Ar lapseņu pūžņiem galā tikt izdevās ārkārtīgi viegli — tieši brīnums, cik viegli. Pastrādāt iznāca gan krietni ilgāk, bet citādi šis darbs nebūt nebija grūtāks kā gluži parasta lapseņu pūžņa iznīcināšana. Briesmas, bez šaubām, draudēja, pat dzīvības briesmas, taču tās nepaguva izbāzt galvu no ļaunu vēstījošās pakalnes. Pūžņus viņi aizbēra ar sēru un salpetri, izejas jo cieši nospundēja un pielaida degļiem uguni. Tad visi kā pēc norunas drāzās pāri priežu mestajām ēnām, bet, pamanījuši, ka Kosars palicis iepakaļ, saspiedās ciešā pūlītī un droši paslēpās kādā grāvī. Melnbaltām ēnām piemargotajā mēnesnīcas naktī īsu mirkli atskanēja sākumā klusināta dūkšana, kas pamazām kļuva skaļāka, līdz vērtās niknā rūkoņā un, nograndusi pilnā sparā, pēkšņi aprima, un tad nakti atkal ieskāva gluži neticams klusums.
— Velns parāvis! — tikko sadzirdamā čukstā noteica Bensingtons. — Tas nu ir padarīts!
Vīri stāvēja, vērodami notikušo. Pakalne aiz priežu ēnu melnajām mežģīnēm šķita gaiša kā dienā un balta kā sniegs. Ģipsis, ar ko tika aizziestas pūžņu izejas, gluži vai spīdēja. Ļaužu pūlītim tuvojās Kosara lempīgais stāvs.
— Nu tad … — sacīja Kosars.
Būkš … blaukš!
No mājas puses atskanēja šāviens, pēc tam iestājās klusums.
— Ko tas nozīmē? — iejautājās Bensingtons.
— Žurka būs izbāzusi galvu no alas, — kāds izteica minējumu.
— Starp citu, mēs savas šautenes atstājām tur, — sacīja Redvuds.
— Pie maisiem.
Visi devās atpakaļ uz pakalnu.
— Nekas cits kā žurkas, — sacīja Bensingtons.
— Bez šaubām, — grauzdams nagus, piekrita Kosars.
Blaukš!
— Vai dzirdat? — viens no vīriem apjautājās.
Tad pēkšņi atskanēja kliedziens, divi šāvieni, vēl
viens kliedziens — gandrīz jau izmisīgs, vēl trīs šāvieni cits pēc cita un brīkšķis, kā kokam lūstot. Šīs skaņas bija skaidri sadzirdamas, un tomēr neizmērojamā nakts rēnumā tās likās gaužām niecīgas. Pēc tam mirkli nebija saklausāms nekas cits kā vienīgi klusa rosīšanās kaut kur pie žurku alām, bet tad atkal gaisu pāršķēla mežonīgs kliedziens… Visi pa kaklu pa galvu metās pie ieročiem.
Vēl divi šāvieni.
Bensingtons attapās, ka, pagrābis šauteni, cauri mežam jož pakaļ pārējiem, tikko vēl saskatīdams tālē pagaisušo vīru muguras. Savādi, ka pat šai brīdī Bensingtona prātu nodarbināja tikai viena doma — kaut māsīca Džeina viņu tagad redzētu. Izmītajos, vienos caurumos sagraizītajos zābakos ieautās kājas spēra milzu soļus, seja bija savaikstīta smaidam līdzīgā grimasē, jo, saraucis degunu, viņš pūlējās noturēt brilles uz acīm. Šauteni viņš turēja izstieptā rokā ar stobru pa priekšu un cilpoja mēnesnīcas palsajā gaismā, lēkdams pāri koku ēnām. Priekšējiem krūtīs ieskrēja viens no vīriem, kas apsargāja žurku alas, — šauteni viņš bija pametis.
Uz kurieni? — uzsauca Kosars, abām rokām satvēris skrējēju. — Kas noticis?
— Tās izlīda ārā visas reizē, — atbildēja sargs.
— Žurkas?
— Jā, veselas sešas.
— Kur ir Fleks?
— Pakrita.
— Ko viņš tur stāsta? — klusītēm pienācis klāt, aizelsdamies jautāja Bensingtons. — Fleks pakritis?
— Jā, viņš nokrita.
— Tās līda laukā cita pēc citas.
— Ko?
— Kā trenktas. Es izšāvu no abiem stobriem.
— Un Fleku jūs pamētāt?
— Tās drāzās mums virsū.
— Iesim! -— teica Kosars. — Jūs nāksiet līdzi. Kur ir Fleks? Parādiet!
Visi devās tālāk. Pa ceļam sargs izstāstīja notikušo sīkāk. Visi pulcējās viņam apkārt, vienīgi Kosars soļoja taisnā ceļā uz priekšu.
— Kur tad ir tās žurkas?
— Droši vien ielīdušas atpakaļ alās. Es laidos lapās. Žurkas dieba uz alām.
— Kā tas varēja notikt? Jūs nokļuvāt žurkām aizmugurē?
— Mēs nokāpām lejā pie alām. Redzējām, ka žurkas lien ārā, un gribējām tās nomaitāt. Taču šīs pa- lēkdamās ļepatoja projām, nu taisni kā truši. Mēs jozām pakaļ un tik bliezām šīm virsū. Pēc pirmā šāviena tās pajuka uz visām pusēm, bet tad pēkšņi likās mums virsū.
— Cik daudz to bija?
— Kādas sešas vai septiņas.
Nonācis meža malā, Kosars apstājās.
— Jūs domājat, ka tās būs nomaitājušas Fleku? — kāds apjautājās.
— Viena metās viņam virsū.
— Vai tad jūs nešāvāt?
— Kā gan es varēju šaut?
— Vai šautenes visiem pielādētas? — pār plecu jautāja Kosars.
Visi apstiprinoši pamāja.
— Bet Fleks … — kāds ierunājās.
— Jums šķiet, ka … Fleks … — atsaucās otrs.
— Mēs nedrīkstam kavēties, — teica Kosars un, atkal dodamies uz priekšu, uzsauca: — Flek!
Apvienotie spēki virzījās uz žurku alām, bet aizbēgušais sargs turējās mazliet iepakaļ. Brizdami cauri lekni sazēlušu nezāļu biežņai, viņi pagāja garām otrai beigtajai žurkai. Ar šautenēm rokās izvērsu- šies līčloču līnijā, viņi ielūkojās skaidrajā mēnesnīcas naktī, vai kaut kur neieraudzīs lēcienam sagatavojušos draudīgu ēnu vai zemē pakritušu cilvēku. Netālu viņi atrada šauteni, ko bija pametis aizbēgušais sargs.
— Flek! — sauca Kosars. — Flek!
— Viņš skrēja gar nātrēm un turpat arī pakrita.
— Kurā vietā?
— Kaut kur tepat.
— Kur viņš pakrita?
Sargs mirkli apdomājās, tad veda viņus pāri koku ēnām, bet drīz atkal apstājās, pats nesaprazdams, vai iet pareizā virzienā.
— Rādās, tas bija kaut kur te.
— Nu, šeit taču viņa nav.
— Bet šautene?
— Pie velna! — lādējās Kosars. — Kur tā palikusi? — Viņš paspēra vēl pāris soļu uz priekšu, kur kalna nogāzē atradās alas, un brīdi stāvēja, ielūkodamies tumsā. Tad viņš vēlreiz nolādējās. — Ja tās ievilkušas viņu iekšā! …
Krietnu bridi visi palika stāvam, izmēzdami pa vārdam, kas atklāja viņu domas. Bensingtona acenes spīdēja kā dimants, kad viņš šaudīja skatienus, nolūkodamies pēc kārtas visos klātesošajos. Līdzko vīri mazliet pagrozīja galvu, saltajā mēness gaismā skaidri saskatāmās sejas iegrima noslēpumainā tumsībā. Runāja cits caur citu, taču neviens neko neizteica līdz galam. Tad Kosars pēkšņi pieņēma krasu lēmumu. Rokām mētādamies, viņš kā šautin izšāva rīkojumus. Izrādījās, ka vajadzīgs gaismeklis. Visi devās atpakaļ uz māju, mežmalā palika Kosars viens pats.