— Jūs savu pienākumu esat izpildījuši, saimnieki jums neko nevarēs pārmest, — sacīja Redvuds. — Palieciet šeit, ciemā, kamēr mēs atgriezīsimies. Neviens jūs nevainos, jo cilvēki redzēja, ka mums ir ieroči. Mēs nepavisam negribam būt netaisni pret jums, ne arī lietot varu, taču neko darīt — esam spiesti. Ja ar zirgiem kaut kas atgadīsies, nebaidieties, es samaksāšu.
— Pilnīgi pareizi, — piekrita Kosars, lai gan pats reti kādam ko solīja.
Ekipāžu viņi atstāja turpat, un tie, kam nevajadzēja turēt grožus, tālāk devās kājām. Katram pār plecu bija pārmesta šautene. Šāds ērmots gājiens uz Anglijas zemes ceļiem laikam gan nebija pieredzēts, drīzāk tas piederētos jenkijiem tais senajos zelta laikos, kad tie devās uz Rietumiem uzbrukumā indiāņiem.
Viņi devās pa ceļu uz priekšu, līdz sasniedza kalna kori, no kurienes pār žogu skatienam pavērās izmēģinājumu ferma. Turpat kalna galā jau stāvēja vairāki vīri ar pāris šautenēm — viņu vidū bija arī abi Falčeri, bet viens — iebraucējs no Meidstonas, nostājies pārējiem priekšā, ar binokli vēroja fermu.
Visi pagriezās un cieši nopētīja Redvuda vīrus.
— Vai ir kādi jaunumi? — jautāja Kosars.
— Lapsenes tik skraidelē šurp un turp, — sacīja vecais Falčers. — Nevar saskatīt, vai tās kaut ko stiepj ar' vai ne.
— Mežvītenis jau izstiepies starp priedēm, — sacīja vīrs ar binokli. — Šorīt to vēl tur nemanīja. Aug taisni acīm redzami.
Viņš izvilka no kabatas mutautiņu un lēni un rūpīgi notīrīja binokļa stiklus.
— Jūs laikam domājat doties uz turieni, — Skel- mersdeils uzdrošinājās izteikt savas domas.
— Vai jūs nāksiet līdzi? — apjautājās Kosars.
Skelmersdeils acīm redzami vilcinājās ar atbildi.
— Esam nolēmuši strādāt visu nakti.
Skelmersdeils nosprieda, ka nav vērts riskēt.
— Vai žurkas ir manītas? — vaicāja Kosars.
— Šorīt viena lodāja gar priedēm — laikam dzenāja trušus.
Kosars pielika soli, lai panāktu savējos.
Pats savām acīm ieraudzījis izmēģinājumu fermu, Bensingtons tikai tagad spēja īsti novērtēt Dievu ēdiena spēku. Pirmajā mirklī šķita, ka māja ir mazāka, nekā viņš to atcerējās, — daudz, daudz mazāka; nākamajā mirklī viņš saprata, ka viss, kas aug starp māju un priežu silu, ir kļuvis nesalīdzināmi lielāks. Nojumi virs akas tikko varēja saskatīt krietnas astoņas pēdas garās zāles kumšķos, bet mežvī- tenis bija apvij ies ap skursteni un slēja asās stīgas tieši debesīs. Tā ziedi kā spilgti dzelteni traipi parādījās skatienam vai no veselu jūdzi liela attāluma. Resna, zaļa tauva tinās ap milzīgo cāļu dārza stiepļu aizžogu un bija aizmetuši lapu vītes līdz tuvējām priedēm, aptīdamās ap to stumbriem. Aiz ratnīcas sazēlusī nātru kaudze sniedzās priedēs gandrīz līdz pusstumbra augstumam. Jo tuvāk fermai viņi gāja, jo vairāk paši sev šķita kā punduri pie leļļu namiņa, kas pamests kādā nolaistā milžu dārza stūrī.
Lapseņu pūžņos viņi vēroja nemitīgu rosīšanos. Melnu ēnu spiets karājās gaisā virs rūsganā pakalna aiz priežu pudura, un lāgu lāgiem kāda lapsene zibenīgi uzšāvās debesīs un, brīdi lidinājusies, metās virsū medījumam. Lapseņu zumzēšanu varēja sadzirdēt nepilnas jūdzes attālumā no izmēģinājumu fermas. Viena dzeltenmelni svītrotā briesmone metās vīriem pakaļ un brīdi palika planējam gaisā un vēroja viņus ar milzīgajām fasetacīm, taču, Kosara neveiksmīgā šāviena izbiedēta, tūdaļ atkal aizlidoja. Pa labi kādā lauka stūrī vairākas lapsenes lodāja pa apgrauztiem kauliem — tas bija viss, kas palicis pāri no jēra, kuru žurkas bija atstiepušas no Hakstera fermas. Jo vairāk viņi tuvojās šiem dīvainajiem radījumiem, jo nemierīgāki kļuva zirgi. Neviens no braucējiem īsti neprata valdīt grožus, tādēļ katram vezumam pielika vēl pa vīram, kas palīdzēja zirgus noturēt un uzmundrināt ar uzsaucieniem.
Kad viņi piegāja pie mājas, neviena žurka nekur nebija manāma, visapkārt valdīja miers un klusums, tikai no lapseņu pūžņa puses dzirdēja lāgiem skaļāku, lāgiem klusāku zumzēšanu.
Zirgus ieveda sētsvidū, un viens no Kosara vīriem, ieraudzījis durvis atvērtas — vidus posms tām bija izgrauzts —, iegāja mājā. Labu brīdi neviens viņa prombūtni nemanīja, jo visi bija aizņemti ar petrolejas mucām un, tikai kad atskanēja šāviens un nosvilpa lode, vīri attapās, ka viens no viņiem pazudis. «Blīkš, blākš!» norībēja pa abiem stobriem, un pirmā lode izskrēja cauri sēra mucai, izsita no tās dēlīti un gaisā nokūpēja dzelteni putekļi. Redvudam ierocis atradās šaušanas gatavībā, un viņš blieza virsū kaut kam pelēkam, kas pašāvās garām. Paguvis saskatīt žurkas plato pakaļpusi, garo, zvīņaino asti un pakaļkāju slaidās pēdapakšas, viņš izšāva no otra stobra. Vēl viņš redzēja, ka nezvērs, mezdamies gar stūri, nogāž no kājām Bensingtonu.
Tad krietnu brīdi visi šāva, ko mācēdami. Trīs minūtes izmēģinājumu fermā ikviena dzīvība bija briesmās un šauteņu blīkšķi tricināja gaisu. Redvuds, nelikdamies gar Bensingtonu ne zinis, metās žurkai
pakal, bet tad nokrita garšļaukus, jo kādas citas rokas raidīta lode izgāza sienu un pār Redvudu nobira ķieģeļu drumslas, kaļķi, ģipsis un satrūdējušu dēļu skaidas.
Redvuds attapās, sēdēdams zemē ar asinīm notraipītām rokām un muti, un visapkārt valdīja dziļš klusums.
Tad no mājas atskanēja apslāpēta balss:
— Ak tu traks!
— E-hē-ē! — iesaucās Redvuds.
— E-ē! — atbildēja balss.
Un piebilda:
— Vai to vellu piebeidzāt?
Redvuds pēkšņi sajuta pienākumu pret draugu.
— Vai misters Bensingtons ir ievainots? — viņš jautāja.
Cilvēks mājā nevarēja lāgā sadzirdēt.
— Neviens nav vainīgs, ja neesmu trāpījis, — atbildēja balss no mājas.
Redvudam atausa gaisma, ka viņš pats sašāvis Bensingtonu. Viņš aizmirsa skrambas uz sejas, piecēlās un devās atpakaļ, bet Bensingtons vēl arvien sēdēja zemē un berzēja plecu. Viņš raudzījās pāri acenēm.
— Sadevām gan šai tā krietni, Redvud, — viņš sacīja un piebilda: — Mēģināja pārlēkt pāri un nogāza mani no kājām. Bet tad es bliezu no abiem stobriem un… nē, nudien! — kā gan tas ķēris man plecā?
Durvīs parādījās vēl viens vīrs.
— Es tai trāpīju krūtīs un sānos, — viņš sacīja.
— Kur ir mūsu vezumi? — vaicāja Kosars, pēkšņi iznirdams no milzu mežvīteņa biezokņa.
Redvudam par lielu pārsteigumu, noskaidrojās, ka, pirmkārt, neviens nav nošauts un, otrkārt, ogļu rati un siena vezums aizrauti kādus piecdesmit jardus uz
priekšu un, riteņiem saķeroties, palikuši stāvam Ski- nera sakņu dārzā, kur viss saaudzis un sapinies juku jukām. Te nu zirgi tālāk vairs nav spējuši ratus pavilkt. Pusceļā līdz vezumiem uz ceļa dzeltenu putekļu mākonī gulēja skautā sēra muca. Redvuds parādīja to Kosaram un devās turp.
— Vai kāds ir redzējis, kur palika žurka? — soļodams līdzi Redvudam, sauca Kosars. — Vienreiz es tai trāpīju starp ribām, bet otrreiz tieši purnā, kad tā pagriezās pret mani.
Kamēr viņi pūlējās atbrīvot iestrēgušos riteņus, pienāca vēl divi vīri.
,— Es to piebeidzu, — sacīja viens.
— Vai dabūjāt rokā? — vaicāja Kosars.
— Džims Beitss to atrada aiz žoga. Es spēru tieši virsū, kad tā izskrēja no stūra… Taisni aiz lāpstiņas …