Kad viss bija kaut cik savests kārtībā, Redvuds gāja apskatīt milzīgo, bezveidīgo žurkas līķi. Briesmone gulēja uz sāniem, mazliet saliekusies. Asie grauzējas zobi rēgojās virs nošļauptā apakšžokļa, un purns tālab izskatījās gan nelāgi alkatīgs, gan arī nespēcīgs un nožēlojams. 2urka nelikās ne nikna, ne bīstama. Priekškājas šķita kā izstīdzējušas, novājējušas rokas. Katrā kakla pusē rēgojās pa gluži apaļam caurumiņam ar apsvilušām maliņām, bet citādi žurka likās pilnīgi neskarta. Redvuds kādu brīdi iegrima domās par šo jautājumu.
— Acīmredzot bijušas divas žurkas, — viņš beidzot sacīja, iedams projām.
— Jā gan. Un tā, kurai visi trāpīja, droši vien aizbēgusi.
— Esmu pārliecināts, ka jau mans šāviens vien …
Kāda mežvīteņa lapu vīte, nododamās tiem noslēpumainajiem meklējumiem pēc droša balsta, bez kura neviena stiga nevarētu pastāvēt, liegi pieskārās Redvuda kaklam, un viņš steigšus paspēra soli sānis.
«Z-z-z-z-z-z,» vēl arvien zumzēja no tālajiem lapseņu pūžņiem.
V
Nelāgais starpgadījums saasināja vīru modrību, taču drosmi tādēļ viņi nezaudēja.
Izkrāvuši vezumus, viņi visu sanesa mājā, ko pēc misis Skineres aizbēgšanas žurkas acīmredzot bija krietni apstrādājušas, un četri vīri abus zirgus aizveda atpakaļ uz Hiklijbravu. Beigto žurku viņi pārvilka pāri žogam tādā vietā, kur to pa logu varēja labi saredzēt, un pēkšņi grāvī uzdūrās veselam mudžeklim milzu spīļastu. Spīļastes metās mukt, bet Kosars pamanījās labu tiesu no tām sabradāt ar varenajām, zābakos ieautajām kājām un apsist ar šautenes laidi. Divi vīri pie virtuves durvīm nocirta vairākus mežvīteņu stumbrus — to diametrs sasniedza divas pēdas, — un, kamēr Kosars saveda kārtībā māju, lai varētu pārlaist tur nakti, Bensingtons, Redvuds un viens no palīgiem — elektrotehniķis rūpīgi pārlūkoja putnu dārzu, meklēdami žurku alas.
Viņi meta lielu līkumu ap milzu nātrēm, kuru indīgie dzeļmati draudīgi slējās vai vesela sprīža garumā. Rietumu stūrī pie galīgi apgrauztiem un sapostītiem pakāpieniem žogā viņi uzgāja prāvu caurumu — ieeju žurku alā, no kuras pretī dvakoja tik derdzīga smirdoņa, ka visi trīs neviļus saspiedās pū- lītī.
— Ceru* ka žurkas no turienes tūdaļ muks ārā, — sacīja Redvuds, pamezdams skatienu uz akas pusi.
— Bet ja nu ne … — atsaucās Bensingtons.
— Gan jau nāks, — teica Redvuds.
Brīdi viņi pastāvēja, domās nogrimuši.
— Ja mēs līdīsim alā, vajadzēs paņemt līdzi kādu gaismekli.
Pa baltu smilšu taciņu izgājuši cauri priežu silam, viņi pēkšņi apstājās pie lapseņu pūžņiem.
Saule jau laidās rietā, un lapsenes atgriezās uz naktsguļu; dziesnas zeltainajā blāzmā to spārni virmoja kā staru vainags. Baidīdamies iznākt klajumā, trīs vīri palika koku aizsegā un nolūkojās, kā milzīgie kukaiņi nolaižas zemē, parāpo ap pūžņiem un pēc tam pazūd.
— Pēc pāris stundām tās pavisam norims, — sacīja Redvuds. — Jūtos nudien kā zēna gados.
— Alām ir tik lieli ieejas caurumi, ka ar tiem mēs droši tiksim galā, — teica Bensingtons, -— pat ja nakts iegadītos pavisam tumša. Starp citu, par apgaismojumu …
— Pilnmēness, — sacīja elektrotehniķis. — Es jau to noskatījos.
Viņi atgriezās fermā, lai apspriestos ar Kosaru.
Kosars noteica, ka sērs, salpetris un ģipsis, pats par sevi saprotams, cauri mežam jāaizgādā jau pirms mijkrēšļa, tālab viņi tūlīt ķērās pie kravas un sāka nest projām maisus. Vēl tika doti nepieciešamie norādījumi, un tad neviens vairs nebilda ne vārda: kad pie lapseņu pūžņiem norima rosīgā dūkšana, pasauli pārņēma klusums, ko lāgiem iztraucēja vienīgi soļu troksnis, nešļavām apkrāvušos vīru smagā elpošana un būkšķi, maisiem atsitoties pret zemi. Vīri nomainīja cits citu, tikai Bensingtons palika malā, jo neviens nešaubījās, ka tik grūtu darbu viņš nespēj veikt. Ar šauteni rokās viņš stājās postenī Skineru guļamistabā un apsargāja beigto žurku, bet pārējie, pēc kārtas atpūzdamies no smagā nesiena, pa diviem uzmanīja žurku alas aiz nātru brikšņas. Nezāļu pogaļas jau bija ienākušās un brīžiem sprāga ar spalgu, pistoles šāvienam līdzīgu sprakšķi, bet sēklas kā skrotis pašķīda uz visām pusēm, trāpīdamas arī abus sargus.
Misters Bensingtons sēdēja pie loga cietā, ar zirga astriem polsterētā atzveltenī, kas bija pārklāts ar nosmulētu pārvalku, kurš Skineru viesistabā ilgus gadus bija kalpojis par sava veida pasaulīgās greznības apliecinājumu. Šautene — šis neierastais rīks — bija nolikta uz palodzes, un misters Bensingtons caur acenēm lāgiem pavērās turp, kur aizvien vairāk sabiezējošā krēslā melnēja beigtā žurka, lāgiem ziņkārīgā apcerē pārlaida skatienu visai istabai. Pa logu ieplūda petrolejas smaka, jo viena muca bija sākusi tecēt, un tai pievienojās mazliet tīkamāka smarža, ko izplatīja nocirstā mežvīteņa sašķaidītais stumbrs.
Novērsies no loga, misters Bensingtons istabā sajuta kādreiz apdzīvotās mājas nule jau pagaisušo aromātu — alus, siera, iepuvušu ābolu smaržu, taču kā vadmotīvs tām cauri jautās vecu zābaku dvaka, un neviļus uzradās domas par pazudušajiem Skine- riem. Misters Bensingtons pārlaida skatienu tumsā grimstošajai istabai. Mēbeles bija sagrūstas juku jukām — nav izslēgts, ka te darbojusies kāda sevišķi ziņkārīga žurka, — taču pie durvīm uz vadža pakārtie svārki, bārdas nazis, netīra papīra driskas, ziepju gabaliņš, kas, ilgus gadus nelietots, bija sacietējis kā krams, atsauca atmiņā spilgto Skinera personību. Bensingtonam kā pēkšņa jaunatklāsme prātā iešāvās doma, ka Skineru nokodusi un apēdusi vai vismaz viņa nogalināšanā piedalījusies tieši tā briesmone, kas nu jau beigta gulēja tumšajā sētmalē.
Kas to būtu domājis, pie kā var novest gluži nekaitīgs atklājums ķīmijā!
Tepat vien viņš ir, savā mīļajā, dzimtajā Anglijā, un tomēr viņu apdraud briesmas šai tumšajā, izpostītajā mājā, kur viņš sēž viens pats, nolicis ieroci blakus, tālu no jebkurām ērtībām, ar šautenes atsitienā zilumos sadauzīto plecu un… velns parāvis!
Tikai tobrīd misters Bensingtons apjauta, cik krasi pārvērtusies viņa ierastā pasaules kārtība. Viņš bija traucies pretī šim aizrautīgajam piedzīvojumam, nebilzdams ne vārda par to māsīcai Džeinai!
Ko gan māsīca Džeina par viņu tagad domās?
Misters Bensingtons mēģināja to iztēloties, taču nespēja. Uzmācās dīvaina sajūta, ka viņi abi ir šķīrušies uz mūžiem un nekad vairs netiksies. Viņš saprata, ka, sperdams šo soli, ir nonācis gluži citā neaptveramā pasaulē. Kādus brīnumus vēl slēpa šī strauji biezējošā krēsla? … Pret blāvi zaļgani dzintaraina- jām rieta debesīm draudīgi melni rēgojās milzīgo nātru dzeļmati. Visapkārt valdīja klusums… neizteicams klusums. Brīnums, kālab nebija dzirdami pārējie vīri, kas stāvēja turpat, aiz mājas stūra? Rat- nīca jau grima pilnīgi melnā tumsā.
Bliukš … blaukš … bliukš …
Aizskanēja atbalsis, kāds iekliedzās.
Ilgs klusums.
Bliukš! Un atkal pagaistošas atbalsis.
Klusums.
Beidzot, paldies dievam! Redvuds un Kosars iznira no klusuma un tumsības, un Redvuds sauca:
— Bensington! Vai dzirdat, Bensington? Mēs piebeidzām vēl vienu žurku! Kosars piebeidza vēl vienu žurku!
VI
Kad ekspedīcija pabeidza vakariņu maltīti, bija iestājusies melna nakts. Zvaigznes staroja pašā spožumā, un palsās debesis pār Henkiju vēstīja, ka drīz uzlēks mēness. Sardze pie žurku alām nebija noņemta, viri tikai bija pakāpusies mazliet augstāk no- kalnē, pārliecināti, ka no turienes šaut būs drošāk. Abi tupēja rasainajā zālē, pret miklumu cīnīdamies ar viskiju. Pārējie atpūtās mājā, un trīs vadoņi ar saviem vīriem apsprieda turpmākos darbus. Mēness uzlēca ap pusnakti, un, līdzko tā ripa parādījās virs kāpu pauguriem, visa grupa ar Kosaru priekšgalā zosu gājienā devās uz lapseņu pūžņiem, savā vietā palika vienīgi žurku alu sardze.