— Nedomāju neko citu kā tikai to, ko jums jautāju.
Redvuds saka soļot pa istabu.
— Bez šaubām, — viņš sacīja, — ir jau iespējams … Un tomēr! Ar ko tas viss beigsies?
Bensingtonu acīmredzot iepriecināja paša dziļi intelektuālais spriedums.
— Visvairāk mani interesē doma, Redvud, ka atbilstoši trīsdesmit piecām auguma pēdām arī smadzenes viņam būs attiecīgi lielākas, vismaz man rodas tāds secinājums … Kas jums vainas?
Redvuds stāvēja pie loga un, acis nenolaizdams, nolūkojās uzrakstā uz kādas afišas reklāmas ratiņos, kas nule aizrībināja pa ielu.
— Kas jums vainas? — pieceldamies no krēsla, atkārtoja Bensingtons.
Redvuds satraukti iekliedzās.
— Kas noticis? — jautāja Bensingtons.
— Skriešu pēc avīzes, — atkārtoja Redvuds, virzīdamies uz durvīm.
— Kādēļ?
— Pēc avīzes. Kaut kas … īsti nesapratu … Milzu žurkas! …
— Žurkas?
— Jā, žurkas. Skineram tomēr bijusi taisnība!
— Ko jūs gribat sacīt?
— Ko, pie velna, es varu zināt, iekams neesmu ieskatījies avīzē! Milzu žurkas! Dievs tēvs! Ka tikai viņu pašu nav nograuzušas!
Viņš lūkojās pēc cepures, bet tad nolēma iet tāpat ar kailu galvu.
Kad profesors Redvuds skrēja lejup, lēkdams pāri diviem kāpieniem, no ielas jau pretī skanēja skaļi izsaucieni, — tur avīžu zēni pilnā rīklē izbrēca jaunāko sensāciju.
— «Baismīgs notikums Kentā! Baismīgs notikums Kentā! Ārstu… apēdušas žurkas. Baismīgs notikums … baismīgs notikums … žurkas … apēdušas … milzīgas žurkas. Sīki jo sīki aprakstīts … baismīgs notikums.»
III
Kosars, plaši pazīstams būvinženieris, abus kolēģus sastapa turpat kāpņu telpā pie durvīm: Redvuds turēja rokās izplestu vēl gluži mitro, uz sārta papīra iespiesto avīzi, bet Bensingtons, pirkstgalos pastiepies, lasīja viņam pār plecu. Kosars bija drukns vīrs, lielie, neveiklie locekļi šķita kaut kā piekabināti pie neveiklā rumpja, seja — kā līdz galam nepabeigts kokgrebums, ko tā radītājs pametis, jau pašā sākumā saprazdams, ka nav vērts darbu turpināt. Deguns tā arī palicis pavisam stūrains, apakšžoklis izvirzījies krietni tālāk par augšžokli. Kosars elpoja šņākdams. Diez vai kāds šo vīru nosauktu par skaistuli. Nepaklausīgie mati slējās taisni kā sari, balss, ko viņš lika lietā samērā reti, skanēja spalgi un it kā gaužām aizvainoti. Mugurā viņam kā vienmēr bija pelēks uzvalks, galvā — zīda cilindrs. Ar vareno sarkano ķepu parakņājies bezgalīgajā bikšu kabatā, viņš samaksāja važonim un elsdams pūzdams apņēmīgi rāpās pa kāpnēm augšup, kā Jupiters zibens šautru sagrābis dūrē to pašu uz sārtā papīra iespiesto avīzi.
— Un Skiners? — nepamanījis Kosaru, tieši tobrīd jautāja Bensingtons.
— Par Skineru nav ne vārda, — atbildēja Redvuds. — Noteikti apēsti. Abi divi. Kaut kas šausmīgs … Pagaidiet! Kosar!
— Jūsu roku darbs? — vicinādams avīzi, iebrēcās Kosars.
— Kālab jūs tam nedarāt galu? — viņš tincināja.
—■ Nespējat, velns jūs parāvis! — spiedza Kosars.
■— Ak, nopirkt gribat? — viņš jau auroja. — Stulbums gatavais! Labāk dedziniet nost! Tā jau es domāju, ka neko citu no jums nesagaidīšu. Ko tagad darīt? To, ko es jums sacīšu.
— Jūs? Skaidrs, ka jūs! Iedomājieties tikai! Tūlīt pat skrieniet pie ieroču meistara. Pēc kā? Pēc šautenēm. Jā, jā, viena pati darbnīca tikai te tuvumā ir. Nopērciet astoņas šautenes. Jā, jā, šautenes. Nē, ziloņu medībām domātās neder. Pārāk lielas. Armijas šautenes arī neder — pārāk mazas. Sakiet, ka jāšauj … jāšauj bullis. Sakiet, ka dosieties bifeļu medībās . .. Skaidrs? Ko? Žurkas? Nē, no dieva puses, kā lai viņš to saprastu? … Tāpēc, ka jums vajag astoņas. Nopērciet arī krietni daudz patronu. Tā ka neatstieptu šautenes bez patronām! Nē! Sakraujiet yisu kebā un laidiet prom uz.. . pag, kur tas bija? Ēršotā? Tātad uz Čeringkrosas staciju. Ir viens vilciens … Vārdu sakot, pirmais vilciens, kas atiet pēc diviem. Ceru, ka ar to jūs galā tiksiet. Brīnišķīgi! Atļauja? Ieejiet pastā, paņemiet astoņas atļaujas, kas tur liels! Atļauju lietot šauteni, lieciet aiz auss! Šauteni, nevis medību bisi. Kālab? Tās taču ir žurkas, dievs žēlīgais!
Un tagad klausieties jūs, Bensington. Vai telefons jums ir? Labi. Es piezvanīšu pieciem saviem puišiem īlingā. Kādēļ pieciem? Tādēļ, ka tā vajag, skaidrs?
Kurp jūs iesiet, Redvud? Pēc cepures? Blēņas! Ņemiet manējo! Šautenes jums vajadzīgas, dārgais,
šautenes, nevis cepures. Nauda ir? Pietiks? Brīnišķīgi. Nu, tad uz drīzu tikšanos!
Kur ir telefons, Bensington?
Bensingtons paklausīgi pagriezās un veda Kosaru sev līdzi.
Kosars izrunāja, kas runājams, un nolika klausuli.
— Tātad pie lapsenēm ari vēl jāķeras, — viņš sacīja. — Tur noderēs sērs un salpetris. Pilnīgi droši. Un ģipsis. Jūs taču esat ķīmiķis. Kur varētu nopirkt sēru maisos — vairākas tonnas? Kādai vajadzībai? Ak kungs dievs, stāvi man klāt! Tak jau lai izsvēpētu pūžņus, skaidrs? Sērs laikam noderēs, ko? Jūs taču esat ķīmiķis. Sērs laikam ir pats labākais, ko?
— Jā, laikam gan sērs.
— Nekas labāks nav? Lai notiek! Jūsu darīšana. Labi. Sagādājiet sēru, cik daudz vien varat… un salpetri, lai pamatīgāk deg. Uz kurieni sūtīt? Uz Če- ringkrosu. Tūliņ pat. Uzraugiet, lai viss tiek izdarīts, kā nākas. Un pats brauciet līdzi. Kas vēl būtu?
Viņš mirkli pārdomāja.
— Ģipsis … vienalga, kāds … aizspundēsim pūžņus … izejas … saprotat? To es labāk uzņemšos pats.
— Cik daudz?
— Cik daudz … kā?
— Sēra.
— Tonnu. Skaidrs?
Ar trīcošu roku Bensingtons apņēmīgi uzbīdīja acenes ciešāk uz deguna.
— Saprotu, — viņš strupi noteica.
— Skaidra nauda jums ir? — apjautājās Kosars. — Pie joda čekus! Varbūt jūs tur nepazīs. Maksājiet skaidrā. Bez šaubām. Kur atrodas jūsu banka? Labi. Pa ceļam iegriezieties tur un paņemiet četrdesmit mārciņas — banknotēs un zeltā.
Atkal mirklis pārdomām.
— Ja mēs gaidīsim, lai pie šā darba ķeras oficiālas iestādes, visa Kentas grāfiste izputēs lupatu lēveros, — sacīja Kosars. — Vai vēl kas nav pateikts? Nē, viss ir kārtībā! Nu tad aiziet!
Viņš izstiepa roku, mādams kebam, kas labprāt paklausīja aicinājumam («Brauksim, ser?» jautāja važonis. «Ko gan citu,» attrauca Kosars), un Bensingtons, vēl aizvien tāpat ar kailu galvu, notuntulēja pa kāpnēm un jau grasījās rāpties kebā.
— Redziet, — viņš teica, uzlicis roku uz ratu pārklāja, un pameta bažīgu skatienu sava dzīvokļa logos, — vajadzētu pateikt māsīcai Džeinai…
— Paspēsiet pasacīt, kad pārbrauksiet mājās, — atbildēja Kosars un ar vareno ķepu iestūma Bensing- tonu no mugurpuses kebā …
— Prātīgi zēni, — noburkšķēja Kosars, — bet paši itin neko neuzdrīkstas. Māsīca Džeina, ko tu neteiksi! Zinu jau. Pie joda šitās māsīcas Džeinas! Visa zeme no tādām kā apsēsta. Laikam gan visu nakti, sasodīts, vajadzēs uzmanīt, lai abi dara to, kas jādara, kaut gan paši it labi zina, kas darāms. Brīnums, kas šos tādus pataisa — zinātne vai māsīca Džeina, vai sazin kas vēl?