Kosars meta mieru šai neatrisināmajai problēmai, domīgi ielūkojās pulkstenī un nosprieda, ka laika atliks tieši tik daudz, lai ieskrietu restorānā un kaut ko iekostu, iekams dosies meklēt ģipsi, lai vestu to uz Čeringkrosas staciju.
Vilciens atgāja piecas minūtes pēc trim, un Če- ringkrosā Kosars ieradās bez ceturkšņa trijos un tūdaļ ieraudzīja Bensingtonu sirdīgi strīdamies ar diviem policistiem un smago ormani, bet Redvuds bagāžas glabātavā pūlējās noskaidrot, kas darāms, lai nogādātu vilcienā munīciju. Visi ierēdņi izlikās
neko nezinām un neko nespējam, kā jau tas parasts Dienvidaustrumu dzelzceļa dienestā, kad cilvēks steidzas un viņam kaut kas ir jānoskaidro.
— Žēl, ka nevar apšaut visus šos muļķus un nolīgt jaunus ierēdņus, — nopūzdamies sūrojās Kosars.
Taču laiks bija pārāk ierobežots, lai uzņemtos tik kardinālus pasākumus, un tādēļ viņš neielaidās sīkumainos strīdiņos, bet no tumša kakta izvilka kādu vīru, kas varbūt bija pats stacijas priekšnieks, un, sagrābis nabadziņu aiz rokas, apstaigāja visu staciju un deva rīkojumus tā vārdā, līdz visi astoņi vīri un visa bagāža bija iekrauta, vilciens uzņēmis gaitu, un tikai tad nabaga ierēdnis beidzot apjauta, ka pārkāpta dzelzceļa vissvētā kārtība un priekšraksti.
— Kas tas tāds bija? — glaudīdams no Kosara smagā tvēriena atbrīvojušos roku, apvaicājās amatpersona un sarauktām uzacīm pasmaidīja.
— Viens īsts džentlmenis, ser, — atbildēja kāds no nesējiem, — kas gan cits. Visa viņa kompānija aizbrauca pirmajā klasē.
— Lai kas šie vīri būtu, esam laimīgi tikuši no tiem vaļā, — apmierināti noteica augstā amatpersona, vēl joprojām berzēdams saspiesto dilbu.
Un, samiedzis pie dienas gaismas nepieradušās acis, viņš lēnā garā atgriezās cildenajā vientulībā, kur Čeringkrosas augstākā priekšniecība patveras no vulgārā pūļa uzmācības, un arvien vēl smaidīja pats par saviem pēkšņajiem enerģijas uzplūdiem. Tīrais nieks, ka roka negribēja lāgā locīties, to atsvēra prieks par paša negaidīti atklājušos rosīgumu. Kaut viņa rīcību būtu pavērojis kāds no šiem sasodītajiem kabinetā tupētājiem, kas to vien zina kā kritizēt savus padotos!
Ap pulksten pieciem pēcpusdienā Kosars, šis apbrīnojamais cilvēks, gandrīz bez jebkādas manāmas steigas Eršotā bija savācis visu, kas vajadzīgs cīņai ar dumpīgajiem milzeņiem, un jau atradās ceļā uz Hiklijbravu. Eršotā viņš bija nopircis divas mucas petrolejas un vienu vezumu sausu žagaru, bet no Londonas bija pienākuši vairāki lieli maisi ar sēru, astoņas šautenes ar patronām, trīs bises ar skrotīm lapseņu apšaušanai, cirvis, divas grieznes, cērte un trīs lāpstas, divi virves rituļi, kaste ar alu, sodu un viskiju, divpadsmit duču turziņu ar žurku indi un pārtikas krājumi trim dienām. Visu šo mantību Kosaram veikli izdevās sabāzt ogļu ratos un siena vezumā, vienīgi šautenes un patronas vajadzēja paslēpt zem sēdekļa «Pie sarkanā lauvas» noīrētajā ekipāžā, ar kuru brauca Redvuds un pieci izmeklēti spēkavīri, kas, Kosara aicināti, bija ieradušies no īlingas.
Kosars savus darījumus nokārtoja nesatricināmā mierā, lai gan visa Ēršota bija sacelta kājās aiz bailēm no žurkām un braucēji prasīja bargu samaksu. Veikali bija slēgti, uz ielām nemanīja nevienas dzīvas dvēseles, un, kad Kosars dauzījās pie durvīm, tirgotāji uzdrošinājās pavērt tikai logus. Taču Kosars izlikās, it kā šādas sarunas pa logiem būtu pati parastākā veikalniecisko darījumu metode. Galu galā viņi abi ar Bensingtonu «Pie sarkanā lauvas» sadabūja divričus un vaļēju ekipāžu, ar ko panākt jau iepriekš aizsūtīto bagāžu. Ogļu ratus un siena vezumu viņi apdzina pie pirmajām krustcelēm un tādējādi Hiklijbravā ieradās pirmie.
Iemiedzis šauteni starp ceļgaliem, Bensingtons sēdēja divričos blakus Kosaram un nespēja vien attapties no brīnumiem. Viss, ko viņi darīja, — tā vismaz ipgalvoja Kosars, — bez šaubām, bija pats par sevi saprotams, tikai… Anglijā reti kāds dara to, kas būtu pats par sevi saprotams. Bensingtons nopētīja blakus sēdētāju no kājām līdz pat rokām, kas cieši lurēja grožus. Kosars acīmredzot nekad agrāk pats nebija ticis pie grožiem, tāpēc izraudzījās, tā sakot, vismazāko pretestību un laida pa ceļa vidu, jo šāda braukšana, lai arī neparasta, tobrīd viņam šķita pati par sevi saprotama.
«Kālab mēs visi nedarām to, kas liekas pats par sevi saprotams?» prātoja Bensingtons. «Cik tālu gan tad aizkļūtu pasaule! Kāpēc, piemēram, es pats nedaru daudz ko tādu, kas man šķiet pareizi… un ko es labprāt gribētu darīt. Vai tiešām visi cilvēki ir tādi, vai arī tā ir tikai mana īpatnība!» Viņš iegrima neizdibināmās pārdomās par cilvēka gribu. Viņš prātoja par neskaitāmajiem sīkumiem, no kā veidojas ikdienišķā dzīve, un pretstatīja tiem vienkāršos un reizē skaidri saprotamos darbus — tos dižos un sirdij tīkamos darbus, kas cilvēkiem būtu paveicami, ja ceļā nestātos kaut kādi neticami spēki, kas it kā sasien rokas. Māsīca Džeina? Bensingtons saprata, ka arī māsīcai Džeinai šeit ir sava negrozāma, prātam grūti aptverama nozīme. Kālab mums galu galā jāēd, jādzer, jāguļ, jāpaliek neprecētiem, jādodas šurp un jāatturas no došanās turp tikai aiz cieņas pret māsīcu Džeinu? Māsīca Džeina pārvērtās kaut kādā simbolā, joprojām palikdama prātam neaptverama! …
Pēkšņi Bensingtona skatienu saistīja pakāpiens pie žoga un taciņa pāri laukiem, atsaukdama atmiņā kādu citu, sen pagājušu dienu, kad viņš no Ēršotas devās uz izmēģinājumu fermu apraudzīt milzu cāļus…
Liktenis izspēlējis savu kārtējo joku.
— Nu, nū, — sacīja Kosars. — Kusties veicīgāk!
Bija karsta vasaras pēcpusdiena, nejuta ne mazākās vēja dzesmiņas, un ceļus klāja bieza putekļu kārta. Reti kur manīja kādu cilvēku, tikai brieži aiz parka iežogojuma, neviena netraucēti, rāmi plūca zāli. Gandrīz pie pašas Hiklijbravas viņi ieraudzīja pāris milzu lapseņu apšķibījam ērkšķogu krūmu, bet mazliet tālāk vēl viena briesmone lodāja gar pārtikas veikala durvju priekšu, meklēdama kādu spraugu, pa kuru ielīst iekšā. Aiz loga tikko saskatāms vīdēja pats veikalnieks — ar senlaicīgu putnu šaujamo bisi rokās viņš vēroja lapsenes rosīšanos. Kučieris apturēja ekipāžu pie «Jautrajiem lopu dzinējiem» un paziņoja Redvudam, ka savu ir padarījis. Viņa pārliecībai pievienojās arī siena vezuma un ogļu ratu kučieri. Taču ar to vēl jautājums netika izsmelts — visi vienprātīgi atteicās dot zirgus tālākam braucienam.
— Šiten tās lielās žurkas ir kā mestas uz zirgiem, — vienā laidā atkārtoja ogļu ratu važonis.
Kosars mirkli apsvēra radušos situāciju.
— Izkraujiet mantas no ekipāžas, — viņš sacīja, un viens no algotņiem — garš, gaišmatains, nosmulētās drānās ģērbies mašīnists paklausīja viņa pavēlei.
— Pasniedziet man bisi, — rīkoja Kosars.
Tad viņš piegāja pie vezumniekiem.
— Jūs mums vairs neesat vajadzīgi, — viņš sacīja. — Taču varat teikt, ko gribat, zirgus mēs tomēr paturēsim.
Važoņi jau gribēja uzsākt strīdiņu, bet Kosars nekādās runās neielaidās.
— Ja jūs mēģināsiet mūs kavēt ar varu, es aizstāvēšos un ielaidīšu jums lādiņu stilbos. Zirgi paliks pie mums.
Ar to pašu viņš uzskatīja incidentu par izbeigtu.
— Kāp augšā siena vezumā, Flek, — viņš pavēlēja mazam, druknam, stiegrainam vīrelim. — Un tu, Būn, brauksi ar ogļu ratiem.
Abi kučieri devās uzbrukumā Redvudam.