. Vienā laidā jāšuj viss jauns — gan krekliņi, gan pārējais. Ratiņiem nolūza ritenis — ir
jau tie viņam par viegliem, — un mājās zēnu vajadzēja stumt ar piena tirgotāja rokas ratiņiem. Jā … apkārt sanāca vesels pūlis… Džordžlnu Filisu dabūjām guldīt puisēna šūpulī, bet viņu ielikām Džor- džīnas Filisas gultā. Skaidrs, ka mātei ir iemesls uztraukties. Sākumā viņa lepojās un slavēja Vinklsu. Bet nu vairs ne. Saprot, ka tomēr kaut kas nav kārtībā. Jūs jau zināt.
— Man šķita, ka jūs esat nolēmis samazināt devu.
— Mēģināju.
— Neizdevās?
— Kliedz. Ikviena bērna brēciens ir skaļš un nepanesams, lai gan stāsta, ka tas viņiem nākot tikai par labu, bet, kopš zēnam dod Hērakleoforbiju …
— Hm, — norūca Bensingtons un vēl skumīgāk aplūkoja savus pirkstus.
— Patiesībā nekas vairs nav noslēpjams. Cilvēki uzzinās par bērnu, saistīs to ar mūsu vistām un citiem milzeņiem, un tad jau viss nāks arī manai sievai ausīs… Kā viņa to uztvers, es pat iedomāties nespēju.
— Grūti gan, — piekrita Bensingtons, — visu iepriekš paredzēt, patiešām.
Viņš noņēma acenes un rūpīgi tās notīrīja.
— Vēl viens pierādījums tam, — misters Bensingtons vispārināja, — ka it viss atrodas mūžīgā attīstībā. Mēs, zinātnieki, ja drīkstam šo vārdu attiecināt uz sevi, — mēs allaž cenšamies sasniegt teorētisku rezultātu … tīri teorētisku rezultātu. Taču gadās, ka pēkšņi iedarbojas kaut kādi spēki… jauni spēki. Mēs nedrīkstam tos savaldīt… bet citi to nemaz nespēj izdarīt. Patiesībā, Redvud, viss turpmākais jau ir izslīdējis no mūsu rokām. Mēs varam vienīgi apgādāt šo vielu …
— Un viņi, — sacīja Redvuds, pievērsdamies atkal logam, — viņi to pārbaudīs praksē.
— Kas attiecas uz satraucošajiem notikumiem Kentā, es par tiem vairs nedomāju raizēties.
— Ja vien tie nesagādās raizes mums.
— Tiesa gan. Un, ja kādam labpatīk noņemties ar juristiem, visvisādiem kaktu advokātiem, meklēt likuma aizsardzību un klāstīt savus stulbos apsvērumus, bet tikām, neviena netraucēti, saradīsies dažnedažādi jauni milzu kukaiņi… Pasaulē aizvien valdījusi drausmīga putra, Redvud.
Redvuds izvilka gaisā ārkārtīgi sarežģītu, izlocītu līkni.
— Patlaban mums, pirmkārt, jārūpējas par jūsu puisēnu.
Redvuds pagriezās, pienāca savam kolēģim klāt un cieši ieskatījās tam acīs.
— Ko jūs par viņu domājat, Bensington? Jūs notikušo varat aplūkot daudz objektīvāk nekā es. Ko man ar zēnu iesākt?
— Barojiet viņu tāpat.
— Ar Hērakleoforbiju?
— Ar Hērakleoforbiju.
— Bet viņš taču augs.
— Ja spriežam pēc vistām un lapsenēm, viņš izaugs apmēram trīsdesmit piecu pēdu garumā … un visas ķermeņa daļas viņam veidosies proporcionāli …
— Un kas notiks pēc tam?
— Tieši tas, — atbildēja misters Bensingtons, — ir pats interesantākais.
— Kaut kas traks! Padomājiet kaut vai par viņa apģērbu. Kad zēns pieaugs, — sacīja Redvuds, — viņš būs vienīgais Gulivers pigmeju pasaulē.
Mistera Bensingtona acīs pār zelta briļļu ietvariem atplaiksnīja jauna doma.
— Kālab vienīgais? — viņš vaicāja un vēl noslēpumaināk atkārtoja: — Kālab vienīgais?
— Jūs taču negribēsiet sacīt, ka …
— Es jums jautāju, — teica Bensingtons, uzsvērdams ik zilbi tār it kā beidzot būtu atradis īstos vārdus, — kālab vienīgais?
— Varbūt jūs domājat, ka arī citi bērni? …